Pieslīpēt meistarību jau 1. februārī uz XXI ziemas olimpisko spēļu (OS) mājvietu Kanādā – Vankūveru – dosies Latvijas bobslejisti, bet līdz tik gaidīto spēļu sākumam būs jāpaciešas līdz 12. februārim.
Ar kādām cerībām uz Vankūveru dodas 59 Latvijas sportisti, cik sakārtota ir olimpiešu atbalsta sistēma, – Neatkarīgās intervijā ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidentu Aldonu Vrubļevski.
– Uz Vankūveru dosies līdz šim kvantitatīvi lielākā ziemas OS delegācija, bet vai tā būs arī kvalitatīvākā?
– Kvalitatīvi, manuprāt, komanda ir labāka nekā pirms četriem gadiem Turīnā, pirms kuras mēs priecājāmies, ka mums ir dažas godalgotas vietas pasaules kausos un Eiropas čempionātos. Šogad pirms Vankūveras Haralds Silovs, Martins Dukurs ir Eiropas čempioni, Dukuram ir arī pirmo reizi neatkarīgās Latvijas vēsturē Pasaules kauss olimpiskā disciplīnā. Jānim Miņinam pērn pasaules čempionātā bronza, kas vēl nebija bijusi bobslejistiem, hokejisti pērn bija septītie pasaulē. Tā kā sportiskie rezultāti ir augstāki, arī cerības lielākas, un rezultātiem nevajadzētu būt sliktākiem kā Turīnā.
– Kas būtiski jauns ir sastāvā, salīdzinot ar iepriekšējām OS, un vai tas parāda arī kādu sporta veidu attīstības tendences?
– Pārstāvniecība ir stipri līdzīga. Patīkami, ka pirmo reizi ziemas OS Latvija būs pārstāvēta snovbordā, kur startēs Toms Vasins. Vēl H. Silovs nepārtraukti uzstāda Latvijas rekordus ātrslidošanā, un kā vienīgais viņš no visiem sportistiem startēs gan šajā disciplīnā, gan šorttrekā. Norvēģi viņu īpaši izcēla savā bukletā pirms Eiropas čempionāta, rakstot, ka pēc 1939. gada, kad latvietis Alfons Bērziņš kļuva par Eiropas čempionu ātrslidošanā, Latvija atkal pirmo reizi Eiropas čempionātā pārstāvēta ātrslidošanā.
– Jūs publiski esat izteicies: ja sportists izpildījis kvalifikācijas normatīvus, viņš var doties uz OS. Arī valsts finanšu grūtības šo attieksmi nekoriģē?
– Nē, jo nekāds ietaupījums jau arī neveidotos – sportistu uzturēšanos olimpiskajā ciematā nodrošina Starptautiskā olimpiskā komiteja un spēļu organizācijas komiteja, mums tikai jānopērk aviobiļete un jānodrošina formas. Tas, kas varētu ciest, sportistam nedodoties uz OS, ir sporta veida attīstība Latvijā.
– Kādas sportistiem bija iespējas maksimāli labi sagatavoties OS – finansiāli, tehniski, treniņu apstākļu un atbalsta personāla, medicīnas ziņā? Vai krīze to kā ietekmēja?
– Gan jā, gan nē. Pašiem labākajiem vai tiem, uz kuriem tiešām ceram, tika nodrošināts viss nepieciešamais. Papildus tam pērn augustā tika pabeigta ledus estakādes celtniecība Siguldas kamaniņu trasē, kas deva iespēju visiem "renes šļūcējiem" trenēt starta ieskrējienu tepat, nebraucot prom un netērējot milzu līdzekļus. Tas ir devis ļoti daudz. Skeletonisti Dukuri starta ieskrējienā šobrīd ir vieni no vadošajiem pasaulē, arī kamaniņniekiem un bobslejistiem starts ir uzlabojies. Valsts pēc Turīnas kamaniņu medaļas izteica gatavību ieguldīt savā kamaniņu trasē, un tas ieguldījums atmaksāsies arī ilgākā laikā, bet rezultātus redzam jau šodien.
– Plašu rezonansi guva Madaras Līdumas vēstule uzņēmējiem, lūdzot naudu dalībai Pasaules kausa posmā, kas svarīga, lai sagatavotos OS. Ja rezultāti būtu labāki, vai sportistes nebūtu nonākušas šādā
situācijā?
– Papildu naudu sportistam vajag vienmēr, jo vienmēr var vēlēties labāku apģērbu, viesnīcas, modernāku inventāru, tāpēc sponsoru piesaistīšana atsevišķiem sporta veidiem ir vispār pieņemta prakse. Tajā pašā laikā, ja tu aizšauj piecas reizes garām, nevar vainot sliktu slēpju smērētāju, kā pagājušajā nedēļā Madara sūdzējās.
