7,62 milimetru patronas plakātā Tabletes pret okupantiem ir tikai provokatīva reklāma. Taču tā arī nav pretrunā Tēvijas sargu pārliecībai. Neatkarīgā sarunājas ar organizācijas līderi Jāni Silu. Par viņa cīņas klubu, viņa džekiem un to, kādēļ šogad 9. maijā viņi vēl nedosies pie Uzvaras pieminekļa. «Tu nevari uzņemties kauju laikā un vietā, kur tev nav izredžu uzvarēt.»
- Vai Tēvijas sargi ir nacionāli radikāls grupējums, kā to apgalvo sabiedriskie mediji?
- Nacionāli - noteikti, jo mūsu pārliecība balstās nacionālismā. Radikāli... iespējams jā, ja šo vārdu traktē pēc būtības, nevis piekarina kā birku. Vārds «radikālisms» ir cēlies no latīņu valodas vārda radix, kas nozīmē «saknes». Radikālisms pēc būtības ir tieksme atrisināt problēmu līdz saknei. Līdz galam. No šāda viedokļa, protams, var teikt, ka esam radikāli.
- Drošības policija tagad pieskatot Tēvijas sargus. Pieļauju, specdienesti uztraucas, ka veidojat neformālu armiju. Kā Palahņuka romānā Cīņas klubs.
- Tas gan ir skaļi teikts. Tajā nav nekā ne pārsteidzoša, ne skandaloza, ka viņi seko līdzi Tēvijas sargu aktivitātēm. Drīzāk būtu pārsteidzoši, ja viņi to nedarītu.
- Kāpēc? Jūs esat kaut kāds risks?
- Nē, nu tādā nozīmē, ka Drošības policijai jebkura sabiedriska aktivitāte un jebkurš process jāvēro un jāanalizē. Neatkarīgi no tā, vai mēs runājam par cīņas klubu vai tamborētāju apvienību. Ja Drošības policijas galvenā funkcija ir novērst potenciālus drošības riskus, tātad viņiem ir jābūt skaidrībā, kas sabiedrībā notiek. Īpaši, ja tas skar kādus politiskus jautājumus vai valstiskus uzstādījumus, kā tas ir gadījumā ar mums.
- Cik lieli jūs esat? Saprotu, šī kustība veidojas visā Latvijā.
- Veidojas. Ir dažas apdzīvotas vietas, kur ir tikai divi trīs domubiedri, ir, kur skaits mērāms desmitos. Lielākā nodaļa, protams, ir Rīgā. Kopējais skaits - tādu, kas regulāri apmeklē treniņus un pasākumus, ko varam saukt par savējiem, ir robežās no simt līdz divsimt.
- Kāpēc tu māci latviešiem kauties?
- Jebkuram vīrietim jāspēj sevi aizstāvēt, savu sievieti, bērnus un nepieciešamības gadījumā arī valsti. Latviešu gadījumā tas ir divtik aktuāli. 20. gadsimtā Latvijā militāra rakstura konflikts norisinājās vidēji reizi 16,5 gados. Abi pasaules kari, brīvības cīņas, divi partizānu kari, soda ekspedīcijas, piektā gada revolūcija un tā tālāk. Un arī pašlaik situācija neizskatās diez ko mierīga. Līdz ar to šīs zināšanas var izrādīties ļoti noderīgas. Plus, ko parasti saviem džekiem saku, lielākais ieguvums varbūt pat nav tas, ka iemācies pareizi iesist vai izvairīties no sitiena. Lielākais ieguvums ir izmaiņas tavā domāšanā un pasaules uztverē. Daudzi no tuvcīņas pamatprincipiem darbojas arī visā pārējā dzīvē. Gan individuāli, gan arī valsts un starptautiskajā politikā. Piemēram, ilustrācijai - mēs mēdzam teikt, ka politiķiem trūkst mugurkaula. Un viens no cīņas pamatprincipiem ir tas, ka jātur korpuss taisni, lai varētu brīvi kustēties, gan izdarīt, gan uzņemt sitienus. Tāpat mēs runājam par varas svirām, ar kurām kāds kaut ko var ietekmēt. Sviras jēdziens arī ir viens no šiem tuvcīņas principiem. Lauzienā uzvar tas, kurš spējīgs izveidot garāko spēka plecu.
