Sodrēji un sāpes: saruna ar Salaspils traģēdijas aculieciniekiem

Ivans vakar apglabāja tēvu. Viņam un mammai izdevās izglābties, bet redzi zaudējušais tētis nosmaka dūmos. Vaļa ugunsgrēkā aizgāja bojā, viņa klauvēja pie kaimiņu durvīm, kad sajuta dūmus, taču pati zaudēja samaņu un pakrita kopmītņu virtuvē. Marinas ģimeni ar divus gadus veco dēlēnu izglāba vienus no pēdējiem, vēl tagad mazajam rādās murgi.

Marinas kaimiņiene Ilona bija tā, kura ugunsdzēsējiem pastāstīja, ka mājā ir vēl viena ģimene ar mazu bērnu. Ludmila, kur dzīvo tieši blakus dzīvoklim, kur sākās ugunsgrēks, doties no prom no sociālās mājas nevēlas. «Un kur gan es iešu?» viņa vaicā.

Naktī no sestdienas uz svētdienu sākas ugunsgrēks Salaspils sociālajā mājā, aizgāja bojā vīrietis, kura dzīvoklis aizdegās, dzīvību zaudēja vēl divi cilvēki – tajā pašā mājas stāvā dzīvojušais Ivans, kura dēls nosaukts viņa vārda, un trīsdesmitgadīgā Vaļa, kura audzināja meitiņu. Neatkarīgā Salaspilī uzklausa tās nakts notikumu aculieciniekus.

Nokvēpušas sienas, uzlauztas durvis

Piecstāvu kopmītņu māju pašā Salaspils centrā zina visi salaspilieši – gan tāpēc, ka tās pirmajos stāvos atrodas nodarbinātības dienests, dienas centrs un policija, gan tāpēc, ka vairākiem šī nama iemītniekiem nav laba slava – mēdz iedzert un traucēt apkārtējo mieru. Tagad baltajam, bet drūmajam namam pievērsta arī visas Latvijas uzmanība. Ēkai ir parādes ieeja, bet tā ved tikai uz pirmo un otro stāvu, kur atrodas dienas centrs. Atsevišķa ieeja ir policijai, arī nodarbinātības dienestam. Tāpēc nama iedzīvotāji uz saviem mazajiem 18 kvadrātmetru dzīvoklīšiem bez labierīcībām var nokļūt tikai pa vienu – sētas ieeju.

Ceturtajā stāvā paveras šaušalīgs skats, pat dienu pēc ugunsnelaimes viss smako pēc deguma, garā gaiteņa sienas un griesti ir nokvēpuši melni. Ja nezinātu, ka mājā ir dedzis viens dzīvoklis, pirmajā acumirklī šķiet, ka izdedzis viss gaitenis. Vairums durvju ir uzlauztas – ja ugunsgrēka laikā neviens neatbildēja, glābēji izsita durvis, lai pārliecinātos, ka istabā neviena nav. Pa izlauzto durvju caurumiem redzama šīs mājas dažādu cilvēku skaudrā ikdiena – bērnu rotaļlietas, sastutēti skapji, gultas veļa, trauki, arī alus pudeles. Kā steigā pamests, tā palicis. Pašvaldības atsūtītie cilvēki veic sakopšanu, tīra sienas. Kāds puisis mazga grīdu ceturtā stāva virtuvē – tieši te tika atrasta trīsdesmitgadīgā sieviete. Viņa jau bija mirusi. Uz melnās, apkvēpušās grīdas vēl redzams viņas siluets…

Ludmila izglābjas

«Nu kas tas ir, ne aizslēgt, ne atslēgt,» pukojas kundze. Viņai durvis nav salauztas, bet slēdzene vairs nestrādā. Uz jautājumu, vai tiešām te ir droši palikt – izdedzis, nokvēpis un arī elpot grūti, viņa atbild: «Es pati atteicos iet prom. Kur lai es eju? Te visa mana iedzīve. Un vai tad mums dotu istabu normālā mājā? Dzīvoju te pusgadu.» Ludmilas istabiņa ir maza, šaura, tajā pietiek vietas gultai un elektriskajai plītiņai, galdam un skapim. Tā atrodas blakus izdegušajai istabai. Jābrīnās, kā viņas dzīvoklis nav cietis ugunsgrēkā, jo pretējam dzīvoklim durvis pilnībā pārogļojušās.

«Nu bija ar viņu problēmas,» par savu mirušo kaimiņu saka Ludmila. Dzēris, istabā pīpējis, skaļi uzvedies, ne reizi vien lamājušies. Tagad arī dusmas uz viņu, jo varēja sadegt visi. Par traģiskās nakts notikumiem Ludmila atceras: sajutusi dūmus, dzirdējusi skanam signalizāciju, pavērusi durvis, bet priekšā dūmu siena. Ātri tās aizvērusi un pie loga gaidījusi ugunsdzēsējus.