Bet, runājot par Madaras vēstuli – tādas simtiem un tūkstošiem raksta visi Latvijas sportisti neatkarīgi no tā, vai viņi gatavojas OS, pasaules vai Eiropas čempionātiem olimpiskā vai neolimpiskā sporta veidā. Sports ir jādotē, un, lai pienācīgi sagatavotos, jāiegulda līdzekļi.
Sieviešu biatlona izlases gadījumā jautājums ir vairāk par sezonas plānošanu – tās sākumā treneris un meitenes zina, cik ir piešķirts finansējums no valsts budžeta, cik no federācijas, zina, cik vēl nepieciešams, lai izpildītu programmu "maksimums". Ja komanda bija izdomājusi, ka vajag labāku slēpju smērētāju no Krievijas, kam jāpiemaksā, papildus vienu treniņnometni, nauda jāmeklē vēl. Biatlonistes zināja, ka pēc sezonas starptautiskā federācija izmaksā atlīdzību par piedalīšanos Pasaules kausos, bet šī nauda parādās martā, aprīlī, un viņas nolēma, ka katra savāks 1300–1500 eiro, it kā aizņemoties no šīs gaidāmās naudas, lai varētu nodrošināt gan to smērētāju, gan nometni, gan viesnīcu. Un neviens nepārmet to, ka tiek meklētas iespējas apstākļu uzlabošanai. Latvijā jautājums ir tikai par daudz uzpūsts, prasot pat, kādēļ viņai netiek nodrošināts viss. Ja man būtu papildu līdzekļi un jāizšķiras, nodrošināt visu Dukuram vai Miņinam, vai arī Līdumai, vai vispār sieviešu biatlona komandai, kas nebrauc pjedestāla līmenī un pat nedod cerību, ka varētu būt tuvu tam, tad es dotu pirmajiem. Jābūt arī nedaudz paškritiskiem, un, pieprasot no valsts, jādomā, kādas vietas tu uzrādi. Pēc Turīnas rezultāti gājuši uz augšu nav, bet tikai kritušies, līdz ar to cerēt uz papildu vai lielāku finansējumu ir diezgan neloģiski.
– Bet, absolūtos skaitļos summas mūsu sportistu nodrošinājumam, kas, piemēram, Līdumas gadījumā, bija 6000 lati sezonai un 238 lati mēnešalga, droši vien nevar salīdzināt ar Norvēģijas, Vācijas sportistiem pieejamajiem līdzekļiem, lai gan, protams, tur ir arī rezultāti!
– Jā, bet vispirms jābūt rezultātiem, un tad naudai – tāpat kā tad, kad sākat strādāt, jums nemaksā algu mēnesi uz priekšu. Valsts jau nepasūta sportā panākumus vai medaļas. Valsts ir apņēmusies kopā ar pašvaldībām un sporta federācijām nodrošināt apstākļus, lai var nodarboties ar sportu, sākotnēji pašam arī ieguldot līdzekļus. Valsts atbalsts iestājas tajā brīdī, kad sportists sasniedz noteiktu rezultātu. Madara to nodemonstrēja Turīnā, iekļūstot Latvijas olimpiskās vienības (LOV) sastāvā. Četru gadu laikā atbalsts visu laiku ir sniegts, lai arī rezultāti nav auguši. Vankūveras starts parādīs, vai turpmāk viņa to saņems. Ja viņa nesaņems finansējumu no LOV, tas nenozīmē, ka viņai jābeidz sportot – viņa ir Nacionālo bruņoto spēku (NBS) sastāvā un saņem tur darba algu. Tā arī ir viena no valsts atbalsta formām sportistiem. Šī nauda, ko minējēt, no LOV ir kā kvalitātes piemaksa, kādas virknei sportistu vispār nav.
– Vai krīze nevedina domāt, ka vajadzīgas kādas izmaiņas sporta sistēmas organizācijā, koncentrēšanās uz tiem vai citiem sporta veidiem, kuros ir dziļākas tradīcijas, labāki apstākļi? Vai mazā valstī varam atļauties attīstīt
teju visu?
– Koncentrēšanās ir vajadzīga, bet atkarībā no kvalitātes. Vajag atbalstīt visus, lai cilvēkiem ir iespēja izvēlēties, un, kad sasniegts kaut kāds līmenis, jāsaņem atbalsts, lai celtu kvalitāti. Bet nevaram administratīvi pateikt, ka valsts atbalstīs vienus sporta veidus un citus ne. Piemēram, skeletons, kamanas, bobslejs nekad nebūs masu sporta veidi, tas nav iespējams, jo pa trasi var braukt tikai viens. Slēpot var simti un tūkstoši vienlaikus.