Cits likums - svars vienmērīgi jāsadala uz abām kājām. Un arī politikā nevar uzlikt visu uzsvaru tikai uz ekonomiku vai tikai ārpolitiku. Ja mēs stāvam uz vienas kājas, tas, kurš vēlas mūs nogāzt, izdara triecienu tieši pa šo kāju, un esam gar zemi.
Tātad visi šie principi strādā ikdienas dzīvē - tie iedod domāšanas formu, rāmi, pēc kura vari vadīties un pieņemt lēmumus. Un tas ir ļoti svarīgi, jo galu galā gan individuāli, gan valstiskā līmenī problēma bieži vien ir tā, ka neesam gatavi cīnīties par savām interesēm. Aizejam šķietami vieglāko ceļu, kas visbiežāk ved uz vēl sliktāku pozīciju.
- Satraukums par jums sācies tieši kontekstā ar migrantu krīzi. Latvieši gadu desmitiem ir kāvušies ar krieviem. Tam ir zināms vēsturisks pamatojums - okupācija. Bet kāpēc lai mēs sāktu kauties ar aziātiem un afrikāņiem?
- Kā lai tev atbild... Nu kāds vispār ir pamats kauties? Sākumā mēs diskutējam ar vārdiem. Ar vārdiem mums neizdodas otru pārliecināt un tad sākam izmantot ķermeņa valodu. Bet mūsu darbības skatīšana tikai caur imigrantu prizmu - tas ir pašu mediju uzburts tēls. Jā, mēs esam rīkojuši protesta akcijas pret imigrāciju, taču šis ne tuvu nav vienīgais jautājums, kas mūs nodarbina. Tās pašas vakara pastaigas patiesībā ir sava veida treniņš džekiem. Viņi ir darbojušies zālē, kaut kādas zināšanas un prasmes apguvuši, un pēc tam mēs ejam pa ielu un mācāmies uzņemties atbildību par to, kas notiek apkārt.
- Paskaidro, lūdzu, kas ir vakara pastaigas.
- Vakara pastaigas ir tas, par ko visvairāk šuvās mediji. Mūsu puiši apģērbos ar mūsu organizācijas simboliku staigā pa Rīgu...
- Ejat pa Bolderāju un gaidāt, kad urlas jums piesiesies?
- Nē, mēs neko negaidām. Pašlaik tas ir mūsu organizācijas reklāmas pasākums. Puiši staigā, un gadījumā, ja notiek kādi sabiedriskās kārtības pārkāpumi, reaģē atbilstoši situācijai un likumam.
- Ir bijuši kādi precedenti.
- Nekā tāda, par ko būtu vērts īpaši stāstīt. Mēs jau arī salīdzinoši nesen to esam sākuši. Knapi mēnesis apkārt. Bet ideju par vakara pastaigām, šo bildīti mediji paņēma un ļoti garšīgi apspēlēja - re, kur džeki staigās melnās jakās un tvarstīs tos, kam tumšāka ādas krāsa.
- Bet jūs jau paši uztaisījāt tās provokatīvās reklāmas.
- Reklāmai ir jēga tikai tad, ja tā pilda savu funkciju. Tur gan nav nekā, kas ir pret mūsu pārliecību, bet formai, kādā tu uzrunā cilvēkus, jābūt tādai, lai aiziet līdz smadzenēm.
- Vispār tu arī sociālajos tīklos esi vērsis uzmanību, ka Rīgā parādās aizdomīgi tumsnēji bariņi.
