Par pārsteigumu klausītājiem un dažiem procesa dalībniekiem tiesa t.s. Lemberga prāvā atkal mainīja savu lēmumu, atļaujot veikt rakstveida pierādījumu pārbaudi Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
Atbalstot prokuroru lūgumu, tiesa lēma atsākt pārbaudīt rakstveida pierādījumus, kuri iekļauti klāt nākušajos krimināllietas sējumos - sākot no 213. sējuma. Jāatgādina, ka šajā tiesas procesā joprojām vēl nav nopratināti cietušie un apsūdzības liecinieki, nopratināti tikai daži no pieteiktajiem aizstāvības lieciniekiem.
Tiesas sastāva priekšsēdētājs Boriss Geimans pauda izbrīnu, ka pierādījumi, kuri faktiski tikuši pārbaudīti, vētījot prokuroru lūgumu tos pievienot krimināllietai, tagad atkal pēc prokuroru lūguma vēlreiz jāpārbauda. Prokurors Juris Juriss uzstāja, ka «procesuālās ekonomijas vārdā» tie tomēr ir jāpārbauda, lai fiksētu pierādījumu atrašanās vietu konkrētajā krimināllietas sējumā.
Déjà vu
Prokurors vienlaikus uzstāja, ka rakstveida pierādījumu pārbaudei pietiek ar dokumenta nosaukuma un parakstītāju nosaukšanu. Pret šādu pārbaudes kārtību iebilda Ventspils mērs Aivars Lembergs. Viņš atsaucās uz Kriminālprocesa likuma 449. pantu, kurā, neraugoties uz J. Jurisa un viņa kolēģu centieniem 2014. gadā panākt likuma grozījumus, joprojām ir teikts, ka «rakstveida pierādījumus un citus dokumentus, kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, tiesas sēdē nolasa vai atskaņo pilnībā vai daļēji, izņemot gadījumus, kad persona, kura īsteno aizstāvību, prokurors un cietušais vai viņa pārstāvis piekrīt, ka šo pierādījumu nolasīšana vai atskaņošana nav nepieciešama».
Tiesas zālē izveidojās gandrīz tāda pati situācija kā 2014. gada 16. jūnijā, kad tiesa aizliedza pārbaudīt rakstveida pierādījumus tādā veidā, kā tas ir noteikts likumā. Arī šoreiz tiesa devās apspriesties. Jau šķita, ka atgriežoties tā pasludinās savu 2014. gada 16. jūnijā pieņemto lēmumu par joprojām spēkā esošu. Notika brīnums. Tiesa paziņoja, ka rakstveida pierādījumus drīkstēs arī nolasīt.
Process kļūst atklāts
Atsākoties likumā noteiktajai rakstveida pierādījumu pārbaudei, tiesas zālē klausītājiem tapa saprotami iemesli, kādēļ prokuroriem tik uzstājīgi vajadzēja diskutēt Saeimas komisijās, lai panāktu nepieciešamos likuma grozījumus, kuri tiesai dotu likumīgas iespējas aizliegt rakstveida pierādījumu nolasīšanu.
Pārbaudot rakstveida pierādījumus, tos nolasot, bija skaidri dzirdams, ka prokurori t.s. Lemberga krimināllietai būtiskus pierādījumus, uz kā bāzētas apsūdzības epizodes, pievienojuši septiņus gadus pēc krimināllietas iesniegšanas tiesā. Šis rakstveida pierādījumu pārbaudē izgaismotais fakts liek secināt, ka prokurori konkrētās epizodēs A. Lembergu apsūdzējuši bez daudziem dokumentāliem pierādījumiem, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 402. pantu, kurā norādīts pamats personas saukšanai pie kriminālatbildības: «Personu sauc pie kriminālatbildības, ja izmeklēšanā savāktie pierādījumi norāda uz šīs personas vainu izmeklējamā noziedzīgā nodarījumā un prokurors ir pārliecināts, ka pierādījumi to apstiprina.»
Piemēram, lai arī krimināllieta tiesā nodota 2008. gada augustā, prokurori tikai 2014. gadā attapušies pieprasīt no Ventspils naftas (VN) arhīva dokumentus. Daļa no dokumentiem, kuri varētu apliecināt vai apgāzt šo apsūdzību, nesen tika pievienoti krimināllietai, tos izņemot no citas - tā dēvētās Ventspils amatpersonu krimināllietas, kura joprojām nezināmu iemeslu dēļ līdz tiesai nav nonākusi un esot iestrēgusi kaut kur Ģenerālprokuratūras gaiteņos vai kabinetos.
Fakti par Kokali un Blažēviču
Pārbaudot prokuroru nesen iesniegtos rakstveida pierādījumus, A. Lembergs lūdza nolasīt atsevišķu Ventspils domes lēmumu, VN statūtu, ministriju rīkojumu, prokurora vēstuļu un citu dokumentu fragmentus. Nolasītajos dokumentos atspoguļojās, ka nevis A. Lembergs visu noteicis Ventspils domē, kā to iepriekš apgalvoja cita starpā arī eksprokurors Valentīns Kokalis, bet gan lēmumi pieņemti, balsojot deputātiem. Savukārt A. Lembergu VN pilnvarnieka amatā iecēlis nevis pats A. Lembergs, bet, balstoties uz tā laika likumiem - ministrs.
No nolasīto valsts akciju sabiedrības VN statūtu fragmentiem tapa saprotams, ka VN prezidentam, viceprezidentam un valdes locekļiem bija jāinformē VN padome par to, kādi uzņēmumi, sabiedrības, kapitāla daļas pieder viņiem pašiem, viņu radiniekiem līdz trešajai pakāpei vai svaiņiem līdz radniecības otrajai pakāpei. Kā zināms no iepriekš sniegtajām liecībām, tā laika VN prezidenta Jāņa Blažēviča brālim un VN valdes locekļa V. Kokaļa sievai piederēja SIA Puses, kurai VN piešķīra atlaides par pārkrautajām naftas un naftas produktu tonnām. Tātad, atbilstīgi valsts akciju sabiedrības statūtiem, J. Blažēvičs un V. Kokalis atradās kliedzošā interešu konfliktā, kas varēja radīt zaudējumus valsts akciju sabiedrībai un pastarpināti arī valstij.
A. Lembergs pauda izbrīnu, kādēļ abu iepriekš minēto amatpersonu pārkāpumus Ģenerālprokuratūra nevēlas izmeklēt.