Piemēram, Viktora Ščerbatiha svarcēlāju grupa ir noslēgusi sadarbības līgumu ar Jevgēņija Saproņenko un Igora Vihrova Vingrošanas olimpisko centru, jo profesionāļi, pavērtējot bērna auguma īpatnības un fiziskos dotumus, redz, ka no daudziem augsta līmeņa vingrotājs nesanāks, bet, iespējams, ka viņam ir dotumi svarcelšanā, kur nav tikai lielie vīri, bet ir arī svara kategorijas, sākot no 48 kg. Ja Latvijā atbalstītu tikai dažus, populārākos sporta veidus, diez vai Ščerbatihs būtu olimpiskais medaļnieks.
– Jūs sakāt, ar slēpošanu var nodarboties simti un tūkstoši. Ar to arī nodarbojas, bet to augsto rezultātu nav atšķirībā no igauņiem, kas slēpošanā medaļas no OS ved mājās!
– Domāju, iemesli ir tradīcijās un treneros.
– Nevis bāzē?
– Bāze slēpošanai Latvijā ir ļoti laba, arī biatlonam. Bet kāpēc salīdzinām sevi ar igauņiem slēpošanā? Salīdzināsim bobslejā, skeletonā vai kamanās!
– Vai hokejā!
– Jā, kura viņiem nav vispār! Bet, par slēpošanu runājot, padomju laikā Otepē tika izveidota PSRS olimpiskās izlases bāze slēpošanai un ziemeļu divcīņai, jo Otepe bija ļoti atbilstoša gan pēc klimata, gan reljefa, gan pārējā. Savukārt Latvijā tika izveidota bāze Siguldā – otra tāda kamaniņās un bobslejā Padomju Savienībā nebija un bijušās PSRS teritorijā joprojām nav. Krievija uzcēla Paramonovā kamaniņu trasi savējiem, lai nebūtu jātērē nauda Vācijā, Latvijā vai Norvēģijā, bet tā tika uzcelta nekvalitatīvi, un joprojām Krievijas un Ukrainas izlases brauc uz Siguldu!
Tradīcijas un treneri ir tas, kas nosaka panākumus ļoti daudzos sporta veidos.
– Neraugoties uz jūsu slavētajiem treniņu apstākļiem kamaniņniekiem, Guntis Rēķis, viens no olimpiešiem, paudis gatavību pēc Vankūveras pārcelties uz dzīvi Jaunzēlandē, jo Latvijā viņš nesaskatot nākotnes perspektīvas ne sportā, ne citās jomās. Tas vērtējams kā atsevišķs gadījums, vai tomēr jāsāk bažīties par mūsu sportistu nākotnes perspektīvām?
– Ja pienāk kaut kāds vecums, kad jābeidz sportot, tad jādomā, ko darīsi tālāk, un domāju, Rēķim (35 gadi) tas ir pienācis. Viņš brauks jau uz savām ceturtajām OS, viņa uzrādītie rezultāti ir no 10. līdz 20. vietai, kas arī objektīvu iemeslu dēļ nevar būt labāki. Turklāt ar sportu, jo īpaši individuālajos sporta veidos, naudu nevar nopelnīt, varbūt izņemot dažus atsevišķus indivīdus, vairāk sporta spēlēs.
– Tieši tāpēc rodas jautājums par to, vai neredzat riskus individuālā sporta nākotnei Latvijā?
– Sportu ilgtermiņā uztur cilvēku vēlme uzvarēt, mīlestība uz sportu. Rēķa gadījums, manuprāt, ir individuāls. Ja vairāki desmiti tūkstošu cilvēku aizbraukuši dzīvot un strādāt ārzemēs, tad viena sportista aizbraukšana nav nekas īpašs. Turklāt pēc Vankūveras viņš jau būs bijušais sportists. Tas nav sporta sistēmas rezultāts.
– Bet ar šo sistēmu viss kārtībā?
