Daudzviet pasaulē brīvprātīgais darbs ir ļoti izplatīts, tas kļuvis par pašsaprotamu ikdienas sastāvdaļu un veidu, kā cilvēks papildus algotajam darbam iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Lai arī Latvijā brīvprātīgo kustība pamazām vēršas plašumā, tomēr lielākā sabiedrības daļa joprojām tik atrauc: «Kāpēc man kas jādara par velti!»
Taču tie, kas izjutuši brīvprātīgā darba garšu, norāda, ka tas nav tikai darbs kāda cita labā, ieguvējs ir arī pats darba veicējs – gūts emocionāls piepildījums un garīga izaugsme.
Brīvprātīgā darba pamatideja jau kopš skolas laikiem tuva ir Valmieras novada fonda valdes priekšsēdētājam Ansim Bērziņam – skolas laikā viņš kopā ar citiem domubiedriem vasaras brīvlaikā bija gids Sabilē. Bet pirms pieciem gadiem viņam radās iespēja iepazīt brīvprātīgā darba organizēšanu ASV. «Tas man ļāva brīvprātīgo darbu ieraudzīt pavisam citā gaismā. Tur cilvēkiem brīvprātīgais darbs ir pavisam ierasts un pašsaprotams. Viņi papildus savām darba gaitām atrod laiku, lai izdarītu ko noderīgu savai pilsētai, tuvākajai apkārtnei. Gan valstiskā līmenī, gan katras organizācijas līmenī brīvprātīgais darbs tiek organizēts ļoti mērķtiecīgi. ASV brīvprātīgie veic ļoti dažādus pienākumus. Pie mums Latvijā, manuprāt, par brīvprātīgajiem ir ļoti vispārīga izpratne, proti, brīvprātīgais tiek uztverts kā palīgs pasākumos, un viss. ASV viņiem tiek uzticēti ļoti atbildīgi darbi. Tur cilvēki kā brīvprātīgie strādā lidostās, bibliotēkās, muzejos, slimnīcās un citviet,» teic A. Bērziņš.
Lai arī Latvijā brīvprātīgo kustību nevar salīdzināt ar Ameriku un citām valstīm, kur brīvprātīgais darbs ir jau ar dziļām saknēm, taču arī pie mums netrūkst pozitīvu piemēru. Tiesa, tie ir atsevišķi piemēri, ne sistēma.
Piemēram, brīvprātīgo čaklās rokas ļoti noderīgas ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Vecāku mājas darbības nodrošināšanā. Vecāku māja (tur mitinās vecāki, kuru bērni ārstējas slimnīcā) darbojas jau piecus gadus, un to laikā tur rosījušies gandrīz 150 brīvprātīgo, bet aktīvāko kodolu veido ap 50 brīvprātīgo. Katrs piesakās uz konkrētām dežūrām un to laikā kļūst par Vecāku mājas saimnieku – uzņem, izraksta klientus, atbild uz telefona zvaniem, pieskata kārtību un veic virkni citu ikdienišķu mājas darbu, skaidro Vecāku mājas vadītāja Ilze Jozēna.
Viena no Vecāku mājas ilggadējām brīvprātīgajām ir Ginta Bula. Viņa Vecāku mājā strādā jau gandrīz četrus gadus. Viņa uzsver, ka darbs Vecāku mājā viņai sniedz gandarījumu, viņa jūtas novērtēta. Viņa rod sirdsmieru, kad jūt, ka vecākiem jau ar savu klātbūtni vien ir palīdzējusi – citiem nav vajadzīgas sarunas, bet sajūta, ka viņš savos pārdzīvojumos nav viens.
G. Bula aizdomājas: «Manā telefonā ir apmēram 600 man zināmu cilvēku numuru, bet šo gadu laikā nevienu man nav izdevies iesaistīt brīvprātīgo darbā. Lielākoties saņemu neizpratnes pilnus jautājumus, vai es patiešām vēl turpinu iet uz Vecāku māju. Jā, man tas ir svarīgi,» akcentē G. Bula.
Brīvprātīgo kustībā jau septiņus gadus iesaistījušies arī Andris Čeksters un Jānis Holšteins-Upmanis, darbojoties neformālā entuziastu apvienībā Mazā kavalērija. Apvienība aptuveni reizi mēnesī dodas uz kādu Latvijas pilsētu, pagastu, lai tur kopā ar vietējiem jauniešiem sakoptu vidi sev apkārt. «Ar šiem darbiem gribējām iedvesmot citus, bet ātri vien sapratām, ka no šīs kopā būšanas iedvesmojamies arī paši,» secina A. Čeksters.
Arī Nodarbinātības valsts aģentūras sabiedrisko attiecību nodaļas speciālistam Intam Teterovskim brīvprātīgo kustība nav sveša. Viņš bijis nodibinājuma Rīga 2014 brīvprātīgo programmas vadītājs. Viņam bija ambiciozs mērķis brīvprātīgo darbam piesaistīt ap 200 000 interesentu, realitātē šīs skaitlis bija krietni pieticīgāks – 4000. Taču I. Teterovskis ir gandarīts par to, ka projektu organizatori, kas sākotnēji ar skepsi raudzījās uz brīvprātīgajiem, galu galā atzinīgi novērtēja viņu ieguldījumu un pienesumu sekmīgā projekta realizācijā. Vairāki desmiti brīvprātīgo pat ieguva pastāvīgu darbu. «Cerams, ka pēc aptuveni desmit gadiem vairums būs sapratuši, ka brīvprātīgais darbs ir cienījams darbs, un izsīks jautājumi – kamdēļ man jādara kaut kas par velti,» norāda I. Teterovskis.