Jau otro gadu Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas un kultūras vasaras skolā zinības apgūst dažādu vecumu cilvēki no dažādām pasaules malām. Visus viņus vieno interese par latviešu valodu un tās kultūru un vēlme iepazīt šo zemi pēc iespējas vairāk.
Vasaras skolas ir ļoti populāras daudzviet pasaulē, arī tepat mūsu kaimiņos - Igaunijā, tāpēc pērn LU izlēmusi rīkot tādu arī šeit, uzsvaru liekot tieši uz valodas apguvi un kultūru. Atsaucības LU skolai netrūkst.
Svarīgi - priekšzināšanas
Pieteikušies šogad kopumā vairāk nekā 60 pretendentu, taču priekšroka tika dota tiem, kam jau ir priekšzināšanas. Atlasīti 24 cilvēki no 13 valstīm (pērn dalībnieku uz divas nedēļas ilgo apmācību bijis trīsreiz mazāk), lielākoties no Eiropas, taču ir arī no Ķīnas, Austrālijas un Mali, stāsta LU Pirmsstudiju mācību centra direktore Sarmīte Miltiņa. Viņa norāda, ka liela daļa no dalībniekiem par šādu iespēju uzzinājuši no pasniedzējiem, kas māca latviešu valodu vairākās pasaules valstīs. Piemēram, Ķīnā divās Pekinas augstskolās ir izveidotas eksperimentālas grupas, kur var apgūt baltu valodas, tāpēc arī vairāki studenti ir tieši no šīs valsts. LU pārstāve uzsver, ka šie kursi ir par maksu, tāpēc daudzi vēlējušies iegūt stipendiju (711 eiro apmērā), ko šogad piedāvāja Valsts izglītības attīstības aģentūra un arī LU (daļēji finansējums nācis arī no Latviešu valodas aģentūras). Uz stipendiju bijis liels konkurss, jo saņemt to varēja tikai astoņi.
Muzeji Rīgā un Ventspils
Kāda ir programma? Dienas pirmajā pusē notiek valodas nodarbības, pēc tam tiek piedāvātas lekcijas dažādos muzejos, iepazīstinot ar Latvijas vēsturi, arhitektūru, folkloru un mākslu. Paredzēts arī vairāku dienu ceļojums uz Ventspili, kas vairākiem kursantiem būs liels notikums, jo viņi nekad nav bijuši pie jūras. Noslēguma pasākums, kurā skolas audzēkņi saņems sertifikātus par 64 akadēmiskajās stundās gūtajām zinībām un nokārtoto gala pārbaudījumu, notiks Etnogrāfiskajā brīvdbas muzejā. S. Miltiņa paskaidro, ka ir arī studenti, kam ir iespēja iegūt četrus kredītpunktus, ja viņi sekmīgi noliek eksāmenu, un tas ir ļoti nozīmīgs pienesums sekmju sarakstam. Bet ne jau visi ir studenti, ir arī vecāka gadagājuma ļaudis. Daži šeit ieradušies, sentimentālu motīvi vadīti - kādam vecāmamma bijusi latviete, citam sieva vai vīrs ir no Latvijas, vēl kādam draugi ir latvieši.
Raiņa dzejas tulkojums un balva
Skolas dalībnieki sadalīti grupās, ņemot vērā latviešu valodas zināšanu līmeni. Spēcīgākajā mācās arī Guns Džans no Ķīnas, Laurins Candravičs no Polijas, Mihaela Šebetovska no Čehijas. Nevienam no viņiem tā nav pirmā satikšanās ar Latviju, taču katram ceļš, kā līdz šejienei nonācis, ir citāds.
Guns Džans, kas šeit lietojot latviešu vārdu Māris, par iespēju mācīties uzzinājis no savas pasniedzējas Pekinā, kura iepazīstinājusi ar plašo kultūras programmu, ko piedāvā LU. Tā kā sarunas latviski vēl nerit raiti, viņš labāk pastāstīšot par sevi angļu valodā. Par Latviju sācis interesēties nejaušas sagadīšanās dēļ, jo no veselas rindas citu iespējamo valodu kāds kursabiedrs ieteicis tieši šo. Šobrīd tā jau esot ceturtā valoda, ko viņš apgūstot. Pērnais gads viņam bijis zīmīgs ar to, ka kļuvis par laureātu Raiņa un Aspazijas 150. gadadienai veltītajā konkursā Atrasts tulkojumā par veiksmīgi iztulkoto Raiņa dzejoli, kā arī apmeklējis Latviju pirmo reizi. Nu jau viņš tiešām esot iemīlējis šo zemi un raudzīšot nezaudēt saikni ar to.
Labi iepazīta zeme
Savukārt Mihaela gluži tekoši runā latviski. Viņa studē Kārļa universitātē Prāgā reliģiju zinātni, un viņas specialitāte ir baltu, slāvu un skandināvu reliģija. Nākoties daudz lasīt arī latviešu un lietuviešu valodā, tāpēc arī mācoties tās. Šeit bijusi vairākkārt, ceļojusi pa Latviju ar stopiem. Pirmo reizi te ieradusies pirms četriem gadiem, kad vēl nav zinājusi, ka šīs zemes valodu centīsies apgūt. Kas patīkot? Daba! Piemēram, ļoti paticis Ķemeros, kur izstaigājusi purva laipas. Tāpat Gaujas nacionālais parks. Sirdij tuva esot arī arhitektūra, folklora un etnogrāfiskais mantojums. «Mani ļoti ieinteresēja Lielvārdes josta un tās raksti. Lai uzzinātu vairāk, apmeklēju arī Andreja Pumpura muzeju Lielvārdē. Gribu svētdien braukt uz turieni mācīties aust,» par nākotnes plāniem stāsta Mihaela.
Laurins uzsver, ka viņš ir lietuvietis, bet studējot Varšavā Polijā. Esot lietuviešu un latviešu valodas filologs. No viņa universitātes vairākums izvēlējušies doties uz Lietuvu - uz vasaras kursiem, bet, tā kā lietuviešu viņam ir dzimtā valoda, tad skaidrs, ka viņš devis priekšroku Latvijai, lai varētu nostiprināt latviešu valodas prasmes. «Lai gan vēl runāju ar kļūdiņām, tomēr jūtu, ka ar katru dienu vārdu krājums top plašāks un gramatika neklibo tik daudz,» teic Laurins, atzīstot, ka abu valodu radniecība mācoties gan palīdz, gan traucē.
Kad vaicāju, kādi viņam un viņa kursa biedriem ir dienas plāni, viņi atbildēja - nule beigušās četru stundu valodas nodarbības, tagad nu iešot uz grāmatnīcu, bet pēc tam uz Vēstures un kuģniecības muzeju, kur notikšot lekcija par Latvijas vēsturi. Pa starplaiku vēl jāpagūst pusdienot. Kā patīk latviešu virtuve? Guns Džans mazliet apmulst pie vārda «virtuve». Ak, ēdieni? Nu daži salāti te esot pavisam labi, pārējais - ēdams. Mihaela gan māj ar galvu, ka ir labi, bet Laurins pasmaida: žēl, ka nav cepelīnu.