Jānis ir vienādi kaismīgs, kad runā par Atmodu, barikādēm, raidījuma Labvakar laikiem un par šodienas ētera cīņām, kurās piedalās latviskas radio vides un kremliskas radio vides aizstāvji. Bet viņš kļūst apcerīgi sentimentāls, kad sāk stāstīt par sava mazā, deviņus mēnešu vecā dēlēna Olivera panākumiem TV pults apgūšanā. Apcerīgums pāriet gadskārtu viedumā, kad Jānis secina: lielie bērni aizlido katrs savās gaitās, mazais – paliek. Pagaidām paliek.
Tomēr mūsu saruna iesakņojas radiolietās. Pērnais gads Radio SWH līdzīpašnieka Jāņa Šipkēvica ikdienā iezīmējās ar principiālu nostādni pret Kremļa angažētās radiostacijas Russkoje radio retranslāciju Latvijā raidošajā Krievu hitu radio (KHR). Vēl nekas nav beidzies, un Šipkēvics turpina iestāties par to, lai Latvijas klausītāju domas un sirdis negandētu Kremļa inde.
– Kā tad tu šogad cīnīsies pret Kremļa propagandu? Kā mēs visi ar to tiksim galā?
– Iedomājies, gads jāsāk ar tik globāliem jautājumiem... Tas ir simboliski, ka mēs ar tevi par to runājam. Izrādās, ka 2016. gads mats matā sakrīt ar 1988. gadu – kalendārs ir tas pats. Rīgas kinostudijā bija tāds Igors Boiko, viņš uztaisīja pirmo dokumentālo filmu par Labvakar. Un es tur pastāstīju kādā horoskopā teikto, ka 1988. gads man būs laimīgākais mūžā. Toreiz laidu to gar ausīm, taču tiešām tā arī sanāca: 1988. gada 31. janvārī mēs sākām raidījumu Labvakar. Un tagad – ja 2016. gads ir dvīņubrālis 1988. gadam, tad man jābūt lielai veiksmei. 1988. gadā cīņa pret Kremļa propagandu bija aktuāla, tagad tāpat. Tas nozīmē, ka mēs 28 gadu laikā neesam varējuši šo situāciju sakārtot. Toreiz mēs domājām, kā tikt galā ar krievu komunistiem un no Maskavas iesūtītajiem kompartijas otrajiem sekretāriem, tagad domājam, kā pārliecināt latviešus par latviskas vides nepieciešamību, kā tikt galā ar armandiem un inesēm – ar mūsu pašu brāļiem un māsām, kas pirms 28 gadiem vēl bija gluži bērni. Tagad viņi ir mūsu pretinieki, tāpēc paliek bail... Pēdējā gada laikā daudzi žurnālisti bija kopā ar mums, stiprinot rūpi par latviešu valodas saglabāšanu Latvijas ēterā. Sitām trauksmes zvanus par Kremļa propagandas uzmācību, bet atradās mūsu pašu tautieši, kuri mierināja, ka nekas mums nedraud un ka latviešu valodai vēl deviņas krievu radiostacijas nenāks par sliktu.
– Epopeja ar Kremļa propagandas radio šeit, Latvijā, bija ļoti savāda: par kremliniem iestājās ne tikai Armands Krauze no ZZS – par to skaidrs, KHR līdzīpašnieks bija dāsns šīs partijas sponsors –, bet arī NA, kas samulsināja un apbēdināja.
– Mulsinoši bija arī tas, ka Valsts prezidents, apturot likuma grozījumu stāšanos spēkā, no saviem līdzbiedriem saņēma cimdu sejā – par to, ka viņā bija uztraukums par latviskuma apdraudējumu. Acīmredzot tiem, kas balsoja par tā dēvētajiem «Krauzes grozījumiem», bija kaut kas piesolīts – kaut kādi pelmeņi vai bubļiki, jo normāls latvietis nevar cīnīties pats pret sevi. Laikam KHR atbalstītāji gribēja nolikt prezidentu pie vietas un parādīt to, uz kā vārda nāk avīzes... Taču Valsts prezidentam uzrāviens šobrīd ir tik labs, ka iet pret viņu var tikai vistuvredzīgākais cilvēks. Bet varnešiem jāatceras, ka nākamgad ir pašvaldību vēlēšanas, bet 2018. gadā – Saeimas vēlēšanas. Un tauta nav ar tik vāju atmiņu, lai neatcerētos politiķu kāri pēc bubļikiem... Latviešu mediju uzdevums – tāpat kā 1988. gadā – ir parūpēties, lai atmiņa neapliptu ar aizmirstības baciļiem un lai tajā skaidri būtu saskatāms 2015. gada nodevības akts.
