Ietekmīgi pavāri ziedo bērniem

Pie galda no kreisās Mārtiņš Sirmais, Lauris Aleksejevs, Andris Rūmītis, Māris Jansons un Valters Zirdziņš. Kopā ar Valmieras bērniem stāv Endijs Bērziņš © F64

«Ir trīs svarīgas lietas, kas bērniem nepieciešamas – veselība, izglītība un attīstība. Un mēs rūpējamies, lai tas tiktu nodrošināts,» saka Valmieras SOS Bērnu ciemata vadītājs Edijs Pētersons. Tuvojoties skolas laikam, uzsākta akcija ar mērķi savākt līdzekļus, lai atbalstītu skolēnus nākamajam mācību gadam.

Ideju par akciju SOS Bērnu ciemata vadītāji aizguva no kolēģiem Polijā. SOS Bērnu ciematu asociācijas pārstāve Dace Dzedone stāsta, ka «ideja likās ļoti laba. Mums jau iepriekš bija sadarbība ar dažādiem pavāriem, tāpēc nolēmām to īstenot.»

Akcija paredz, ka 1. septembrī vairāki ēdināšanas uzņēmumi 10% no saviem ienākumiem veltīs SOS Bērnu ciematiem ar mērķi iegādāties skolai nepieciešamās lietas un nodrošināt ārpusskolas pulciņu apmeklējumu. «Latvijā ir tāda laba tradīcija 1. septembrī ar bērniem doties pusdienās vai vakariņās, un mēs domājam, ka tā ir iespēja apvienot to, ko ģimene dara kopā, ar to, ka vienlaikus ar savu gājienu uz restorānu viņi var atbalstīt mūsu bērnus,» saka D. Dzedone. Uzrunāti gandrīz 60 uzņēmumi, no kuriem 30 piekrituši sadarboties. Bērni tikās ar pavāriem Endiju Bērziņu, Mārtiņu Sirmo, Māri Jansonu, Kasparu Jansonu, Ilmāru Ladigu, Valteru Zirdziņu, Lauri Aleksejevu un Andri Rūmīti.

No Valmieras atbraukušos vieno kopīga aizraušanās – pavārmāksla. Skolēns Adriāns dalījās iespaidos: «Šodien ieraudzīju vēl dažus jaunus pavārus, citi jau bija redzēti. Brīvajā laikā man patīk gatavot, bet neesmu pārliecināts, vai no tā vēlos veidot karjeru. Gatavošana man sagādā prieku.» Jaunietis pastāsta, ka mājās vairāk gatavo vienkāršus ēdienus, taču visvairāk patīkot eksperimentēt ar saldajiem. «Man bieži palīdz mamma, ir reizes, kad braucam visi kopā kaut kur mācīties, kā pareizi to darīt.»

Akcijas virzītājs un vēstnesis būs restorāna Vairāk saules īpašnieks Endijs Bērziņš, kurš jau iepriekš sadarbojies ar SOS Bērnu ciematiem. «Man prieks, ka ir bijusi šāda iespēja palīdzēt bērniem ieraudzīt citu pasaules redzējumu. Šobrīd vienam no maniem audzēkņiem pieder restorāns Ogrē, kas bija mans pirmais restorāns,» stāsta E. Bērziņš. Pavārs nedomājot piekritis iesaistīties, jo viņu interesē aktivitātes, kas neaprobežojas tikai ar to, ka vajag naudu, bet gan ar interesantiem projektiem, kas spēj aizraut. Līdzīgi domā arī pavārs Mārtiņš Sirmais: «Ja zinu, ka tas aiziet labās rokās, tad vajag vienkārši darīt. 10% no ieņēmumiem ir pietiekami, bet būtiski ir iesaistīt vairāk restorānus vai ražotājus.» M. Sirmais arī jau iepriekš iesaistījies dažādās labdarības akcijās un ir pārliecināts, ka kustībai ir jābūt lielākai, ar vairāk cilvēkiem, jo tad rodas tas spēks. «Ja trīs restorāni ziedo visu peļņu, tas ir muļķīgi. Tai ir jābūt masveida domāšanai. Varu apsolīt, ka nākamajā gadā iesaistīto skaits trīskāršosies.»

«Bērniem ir tādas pašas iespējas kā tiem, kas aug savās īstajās ģimenēs. Iet dažādās skolās un bērnudārzos, apmeklē pulciņus, vakarā mājās gatavo mācības – dzīvo tāpat kā jebkurš cits bērns. Man ir liels prieks, ka bērniem varam sniegt iespējas piedalīties dažādos pasākumos kopā ar mums. Galvenais mērķis ir, lai šie bērni izaug par krietniem cilvēkiem, lai viņi ir sabiedrības noderīgā daļa, nevis pabalstu saņēmēji,» pārdomās dalās Valmieras SOS Bērnu ciemata vadītājs Edijs Pētersons, kurš rūpējies par dažādiem bērniem un strādā šajā nozarē jau apmēram 20 gadus. Viņš uzskata: «Bērni jūt, ka viņiem palīdz. Un tas ir ar mērķi, ka tad, kad paši izaugs, bērni vēlēsies arī citiem sniegt palīdzību. Tā ir tāda zināma maniere un apziņas slieksnis, kas jāsasniedz, lai dalītos ar otru savā turībā. Jaunieši ir jāved sabiedrībā, jāļauj iepazīties ar labiem un cienījamiem cilvēkiem, un tādā vidē nav iespējams neietekmēties no pozitīvā. Cilvēku veido tā sabiedrība, kurā viņš uzturas.»

Atšķirība starp audžuģimenēm un SOS Bērnu ciematiem nav milzīga, taču SOS vecākiem ir arī brīvdienas no rūpēm, kā arī visticamāk – sava ģimene. Tie ir cilvēki, kas uzņēmušies veltīt savu laiku, zināšanas un rūpes par bāreņiem, tomēr saglabājot sava veida neatkarību.