- Tas ir atsevišķs stāsts. Pārsvarā visi, runājot par imigrāciju, koncentrējas uz to, cik tad mūsu valdība ievedīs. Bet problēma jau cita. Katru dienu Eiropā ieplūst tūkstošiem neidentificētu cilvēku. Viņiem ir pilnīgi brīvas iespējas ceļot pa Šengenas zonu. Un tas ir savienoto trauku princips - šķidruma stabiņš nevar būt Berlīnē visu laiku augšā, bet visur citur zems. Būs vasara, un tie cilvēki brauks šurp.
- Liels skaits svešas identitātes cilvēku var apdraudēt latviešu identitāti. Bet vai tur ir arī fiziskas drošības riski?
- Domāju, ka tie ir daudz reālāki nekā šie kultūras riski. Par lielu daļu no minētajiem cilvēkiem nav zināms pilnīgi nekas, un, ja arī būtu, tie paši, kas veica terora aktus Briselē, bija gājuši cauri visām iestādēm. Tātad oficiālā procedūra negarantē drošību. Tāpēc es saku, dod dievs, lai mēs runātu tikai par kaut kādu iereibušu jaunekļu kautiņiem ielās. Tas būtu mazākais ļaunums.
- Ko tu saki par oficiālajiem bēgļiem, kas patiešām bēg no kara? Arī 40% Latvijas iedzīvotāju kara gadījumā censtos bēgt no valsts, nevis to aizsargātu. Tāda ir socioloģija.
- Ja vīrietis ir spējīgs pamest savu zemi, kur viņam ir tuvinieki, vecāki, māsas, sieva, bērni, es nespēju pret viņu just līdzjūtību. Un, ja runājam par kara bēgļiem, tad ne Vācija, ne Francija un arī ne Latvija viņiem nav tuvākā drošā zeme.
- Apvienotajos Arābu Emirātos ticības brāļus neņem pretī.
- Bet ir arī citas teritorijas. Kaut vai tajā pašā Lībijā. Ja tiešām gribam palīdzēt cilvēkiem, kam draud nāves briesmas, un tas ir pareizi un cilvēcīgi, tad ir jāpalīdz pēc iespējas tuvāk viņiem. Un tas arī mums būs drošāk. Ir prātīgāk nevis uzņemties risku, cerēt, ka tevi neaplaupīs, nenositīs vai neuzspridzinās, bet filtrēt tos cilvēkus, kam palīdzība patiešām ir vajadzīga, un lai viņi tur dzīvo. Cita risinājuma nav. Robeža jātaisa ciet!
- Eiropas cietoksnis?
- Protams. Kā savādāk? Ja tu negribi, lai svešinieki nāk tavā sētā, tu vienkārši uzliec žogu un uztaisi slēdzamus vārtus. Viss!
- Atgriezīsimies pie tiem 40%, kas muktu no valsts. Latvijas likumi gan ir tā nogrozīti, ka jebkurā gadījumā bēgšana būtu pretlikumīga - vienalga, vai esi politiķis vai frizieris.
- No aizsardzības loģikas tas arī ir pareizi. Ja visi aizbrauks, par kādu valsti mēs vairs runāsim.
- Bet šī vēlēšanās aizbēgt - tas ir kaut kāds nacionāls gļēvums?
- Šādos jautājumos viss balstās uz vērtībām. Ja tu ar māti iesi pa ielu un notiks uzbrukums, tu taču neskriesi ātri prom - lai viņa pati tiek galā. Tu darīsi visu, lai māti aizstāvētu. Ja runājam par valsts aizstāvēšanu, acīmredzot ļoti lielai daļai - attiecīgi šiem 40% cilvēku - valsts nav vērtība. Jautājums, kāpēc. Diemžēl ar jēdzienu valsts mēs ļoti bieži asociējam konkrētus politiķus, korupcijas skandālus, kaut kādas nepareizības likumos.
- Respektīvi - dažādas negācijas.