– Viens no Krauzes&Co pretargumentiem tavai latviskajai nostājai ir tas, ka tavā pārziņā ir krieviski runājoša frekvence – Radio SWH Plus.
– Ja pēc visa tā skandāla, kas notika ap KHR, tā līdzīpašnieks Uģis Polis būtu teicis: labi, es tagad taisīšu oriģinālraidījumus krievu valodā, nevis turēšos pie Kremļa radio retranslētajām pārraidēm, – tas būtu pieņemami. Bet nekas tāds nenotika. Mēs nevēlamies, lai vietējie krievi seko Kremļa propagandai, tāpēc mūsu Radio SWH Plus programmas veido vietējie krievu žurnālisti. Un, ja mēs neko tādu nedarīsim, vietējie krievu klausītāji, kļuvuši par Putina faniem, var izrādīties instruments Kremļa radio rokās. Ja Volodja pateiks – naših bjut!*, tad viņi ieklausīsies savā fīrerā un sāks nezin ko šeit aizstāvēt.
– Mūsu draugs Armands Krauze gan uzskata, ka tā ir reklāmas naudas pārdales cīņa.
– Vai Krauzem galvā ir ielikts čips, kas viņu pārvērtis par radio biznesmeni? Zinu vien to, ka viņš ir biškopis. Man pat prātā neienāktu apstrīdēt apgalvojumu, ka viņš prot apieties ar traniem un bišumātēm. Es noteikti necenstos izdot likumus, kas apstrīdētu laba biškopja pieredzi. Atļaušos atgādināt, ka esmu nostrādājis 23 gadus radio un 12 – televīzijā, tātad vismaz ievadu mediju biznesā esmu izlasījis. Tāpēc nu nekādi nevaru piekrist godājamā varneša piedāvātajām likuma izmaiņām. Kāda mazajā Latvijā var būt cīņa par reklāmas biznesu? Un, ja runājam par valodu, tad man būtu galīgi neizdevīgi, lai deviņas krieviski runājošas radiostacijas sāktu runāt tikai latviski. Tās taču kļūtu par Radio SWH tiešajām konkurentēm! Jau tagad mums blakus ir LR1, LR2, LR3, LR4, LR5, Skonto, Star FM un citas radiostacijas! Bet no kopīgā komercradio skaita 43% runā krieviski.
– Tad jau krieviem ir ko klausīties.
– Atliku likām. Krievu klausītāji te nemaz nav apspiesti. Kad mācījos žurnālistos, paralēlgrupā bija nākamie krievu žurnālisti Alla Petropavlovska, Valērijs Kargins, vēl daudzi citi... Kur strādāt tiem, kuri palikuši žurnālistikā? Krieviem šeit grūti atrast vietu, kur sevi pieteikt, jo radiostacijās lielākoties strādā robotizētās programmas. Bet mūsu SWH Plus veido vietējie krievi, stāsta par to, kas viņus interesē, un viņi to dara, būdami lojāli pret Latvijas valsti. Krievs taču automātiski nenozīmē to, ka viņš ir pret latviešiem. Es neesmu vienīgais, kurš apgalvo, ka mēs krievus neesam tā pa īstam novērtējuši, atstājot viņus svešas propagandas ietekmē. Bet, tāpat kā grūti atrast labu krievu žurnālistu (jo visi labie jau izķerti), tikpat grūti ir atrast saprātīgu politiķi, jo ir pārāk daudz cilvēku, kuriem politika ir tikai savu ambīciju – varas un naudas izteiksmē – apmierināšana. Dažkārt šķiet, ka šodienas politiķi kādreiz bērnībā abižoti un tagad viņi grib atspēlēties, lai visi pārējie dancotu pēc viņu stabules...
– Bet vismaz daži taču ir, kuriem tu tici?
