Restaurators ir profesija, kas prasa patiesu aizrautību par savu darbu un pārcilvēcisku pacietību – šim apgalvojumam piekrīt RERE MEISTARI restaurācijas darbu vadītāja, Latvijas Amatniecības kameras daiļkrāsošanas meistare Kristīne Gulbe. Lai arī darba rezultāts nav ieraugāms pēc pāris dienām, bet lielākoties prasa vairākus mēnešus, Kristīne ir gandarīta, ka ar savu roku darbu restauratori var sniegt būtisku artavu vēstures saglabāšanā – bez viņu ieguldījuma daudzas vērtības aizietu nebūtībā. Un šī ir viena no profesijas skaistākajām izpausmēm.
No medicīnas mākslā
Ja skolas laikā kāds Kristīnei būtu teicis, ka nākotnē viņa ies vecāku pēdās – gan mamma, gan tētis profesionālo dzīvi saistījuši ar restaurāciju –, Kristīne viennozīmīgi sacītu, ka tas nenotiks. «Esmu izaugusi vidē, kur vecākiem darba ikdiena pagāja starp krāsu bundžām, ģipšiem, skulptūrām. Viņi bieži vien lūdza mani piepalīdzēt – paturēt, piekrāsot. Man uzticētie darbi padevās, taču tobrīd mākslas virziens mani noteikti nevilināja,» atceras Kristīne. Viņas izvēle bija medicīna jeb precīzāk – Kristīne vēlējās kļūt par ķirurgu. Pēc pamatskolas absolvēšanas viņa uzsāka mācības 10. klasē, un tas, kā Kristīne teic, bija lūzuma punkts – domas par ķirurga profesiju izplēnēja, un vienlaikus radās pārliecība, ka profesionālā izglītība būs ar lielāku pievienoto vērtību, nevis tikai iegūts atestāts par vispārējo vidējo izglītību. Apgūta profesija gan tolaik, gan tagad darba tirgū kotējas daudz augstāk. Tāpēc Kristīne iestājās Rīgas Lietišķās mākslas koledžā (skolai kādreiz bija šāds statuss), piecu gadu laikā apgūstot tēlnieces arodu. Arī tagadējiem pamatskolēniem viņa iesaka pēc 9. klases apsvērt domu par labu profesionālajai izglītībai, jo tieši tur sagatavo daudzus tautsaimniecībā vajadzīgus speciālistus. «Taču par daudzām specialitātēm sabiedrībā ir iesakņojušies stereotipi, piemēram: ja neko nemāki un nesaproti, ej par apmetēju vai krāsotāju. Taču tādi pieņēmumi ir aplami. Pati zinu ļoti inteliģentus šo profesiju pārstāvjus, kas ir ļoti zinoši un ar savu roku darbu spēj labi nopelnīt. Kamēr būs dzīvi šie aizspriedumi, mums neveidosies jauna profesionāļu paaudze,» uzskata Kristīne.
Atgriežoties pie Kristīnes skolas gaitām, izvēlētās specialitātes – tēlnieces – darba vide viņai nebija sveša, tāpēc Kristīne tajā jutās gana komfortabli. Turklāt Kristīnei bija lieliska iespēja vasaras mēnešos praktizēties vecāku darbavietā. Tā maz pamazām viņa ienāca mākslas pasaulē un jau no 1996. gada iedegās savā specialitātē un veicamajos pienākumos. Šodien Kristīne jau kā restaurācijas darbu vadītāja ir viena no kuplās pieredzējušo RERE MEISTARI restauratoru komandas, kas apvieno dažādus amatniecības speciālistus.
Jauna profesija
Kristīne stāsta, ka restaurators kā profesija ir salīdzoši jauna (profesiju klasifikatorā tā iekļauta vien 1986. gadā) un restaurācijā ir vairāk nekā 20 darbības virzienu: var strādāt ar papīru, koku, audumu, metālu utt. Bet neatkarīgi no izvēlētā virziena visus vieno kopējs mērķis – saglabāt vēsturisko vērtību autentiskumu un izskatu nākamajām paaudzēm. «Sapratne par to, ka lietas ir izzūdošas, veidojās vien 19. gadsimta otrajā pusē. Cilvēki sāka apjaust, piemēram, gleznu patieso vērtību un to, ka tā var neatgriezeniski izzust, ja nekas netiks darīts lietas labā,» skaidro Kristīne.