- Jā, un tās neveicina patriotismu. Nākamais. Mums taču valstī vispār nevienu brīdi nav bijis kas tāds, ko var dēvēt par valstiska patriotisma programmu. Lai cilvēks būtu gatavs aizsargāt valsti, viņam tā ir jāpazīst, jāmīl, jājūtas piederīgam. Bet piederības sajūtu nevar radīt tikai ar svētku uzrunām 18. novembrī. Tur jābūt tālejošai un dziļai programmai. Ko tad var pārmest tādam 25 gadus vecam jaunietim. Viņš izgājis cauri izglītības sistēmai, kas ir nekāda. Ilgi pat bija diskusija, vai Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets ir vajadzīga. Mājās, ja paveicas, vecāki kaut ko stāsta. Bet, ja viņi nav patriotiski, tad necik.
- Šie paši jaunieši ir panikā, izdzirdot diskusijas par obligāto dienestu. Latvijai tāds ir vajadzīgs?
- Tas, kas valstij un iedzīvotājiem vajadzīgs, ir salīdzinoši plaša vispārēja militāra pamata sagatavošana. Mēs varam noņemt vārdu «obligātais» un diskutēt par formu, kādā tas notiek. Ja tādā brutālā versijā iesauksim tūkstoti, divus, trīs, aiz kājām aizvilksim uz dienestu, nav nekāda pamata cerēt, ka gada laikā viņi kļūs par jēdzīgu aizsardzību stiprinošu resursu. Bet apmācība neapšaubāmi ir vajadzīga - droši vien daļēji uz Zemessardzes bāzes, daļēji kaut kādā brīvprātīgi obligātā kārtā - kā lietuviešiem.
- Tēvijas sargos arī ir zemessargi.
- Jā, daudz. Ir zemessargi, karavīri, policisti.
- Un ko saka NBS vadība?
- Nu... pagaidām laikam neviens ārā nav izmests. Šis varbūt ir stāsts ne tik daudz par Tēvijas sargiem kā manu nelāgo tēlu. Ir cilvēki, kam radušās problēmas ar slaveno MIDD (Militārās izlūkošanas un drošības dienests) tāpēc vien, ka mani pazīst. Uzdoti dažādi uzvedinoši jautājumi, lielāki vai mazāki šķēršļi likti viņu karjerā. Bet es nevaru tuvāk par to stāstīt un džekus iedzīt vēl lielākās ziepēs.
- Pērn tevi pašu mēģināja izlikt no Zemessardzes par to, ka brauci trenēt Ukrainas karavīrus.
- Jā, pagāja pusgads, un mūsu NBS instruktori paši oficiāli brauc viņus apmācīt.
- Kā tas stāsts beidzās?
- Tā arī beidzās. Mani atjaunoja, bet ne par izslēgšanu, ne par atjaunošanu nevienu papīru neesmu dabūjis. Šad un tad man paziņo par mācībām, biežāk nepaziņo, bet es tur esmu - viss kārtībā.
- Kāpēc tev... jums nepietiek tikai ar Zemessardzi? Kā tur ir par maz?
- Tēvijas sargi izveidojās brīdī, kad latviešu puikām, izņemot Zemessardzi, kas tajā brīdī darbojās ļoti kusli, nebija kur iet. Tas bija divtūkstošo gadu pats sākums. Tikko bija nolikvidēta Jaunsardze. Obligāto dienestu arī pēc dažiem gadiem likvidēja. Un no Zemessardzes tajā laikā vienīgā ziņa bija, ka pie bataljona māsiņas var atbraukt potēties pret ērcēm. Uz šī fona mēs sapratām, ka ir kaut kas tāds vajadzīgs. Kā šodien pietrūkst Zemessardzei? Domāju lielā mērā pietrūkst patriotisma, kāds tai bija pirmsākumos.
- Bet tas jaunais vilnis pēc Ukrainas tieši uz patriotisma nots arī atnāca!