– Bažīgu dara tas, ka valsts un pašvaldības arvien mazāk sniedz atbalstu sporta skolām, klubiem, apmaksājot treneru darbu. Bērnu, kas sporta izglītības iestādēs nodarbojas ar sportu, šogad ir par trešdaļu mazāk nekā pirms pusotra gada – bija 35 000, bet tagad ir 20 000. Netiek atvērtas jaunākās grupiņas, un pēc pieciem vai astoņiem gadiem, kad šiem bērniem, kam tagad būtu jāsāk sportot, vajadzētu parādīties rezultātiem, talantiem, mums būs daudz mazāk potenciālo kandidātu izlasei, un pēc pieciem, desmit gadiem individuālo sporta veidu izlases būs krietni paplucinātas. Iespējams, arī sporta spēļu izlasēs būs grūti atrast tik kvalitatīvus dalībniekus, kādi ir vēl šobrīd, tai skaitā hokeja izlasei, kas jau trešo reizi brauc uz OS. Tādā gadījumā pēc 10 gadiem varēsim braukt uz ziemas OS kā Lietuva ar sešiem sportistiem.
– Zinām, ko Kanādā nozīmē hokejs, un atrašanās starp 12 labākajām pasaules komandām Latvijai jau ir panākums. Vai redzat, ka to varētu arī kā izmantot pašlaik pārsvarā negatīvi izskanošā Latvijas vārda spodrināšanai? Vai kanādieši atceras leģendāro spēli Rīgā pasaules čempionātā ar rezultātu 11:0 un ledus piemētāšanu?
– Nedomāju, ka kanādieši īpaši atceras šo spēli, tā viņiem nebija svarīga. Bet pēc 2006. gada Kanādā ir noticis pasaules čempionāts U-20, kā arī pieaugušajiem, un Latvija tur sevi cienīgi parādīja – gan spēlētāji, gan līdzjutēji. Kanādiešiem hokejs ir kā reliģija, daudziem pietiktu, ja ziemas OS būtu tikai hokejs. Un viņi augstu novērtē tos, kas jau ir iekļuvuši šajā divpadsmitniekā, līdz ar to Latvija viņu vērtējumā jau ir iecelta ziemas sporta lielvalstu kārtā.
– Latvijai hokejā ir ļoti spēcīga apakšgrupa (Krievija, Čehija un Slovākija), bet – vai varam cerēt uz jauno spēļu sistēmu?
– Šī spēļu sistēma ir tik interesanta, ka, gūstot pat vienu uzvaru, var tikt astotniekā un piedalīties izslēgšanas spēlēs un cīnīties par medaļām. Nezinu, vai tieši Latvijai tā ir labvēlīga, bet intrigai hokeja sacensībās gan. Pat zaudējot trīs grupas spēlēs, tu vēl neesi ārā.
– Lauvas tiesu hokeja izlases sagatavošanā devusi Krievija caur tās kompāniju Itera Latvija, kas ir galvenais Rīgas Dinamo finansētājs. Šīs komandas spēlētāji arī veido izlases kodolu, un tā nodrošinājusi augsta līmeņa spēļu pieredzi KHL. Jūsuprāt, tas ir normāli?
– No LOK piešķirtās naudas hokejam tika atvēlēti 150 000 latu, lai piedalītos kvalifikācijas turnīrā un izcīnītu tiesības startēt OS, bet vēl valsts līdzekļi hokejam aiziet caur Hokeja federāciju.
Kas tur slikts, ka Latvijas hokejistu sagatavošanu apmaksā kādi citi? Tāpat kanādieši spēlē Krievijā, krievi Kanādā, tas ir normāli, un nedomāju, ka no valsts sporta budžeta būtu jāsedz KHL klubu vajadzības.
– Nav runa par KHL kluba finansēšanu, bet par to, vai neproporcionāli maz no valsts puses tiek finansēts lielais hokejs, kas tomēr ir augstā līmeni, ir nacionālais sporta veids, turklāt pašlaik rada bezmaz vai vienīgās pozitīvās emocijas, kas asociējas ar Latvijas vārdu?
– Hokejs saņem diezgan ievērojamu atbalstu no valsts, jo ne jau tikai Dinamo vai valsts izlase saņem līdzekļus no valsts caur federāciju. U-16, U-18, U-20 un augstākajā divīzijā visas komandas ir A vai B grupā pasaules līmenī, un izdevumi tur ir milzīgi!
Valsts atbalsta nacionālo izlašu piedalīšanos un gatavošanos Eiropas un pasaules čempionātiem, šogad 630 000 latu sadalīti sporta spēļu federācijām.
– Latvijas sportisti Vankūverā startēs Igaunijas kompānijas šūtos tērpos. Vai tiešām Latvijā nav šūšanas firmas, kas varētu olimpiešiem uzšūt tērpus?
– Nebija neviens cits pieteicies.
– Varbūt varēja laicīgāk izziņot vai pat uzrunāt vietējos šuvējus? Cik nenoslogotas šūšanas jaudas Latvijā ir!