– Es agrāk nemaz nepazinu Armandu Krauzi, nezināju par tādu blusu lielajā kažokā, bet, izrādās, viņš ir ZZS valdes priekšsēdētājs! Un noliec viņam blakus, piemēram, aizsardzības ministru Raimondu Bergmani – viņš staro, viņam var uzticēties, viņš tiešām mūs aizsargās, kad vajadzēs! Gadījās, ka es saplēsu Ahilleja cīpslu un man divus mēnešu vajadzēja pārvietoties ar kruķiem. Dzīvoju 5. stāvā, un lifta tur nebija. Bija problemātiski nokļūt mājās... Raimonds atnāca uz interviju SWH Radio, mēs par to sākām runāt. Un tad viņš saka: paga, paga, tūlīt mēs to nokārtosim! Bergmanis saka: man ir džeki, kam nepieciešams treniņš, tūdaļ izveidosim grafiku. Un tā Bergmaņa spēkavīri stibīja mani augšā teju katru dienu. Es biju ieguvējs, un puišiem bija labs treniņš. Ja runājam par nacionāļiem... Tur ir, piemēram, Ināra Mūrniece, cīņā saucēja, kas daudzas lietas sajutusi un sapratusi kā žurnāliste. Un tur ir arī, piemēram, Imants Parādnieks, kurš ir nezin kam parādā, tikai ne savai tautai, redzu tikai to, ka viņš apjūk savā parādes nacionālismā. Visapkārt pieaug varas, naudas un bubļiku kārdinājumi, un daudzi no tiem neprot atteikties. Tāpēc tavs pirmais jautājums veido manas – mediju vadītāja – dzīves dienaskārtību. Es nevaru runāt tikai par to, kādus foršus un jaunus raidījumus veidot, jo man jāaizstāv savas tiesības tos veidot ar savu pārliecību pamatā!
– Izskatās, ka, veidojot Labvakar, nebija tādu problēmu – vismaz ar savējiem nevajadzēja cīnīties un patriotisms bija pašsaprotama lieta.
– Atceros, pašā Labvakar sākumā uzradās čaļi, kas teica: raidījuma skatītāji grib ar jums tikties. Es biju pret tādiem aģitbraucieniem, jo mūsu režīms bija ļoti saspringts. Kaut kad vasarā – lūdzu! Mūs tad arī sarunāja, lai aizbraucam uz Ogri. Nu, domājām, atnāks kādi 200 cilvēki. Labi, devāmies uz Ogri. Piebraucam, skatāmies – nav, kur auto nolikt. Teltis, šašliki, alus pārdotavas... Tirgo Latvijas karodziņus, auseklīšus, grāmatzīmes ar ieaustiem Labvakar rakstiem. Mūsu organizators saka: mēs izdomājām, ka tiksimies svaigā gaisā, nevis kultūras namā, vasara taču. Beigās attopamies, ka esam Ogres estrādes aizskatuvē un uz skatuves ir tikai trīs krēsli un galds. Bet mums priekšā – 26 000 cilvēku... Tad sapratu, ka bija vērts sākt strādāt Labvakar. Savulaik es spēlēju Liepājas 1. vidusskolas ansamblī, kuru vadīja Valdis Alviķis, tur piedalījās Jānis Lūsēns, Maija Lūsēna, Uldis Marhilevičs. Platforma man bija lieliska, bet manī atnāca skaidrība, ka es kā muzikants esmu bezperspektīvs – ir par mani daudz labāki mūziķi. Es atmetu cerības, ka reiz, iznākot uz skatuves, manā priekšā būs pūlis, kas ilgosies klausīties, kā es spēlēju un dziedu. Bet toreiz Ogrē... Tie cilvēki tiešām vēlējās mūs redzēt un dzirdēt. Un diez vai viņi nāca klausīties kaut kādas filozofiskas atklāsmes, domāju, viņi nāca, patriotisku jūtu vadīti, jo saprata, ka ir trīs čaļi, kuri trāpījušies tādā laikā un tādā vietā, kur viņi jānosargā, lai viņi nenoraustās, nenobīstas un turpina darīt, to kas viņiem jādara. Skaidrs, ka uz viņiem ir spiediens, skaidrs, ka viņiem apkārt ir TV priekšnieki, čekisti, propagandisti, provokatori... Tieši tāpēc bija tie 26 000 skatītāju, lai mums pateiktu: čaļi, jūs neesat vieni! Mēs esam ar jums, jūs mums esat vajadzīgi! Ļoti daudzi šodien nesaprot, ka toreiz, 1988. gadā, būt Latvijas patriotam, runāt par izstāšanos no PSRS vai nēsāt sarkanbaltsarkano karodziņu pie atloka – tas nebija tik nevainīgi un droši, kā šķiet šodien. Tikai tagad daudzi politiķi patriotismu ir padarījuši par slaucamu govi. Tagad patriotismu izvelk no kabatas tādos brīžos, kad vairs nav nekā cita, ko piesolīt. Tagad varneši vienkāršajam cilvēkam nozog patriotismu, varneši kompromitē patriotisma jēdzienu! Bet patriotisms ir pēdējais, ko var atņemt cilvēkam, tā ir vislielākā nelietība, kādu vien var iedomāties. Mēs ar tevi, par laimi, atrodamies medijos, kuros varam pateikt to, ko domājam. Arī par patriotismu un tā pretmetiem.