Ieskicējot restauratora pozitīvās iezīmes, Kristīne min iespēju sniegt savu artavu vēstures saglabāšanā. Šī apziņa sildot sirdi. «Protams, rezultāts nav sasniedzams uzreiz, piemēram, strādājot Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, darbs pie vienas sienas atjaunošanas aizņēma vienu gadu, bet tas ir tā vērts,» viņa uzsver. Līdz ar to nesatricināma pacietība ir viena no galvenajām īpašībām, kurai jāpiemīt restauratoram. Papildus tam par profesionālu sava darba veicēju var kļūt, ja cilvēks ir uzkrājis eksakto mācību priekšmetu fundamentu. «Ir jābūt zināšanām ķīmijā, fizikā, matemātikā, ģeometrijā. Jāmāk elementāras lietas uzzīmēt. Jāpiemīt loģiskai domāšanai, kā arī vēlmei iedziļināties pat vissīkākajās detaļās. Nevar darbu veikt virspusēji, neaizrokoties, tā teikt, līdz saknei, citādi darbs ir bezjēdzīgs un rezultāta nebūs,» skaidro Kristīne, piebilstot, ka lielākoties restaurācija ir komandas darbs, tāpēc cilvēks nevar būt izteikts individuālists.
Paviršība nav pieļaujama
Kristīne uzsver, ka šajā profesijā paviršība nav pieļaujama. «Nereti restauratorus salīdzinu ar ķirurgiem. Abiem jāstrādā precīzi un atbildīgi. Ķirurgam tas ir pacients, mums – ģipša gabals vai 16. gadsimta freska. Viena nepareiza, pavirša darbība var nogalināt; ķirurga gadījumā – pacientu, bet restauratoru – kādu vēsturisku, neatkārtojamu vērtību.» Arī ļoti radošām izpausmēm restaurators nevar ļauties – ir jāizdara tik, cik nepieciešams, nevis jārada kas jauns, un no sevis pielikt klāt neko nevar. «Sevi ir jātur grožos. Un ir jārespektē vēsture, lai arī kāda tā būtu. Savas subjektīvās emocijas ir jānoliek malā,» piebilst RERE MEISTARI restaurācijas darbu vadītāja.
Ir arī jārēķinās, ka darbs lielākoties notiek ne pārāk komfortablos apstākļos. Aukstas telpas, vecas, mitras, nemājīgas ēkas – šī ir raksturīgā darba vide. Tieši šie darba apstākļi bija arī viens no iemesliem, kāpēc Kristīne aptuveni uz diviem gadiem restauratores darbu pārtrauca, tā vietā izvēloties rosīties telpu dizaina jomā. «Taču mani šī sterilā vide garlaikoja. Un tad sapratu, ka restaurācijā gan neiestājas rutīna, jo nav divu vienādu ēku, priekšmetu. Pat ģipša gabali katrs ir citāds. Un katram ir jāizdomā savs piegājiens, kā to saglābt.»
Izaugsmes iespējas
Kristīne novērojusi, ka nozarē regulāri ienāk jauni censoņi. Latvijas darba tirgū, protams, nav vajadzīgi ik gadu vairāki desmiti jaunu restauratoru, tomēr jaunas asinis ir vēlamas. «Ik gadu izglītības iestādes absolvē aptuveni 5–7 speciālisti, tāpēc neveidojas viņu pārprodukcija. Jaunajiem cilvēkiem parasti saku: jo daudzpusīgāki viņi būs, jo pieprasītāki tie būs arī darba tirgū. Labs amatnieks bez darba nepaliek. Taču jāņem vērā, ka tūliņ pēc skolas neviens uzreiz nekļūst par meistaru. Restauratora profesijā savā ziņā vēl saglabājies kādreizējais modelis, ka vispirms jaunietis ir māceklis, tad zellis un tikai tad meistars. Pieci līdz septiņi gadi būs jāstrādā plecu pie pleca ar meistaru un jāmācās no viņa. Pēc tam jau var lūkot pēc jauniem izaugsmes apvāršņiem,» teic Kristīne. Arī viņa pati aptuveni 15 gadus uzkrāja darba pieredzi, līdz kļuva par restaurācijas darbu vadītāju. Vēl viens izaugsmes solis ikvienam restauratoram var būt kļūšana par restaurācijas projektu vadītāju. Nenoliedzami, atvērts ir arī ārvalstu darba tirgus. Līdzšinējās atsauksmes par Latvijas speciālistiem no ārvalstu pasūtītājiem esot ļoti labas, tāpēc Latvijas restauratori ir pieprasīti arī ārzemēs, stāsta Kristīne.
Katrā objektā atstāj daļiņu sevis
Viņa nav precīzi skaitījusi, cik projektos šo gadu laikā iesaistījusies, taču domā, ka skaits noteikti pārsniedz 60. Katrā ir atstāta daļiņa no sevis, un visos viņa iesaistās ar lielu degsmi –vai tā ir vērienīga celtne, vai neliela detaļa. Viņa spriež – ja cilvēks neskaita darbā pavadītās stundas un ar smaidu ver darbavietas durvis, viņš ir īstajā vietā. Un Kristīne ir.
Taču viņai tuva ir ne tikai raibā darba dienu duna, bet arī mājas dzīve, turklāt tagad, kad izaudzināti trīs bērni, iegūts arī bakalaura grāds (vadības zinībās) un stabils profesionāls rūdījums, viņai parādījies arī brīvais laiks, ko Kristīne cenšas pavadīt aktīvi, piemēram, kopā ar ģimeni slēpjot, braucot ar velosipēdiem.