KARJERAS STĀSTS: Ar sirdi un prātu mūzikā

«Mūziķis ir ļoti skaista profesija. Tam jābūt sirds aicinājumam, tad darbs sagādās lielu baudījumu. Tā nekad nebūs rutinēta nodarbe. Ja mērķis ir tikai gūt atzinību no citiem, tiekties pēc materiāliem labumiem, profesija var ātri cilvēku iztukšot. Visas materiālās vērtības ir zūdošas, bet izkoptās prasmes ir neatņemama vērtība,» spriež jaunais mākslinieks, čellists Kristaps Bergs. Viņš ir studējis Vīnē, ilgus gadus arī tur strādājis, uzstājies daudzās pasaulē prestižākajās koncertzālēs, taču allaž par savām mājām dēvējis Latviju.

Ar mūziku Kristapam cieša saikne izveidojusies jau kopš agras bērnības – viņš ir dzimis mūziķu ģimenē un bieži devies mammai līdzi uz mēģinājumiem Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. «Neparko es nebiju pierunājams apmeklēt bērnudārzu, tāpēc mamma mani ņēma līdzi uz savu darbu. Līdz ar to orķestra vide man bija ļoti ierasta. Atceros, ka bērnībā man šķita, ka tas ir tik pašsaprotami, ka dienas aizrit Lielajā ģildē. Man pat bija pārliecība, ka visi cilvēki spēlē orķestrī, tik savās pārdomās nevarēju rast skaidrību: uz kurieni tad tie citi Rīgas ielās sastaptie cilvēki dodas? Orķestrī bija 100 vietu, bet uz ielas es taču redzēju daudz vairāk cilvēku,» savus bērnības prātojumus ar smaidu atceras Kristaps.

Izvēlējās pats

Vecāki nav mudinājuši Kristapu iet jau viņu iestaigāto profesionālo taciņu, tā bija viņa paša brīva izvēle. «Pirmās četras klases mācījos Rīgas Hanzas vidusskolā un paralēli apmeklēju arī Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolu. Mamma vēlējās, lai pats izvēlos, vai mūzika, čells saistīs manu interesi vai tomēr nē.» Lai gan sākotnēji čella spēle nepadevās uz burvju mājienu, tomēr Kristaps sapratis, ka tas ir viņa īstais instruments. Daudz ar viņu mājās strādāja mamma, kā arī viņš skolojās pie Ņinas Kalmes.

«Skolotājai bija burtnīca, kur viņa man rakstīja uzdevumus nākamajai stundai, lika vērtējumus. Un man šī atzīme bija ļoti svarīgs novērtējums. Vienmēr jau gribējās nopelnīt 10, bet ne vienmēr tas izdevās. Taču tas mudināja mācīties un censties,» stāsta Kristaps. Būdams vēl sākumskolas skolēns, viņš arī sāka startēt dažādos konkursos, un tajos rezultāti bija gana augsti. Viss liecināja, ka potenciālu ir jāturpina noslīpēt, tāpēc skolas gaitas tika uzsāktas Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kur viņš savas prasmes pilnveidoja pie Ligitas ZembergasBriedes, Eleonoras Testeļecas un Diānas Ozoliņas. Mācoties vidusskolā, Kristaps ieguva iespēju piedalīties meistarklasē Vīnē. Viņš tur uzturējās tikai 10 dienas, tostarp uzstājās arī Holandē, taču piedzīvotais kļuva par pagrieziena punktu lēmumam par savu tālāko izglītošanos.

Dārziņu gruntīgums

Vīne Kristapu bija apbūrusi, tāpēc 2006. gadā, sīvā konkurencē sevi labi apliecinot iestājpārbaudījumos, viņš uzsāka studijas Vīnes mūzikas un tēlotājmākslas universitātē. «Mans sapnis bija mācīties pie ievērojamā čellista un diriģenta Heinriha Šifa. Taču tieši tobrīd viņš veselības problēmu dēļ darbu uz laiku pārtrauca. Pirmos trīs gadus mācījos pie tikpat izcila skolotāja, profesora Reinharda Latzko. Pēc tam nokļuvu Heinriha Šifa klasē,» gandarīts ir Kristaps. Viņš secina, ka mūzikas mācīšana Rietumeiropas valstīs atšķiras no Latvijas ierastās prakses. «Tur galvenais ir prasme spēlēt ļoti augstā līmenī, Latvijā papildus ļoti padziļināti tiek mācīta arī mūzikas vēsture, literatūra, solfedžo.» Pateicoties Dārziņos iegūtajai gruntīgajai zināšanu bāzei, mācību process Vīnē Kristapam bija nedaudz atvieglots – daudzas tēmas jau bija apgūtas Dārziņos, kamēr citi tās vēl mācījās augstskolā. Patlaban viņš ir absolvējis maģistrantūru mūzikas mākslā, taču tas nebūt nenozīmē, ka sevis pilnveides un attīstīšanas process ir noslēdzies. «Turpinu mācīties no saviem kolēģiem, jo katram zināšanas ir iegūtas no cita avota, tāpēc, strādājot plecu pie pleca kādā projektā, vienmēr var paņemt vērtīgāko no citu pieredzes. Mūzika ir mākslas virziens, kuras pamatā, protams, ir jāievēro noteiktas vadlīnijas, bet pārējam nav tik striktas robežas,» secina Kristaps.