– Konkursa izsludināšanas termiņus nosaka likums. Diemžēl mūsu konkursā uzšūt 130 tērpu komplektus, kur gandrīz katrs ir individuāla izmēra, nepieteicās neviens uzņēmums no Latvijas. Nesen kādai uzņēmējai, kas saskatīja nišu apģērbu ražošanā tukliem bērniem, visi šūšanas uzņēmumi no Latvijas atteicās uzšūt 17 000 vienību, jo esot liela ķēpa – izmēri nestandarta, individuāls darbs gandrīz ar katru komplektu, peļņa maza. Latvijā uzņēmēji joprojām grib pelnīt milzu naudu uz vienu pasūtījumu. Nav šo šuvēju! Igauņi ir daudz elastīgāki un tālāk tikuši tekstilrūpniecībā. – Cik kopumā valsts līdzekļu tērēts Vankūveras spēlēm?
– 2009. gadā no valsts budžeta apgūtie līdzekļi Vankūveras programmas izpildei ir 624 960 latu, bet tur netiek ņemti vērā federāciju ieguldītie līdzekļi, ne LOV līdzekļi.
– No amatpersonām tikai Tatjana Koķe, Valdis Dombrovskis un Valdis Zatlers brauks?
– Saskaņā ar protokolu varam ielūgt valsts galvu – prezidentu vai karali, premjeru un par nozari atbildīgo ministru. Pārējie var doties kā tūristi. Amatpersonas sedz brauciena izmaksas no savas iestādes budžeta, mēs tikai izrakstām rēķinus par viesnīcām, ko mums organizācijas komiteja dod.
– Cik mūsu sportistiem valsts amatpersonu klātbūtne ir svarīga?
– Minēšu piemēru. Pekinas OS laikā 25 gadi palika basketbolistei Anetei Jēkabsonei-Žogotai un 18 gadi mūsu jaunākajam dalībniekam kanoistam Miķelim Ēžmalim. Olimpiskajā ciematā viņus sveikt ieradās Valsts prezidents ar kundzi. Domāju, viņiem tas paliks uz visu mūžu atmiņā.
– Arī Vankūveras laikā kādiem mūsu sportistiem būs dzimšanas dienas?
– Jā, jubilejas svinēs vairāi sportisti. 15. februārī paliek 18 gadi mūsu jaunākajam komandas sportistam – kalnu slēpotājam Kristapam Zvejniekam; dienu vēlāk – 22 gadi bobslejistam Oskaram Melbārdim. 20. februāri jubilejas svinēs bobslejists Raivis Broks (26) un hokejists Aleksejs Širokovs (29), 25. februārī – biatlonists Kaspars Dumbris (25), 26. februārī – hokejists Mārtiņš Karsums (24), 23. februārī savu vārda dienu Kanādā atzīmēs Haralds Silovs.
Pēc ierašanās Vankūverā varētu būt zināmas kontaktadreses, uz kurām nebūtu slikti sūtīt apsveikumus sportistiem, jo ir patīkami, esot prom no mājam, saņemt līdzjutēju cieņas un mīlestības apliecinājumus.
– Kam jūs uzticētu Latvijas karoga nešanu?
– To nolems komandas sapulce apmēram divas dienas pirms OS atklāšanas, kad būs zināms, kuri sportisti jau atrodas Vankūverā un olimpiskajā ciematā un kuri no viņiem piedalīsies atklāšanas parādē, jo, piemēram, kamaniņnieki un biatlonisti dzīvos Vistleras olimpiskajā ciematā apmēram 120 km no Vankūveras. Sacensības viņiem sākas jau 13. februārī no rīta, tātad diez vai viņi iepriekšējā dienā piedalīsies atklāšanas ceremonijā, no kuras labākajā gadījumā ap diviem naktī tiktu atpakaļ.
– Bet tīri emocionāli, ko jūs gribētu redzēt?
– Atcerēsimies, kas ir nesuši karogus ziemas OS! 1992. gadā – Jānis Ķipurs, 1994. – Zintis Ekmanis, 1998. – Sandis Prūsis, 2002. – Harijs Vītoliņš, 2006. – Artūrs Irbe.
– Tad jau ir vēl viena hokejista kārta.
– Kāpēc, piemēram, Edgars Masaļskis nevarētu nest? Viņš ir pietiekami populārs, par viņu Gada balvā sportā nobalsoja otrais lielākais līdzjutēju skaits, viņš arī sevi ļoti labi parādīja gan kā labs spēlētājs, gan kā sporta popularizētājs, un viņš mums ir arī akcijas Vienoti uzvarai seja.