- Noteikti, es piekrītu. Tie jaunie džeki un meitenes, kas nāk klāt, - viņiem noteikti ir patriotiski motīvi. Bet... kā lai to labāk paskaidro, lai nesanāk sensācija nevietā... Pati Zemessardzes ideja ir simpātiska, laba, pareiza, vajadzīga un tā tālāk. Tēvijas sargi veido divas kampaņas lapas gan feisbukā, gan draugos, lai aģitētu cilvēkus stāties Zemessardzē. Bet medaļai ir arī otra puse. Zemessardze jebkurā gadījumā būs atkarīga no komandieriem, pavēlēm, un, kādas tās kurā brīdī būs, mēs nezinām. Un vai vispār būs. Un vai būs sakari. Tāpēc man ļoti svarīgi šķiet, ka ir tāds cīņasspara pilns patriotisku cilvēku kodols, kas neveidojas tiešā veidā valstisku struktūru ietekmē vai iekšienē. Es drīzāk redzu Tēvijas sargus kā tādu papildaplikāciju Zemessardzei un Bruņotajiem spēkiem. Tie ir džeki, kas armijā dodas nevis tāpēc, ka var aizbraukt misijā un nopelnīt labu naudu. Viņi tur ir pārliecības pēc.
- Tavā biogrāfijā ir daudzas politiskas aktivitātes. Klubs 415. Eiroskepticisms, cīņa pret eiro. Vai kādā no šiem jautājumiem tu esi mainījis domas?
- Neesmu. Varbūt kaut kādas lietas, dzīves pieredzei klāt nākot, tagad būtu darījis mazliet citādi, bet principiālā līmenī - es pie tā palieku. 2001. gadā uztaisījām bukletiņu, kādēļ mums nevajadzētu stāties Eiropas Savienībā, un viena nodaļa bija tieši par imigrācijas draudiem. Mākslinieks uzzīmēja labu karikatūru. Robežas barjera. Vienā pusē stāv latvietis tautas tērpā, un aiz muguras viņam tādi - ar sarkaniem karogiem, nokārušies ar zvaigznēm un ordeņiem. Bet otrā barjeras pusē stāv Eiropas ierēdnis un nēģeris ar bizītēm, pauniņu plecā, un ierēdnis Jānim saka: tu vispirms integrē tos savējos, un tad mēs integrēsim tevi. Tas ir tas stāsts, kas tagad notiek.
- Būs vēl kādas protesta akcijas?
- Nu kaut kas jau būs, bet no šādām akcijām jēga ir vai nu tad, ja ir kas klausās, vai nu - ja tu vari izdarīt kaut ko tik vērienīgu, ka nevar neklausīties. Protams, tūkstoš cilvēku, kā bija mūsu lielākajā akcijā, ir labāk nekā simt. Bet no reālās ietekmes viedokļa tā neko nemainīja. Cita lieta, ja sapulcētos nevis tūkstoš, bet 20 tūkstoši cilvēku un Rīgas centrs tās cilvēku masas dēļ uz vienu dienu apstātos. Un, ja vajag, vēl divas dienas, ja vajag - nedēļu.
- Pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā sanāk daudz vairāk cilvēku.
- Bet tas ir savādāk. Tas tomēr ir festivāls ar šašlikiem zaļumos.
- Un ko darīt ar to festivālu? Tas aizvaino daudzus latviešus.
- Protams, 9. maijs ir viena no apkaunojošākajām parādībām Latvijā. Un pie noteikta spēku samēra Tēvijas sargi to visiem līdzekļiem centīsies pārtraukt. Bet tam mums vēl jāpaaugas. Tu nevari uzņemties kauju laikā un vietā, kur tev nav izredžu uzvarēt. Nu labi, mēs tur aizietu uz Pārdaugavu piecdesmit, nu kaut simts... Un ko tālāk? Bet agrāk vai vēlāk arī līdz tam mēs tiksim.