Līdztekus studijām Kristaps vairākus gadus spēlēja arī Vīnes valsts operas orķestrī. «Tā arī bija lieliska skola. Bija iespēja satikt pasaules labākos diriģentus, spēlēt vislabākajās koncertzālēs. Ir pabūts daudzās pasaules valstīs un piedzīvoti mirkļi, kas noteikti tiks ierakstīti mūzikas vēstures lapaspusēs.»

Savu vietu jaunajiem atrast grūti

Patlaban Kristaps nav piesaistīts kādai konkrētai darbavietai, kā pats saka – viņš ir brīvmākslinieks, kas labprāt iesaistās dažādos projektos. «Katrs projekts atstāj kādus nospiedumus. Piemēram, no pēdējā laikā pieredzētā īpaši gribas akcentēt pērn notikušo kamermūzikas festivālu Itālijā. Tur biju ne tikai mākslinieks, bet viens no mākslinieciskajiem vadītājiem, kopīgi ar kolēģiem izvēloties, kas uzstāsies šajā festivālā. Ceru, ka arī šogad turpināsim šo tradīciju.» Bet pavisam drīz – 4. un 5. februārī – viņš priecēs klausītājus Latvijā. Kristaps kā solists uzstāsies kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Kasparu Ādamsonu pie diriģenta pults, kopīgi atskaņojot Filipa Glāsa Otro čellkoncertu.

Taču biežāk viņš ir redzams uz ārvalstu skatuvēm. «Latvijas tirgus ir ļoti neliels, tāpēc ir jāskatās ārpus valsts robežām. Man ir ļoti utopisks sapnis par to, ka varbūt kādreiz tiks izveidota Baltijas valstu koncertaģentūra, kas apvienos vietējos māksliniekus. Tas atvieglotu mūsu darbu, un daudz lielākā apritē nonāktu mūsu pašu mūzikas tirgus, jo patlaban jaunajiem atrast savu vietu Latvijas mūzikas tirgū nav viegli.»

Tagad tas, vai tu būsi pamanīts un tiksi aicināts uzstāties, lielā mērā atkarīgs no katra paša. «Mūziķim ir jāstrādā vēl vienā specialitātē – viņam jābūt arī menedžerim. Lai būtu koncerti, ir jāmāk sevi pārdot. Man šī darba puse ne pārāk patīk, taču citu variantu nav,» stāsta Kristaps.

Konkursi kā izaicinājums sev

Sevi popularizēt palīdz arī dažādi konkursi. Piemēram, Kristaps ir izcīnījis uzvaras vairākos starptautiskos konkursos. «Konkursi palīdz karjeras attīstībā. Konkursi iemāca sevi disciplinēt, produktīvi plānot savu laiku, jo īsā laika posmā ir jāapgūst gana plašs repertuārs. Konkurss ir sevis testēšana, pārbaude, cik es tehniski precīzi varu nospēlēt,» skaidro Kristaps. «Izpratne par gatavošanās procesu konkursiem man mainījās laikā, kad sāku strādāt Vīnes valsts operas orķestrī. Pirms tam es konkursus uztvēru kā sevis izaicināšanu, cik perfekti es varēšu tam sagatavoties, visu izpildīt. Kad sāku strādāt orķestrī, satikos ar daudzām personībām un pamazām sāku apjaust patiesos iemeslus, kāpēc mēs nodarbojamies ar mūziku. Un tie noteikti nav taustāmi vai izmērāmi iemesli, tie ir garīgi, sevis meklēšanas aspekti. Mūsu profesija ir unikāla ar to, ka mēs katru dienu trenējoties varam satikties caur mūziku ar Mocartu, Bēthovenu un citiem izciliem māksliniekiem. Varam analizēt viņu rokrakstu,» norāda čellists.

Viņš ar pārliecību teic, ka pašam ļoti patīk savs izvēlētais profesionālais virziens un darbs tiek darīts ar prieku. Pozitīvas emocijas papildus viņš cenšas smelties, esot izbraucienos ārpus Latvijas. «Koncertceļojumi ir ļoti strikti saplānoti, tāpēc brīvā laika ir maz, taču, ja izdodas ko izbrīvēt, noteikti cenšos iepazīt valsti, kurā atrodos. Neapmeklēju gan tūristu iecienītās vietas, bet ieplūstu vietējo laužu straumē, tā var izbaudīt patieso vidi,» stāsta Kristaps.