«Mūs visi ir aizmirsuši, neviens nav pajautājis, ko mēs vēlētos. Dažreiz ir tāda sajūta, ka esam kā otrās šķiras cilvēki, jo esam – no tās mājas. Taču te dzīvo pensionāri, invalīdi un ģimenes ar bērniem,» saka Ludmila.

Ivans zaudē tēvu

Ivans ugunsgrēkā izglābās un, iespējams, būtu izglābis arī tēvu, ja ne lauztā kāja. Skaļi runādams un balstīdamies uz kruķiem, viņš iet pa gaiteni kopā ar draugu un mazāku zēnu. «Kāpēc tu neej ēst? Mums iedeva talonus trīsreizējai ēdināšanai, ļoti garšīgi,» viens no viņiem prasa Ivanam. «Neiešu, un viss,» Ivans atbild. Viņš ir ļoti dusmīgs – uz kaimiņu, «kurš aizdedzināja māju», uz sociālās mājas sargu, kurš «esot aizmidzis un signalizāciju apklusinājis», uz policiju, kas ugunsgrēka brīdī neesot palīdzējusi, jo «ugunsdzēsēji nav ļāvuši». Viņa reakciju var saprast, jo neredzīgais tēvs nespēja izglābties un, saelpojies dūmus, nomira. Vakar viņu apbedīja. Ugunsgrēkā izdzīvoja māte, kas palīdzējusi izkļūt ārā arī dēlam.

Ivans atceras, ka māte viņu pamodinājusi naktī, jo pie durvīm kāds klauvējis, tā bijusi Vaļa, kaimiņiene. Viņa dauzījusies pie visām durvīm, laikam – bet to mēs neuzzināsim... Viņa pirmā bija sapratusi, ka sācies ugunsgrēks. Taču pati nespēja izkļūt arā no dūmiem. Sieviete atrasta guļam virtuvē. Ivans domā, ka viņa sajaukusi virtuves durvis ar izeju, jo tās ir līdzīgas. «Dūmi bija tādi, ka pilnīgi neko nevarēja redzēt, pat savu roku,» stāsta Ivans.

Ivans apgalvo, ka signalizācija nav strādājusi, vismaz viņš neesot dzirdējis. Iemītnieki domā, ka sargs to atslēdzis, lai varētu gulēt. Tieši Ivana mamma bija viena no tām, kura zvanīja glābējiem pulksten 1.15.

Avārijas izeja bloķēta

Vienos divdesmit naktī pamodusies arī Ilona, kas kopā ar diviem maziem bērniem dzīvo piektajā stāvā. Istabiņās jau nākuši dūmi. «Signalizācija strādāja, taču tā klusi, kā vatē,» atceras Ilona. Ugunsdzēsēji prasījuši, vai šajā stāvā ir vēl kāda ģimene ar bērniem? Jā, pāris dzīvokļus uz priekšu ir Marina ar mazo dēlēnu, Ilona vēl pateikusi, ka 518. dzīvoklis… Taču to, protams, dūmos redzēt vairs nevarēja. «Es teicu, sataustīsiet pie sienas riteņus, tas būs īstais dzīvoklis,» stāsta Ilona. Tā glābēji atrada Marinu. «Pamodos naktī, klusām skanēja signalizācija, atvēru durvis, un man pretim sitās dūmu mutulis, ātri aizvēru ciet durvis un pamodināju vīru. Paskatījos pa logu, bet tur, gandrīz zem mums, uguns liesmas. Sāku vākt mantas un zvanīju kaimiņienei. Viņa bija tā, kas palīdzēja ugunsdzēsējiem mūs atrast. Pa logu mūs izcelt nevarēja, jo kāpnes līdz dzīvoklim neaizsniedzās,» atceras Marina. Tieši pretim viņas dzīvokļa durvīm ir kāpnes – tās oficiāli skaitās kā avārijas izeja, un ugunsdzēsēji vispirms gribēja ģimeni novest pa tām, bet, izrādās, starp ceturto un trešo stāvu tās ir slēgtas, tām ir metāla režģis ar lielu ķēdē piekārtu atslēgu. To nezināja arī ugunsdzēsēji.

«Mēs palikām gaidīt, jo mūs ar mazo cauri dūmiem izvest nevarēja, pie mums visu laiku bija viens glābējs, paldies viņam par to, un paldies visiem, kas mūs izglāba,» ar asarām acīs saka Marina. Ģimeni izveda no mājas kā pēdējos pulksten trijos, kad bija atvesti lielie gaisa ventilatori, kas izdzenāja dūmus. Ar saslapinātām drānām pie sejas ģimene izkļuva svaigā gaisā. Mazais dēls vēl tagad ir šokā, bet vīram veselības problēmas – viņš saindējies ar dūmiem.