– Šogad janvāra barikādēm aprit 25 gadi, uz tām stāvēja Latvijas neatkarības aizstāvji, netālu no tām gāja bojā mūsu draugi kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, gāja bojā miliči, kas aizstāvēja Iekšlietu ministriju. Daudzi apgalvo, ka barikādes bija nenozīmīgs notikums, muļķība, untums. Kas tev ir barikādes?
– Kā var pateikt, ka barikādes ir «nenozīmīgs notikums», ja tajā tālajā 1991. gadā varēja pazust viss, kas līdz tam bija izdarīts? Tolaik mēs izdzīvojām Atmodu, stiprinājām brīvību, un pēkšņi vienā dienā melnie spēki pārvilktu tam visam svītru, un mēs atkal uz kādiem piecdesmit gadiem tiktu atmesti ellē. Atmodas laikā biju jauns cilvēks, un man nebija, ko zaudēt, es darīju savu darbu, kas man patika, Edvīns ar Ojāru man piespēlēja tās riskantākās tēmas, un es tās šķēlu kā zirņus – varbūt viņi domāja, ka mani kā jaunāko taču neviens nesitīs. Nu, es taču biju tikai muzikants! Bet varbūt es līdz galam neapzinājos, cik liels svars ir mūsu vārdiem. Tā bija situācija, kurā mēs rotaļājāmies ar vārdiem, kurus saprata tie, kam tie bija jāsaprot, situācija, kurā neviens mums nevarēja likt aizvērties. Un tagad teikt, ka barikādes nespēlēja nekādu lomu – tas ir tāpat, kā pēkšņi ieraudzīt, ka televīzijā sarkanbaltsarkanā karoga vietā atkal ir padomju Latvijas zili balti viļņotais. Ja mēs nebūtu nostāvējuši barikādēs, tad tā arī notiktu. Barikādes bija tam, lai parādītu, ka cilvēks ar savu vēlmi nosargāt brīvību ir stiprāks par vislabāk aprīkoto bruņutransportieri, ka gars ir stiprāks par metālu.
– Atceros, ka uz barikādēm bija ļoti daudz jaunu cilvēku.
– Jā. Daudzi noteikti sajutās tā, it kā katra diena būtu pēdējā. Jaunieši pa barikādēm diezgan labi dzīvojās, jo tas viņiem bija kā reāls kariņš, kā bērnības spēle kazaki–razboiņiki. Tur bija savs vīniņš, savs aliņš, zaķi, dziesmas... Adrenalīns! Un turpat blakus bija nopietni vīri, kas saprata: ja viņi tur ar savām plintēm nesēdēs, tad kas to darīs?
– Vai mūsdienu jaunieši to visu saprot? To patriotismu, pacēlumu, adrenalīnu, spēli, kas pāriet nopietnībā?
– Mana meita Tīna ir dzimusi 2000. gadā. Viņai no Atmodas laikiem nav vizuālās atmiņas. Dēlam Jānim bija seši septiņi gadi, un viņš labi atceras, ka tētis nekad nebija mājās, jo tētis visu laiku bija televizorā. Zinu, ka Tīnu nevajag piespiest doties uz 11. novembra krastmalu Lāčplēša dienā vai darīt ko citu Latvijas labā – viņa to visu dara tāpat. Nekad neesmu viņai lasījis lekcijas par to, kas jādara īstam latvietim. Viņa to saprot bez manām lekcijām. Pirms pāris gadiem 18. novembrī viņa man saka: mēs ar draudzenēm aiziesim pie Ulmaņa pieminekļa, tur būs koncerts un pēc tam gājiens. Tajā pašā vakarā skatos TV kaut kādu ziņu raidījumu un redzu: lūk, kur mana meita gājienā ar lāpu rokā! Es vēl nodomāju: apliesies ar visādiem kerosīniem un, nedod dies, aizdedzināsies. Bet viņa pati to izdomāja, pati realizēja. Un es jau neko vairāk arī viņai nebiju stāstījis, kā vien to, ko vecāki parasti stāsta saviem bērniem. Es piedzimu 1959. gadā, vēlāk sapratu, kā īstenībā Latvija tika okupēta un kā te tika nodibināta padomju vara, šodien, kad informācija ir pieejama vairāk nekā vajag, jaunieši par vēsturi var uzzināt visu un ļoti ātri. Ja vien viņos ir interese.
– Bet to interesi viņos iesēj vecāki.
– Es centos! (Smejas.)
*Mūsējos sit! – krievu val.