Ar Latvijas valstij nedraudzīgu filozofiju un neticami viesmīlīgiem socioloģijas rādītājiem organizācija ANO Bēgļu aģentūra sadarbībā ar vietējiem velkamistiem sākusi kampaņu Mēs darītu tāpat!. Ja Latvija nonāktu nepatikšanās, viņi pamestu valsti, un tagad māca to darīt arī citus.
Kampaņas deklarētais mērķis ir veicināt līdzjūtību un lielāku atvērtību bēgļiem. Šai nolūkā ir sadrukāti plakāti un uzņemti videorullīši. Tie mudina aizdomāties par to, kā Latvijas iedzīvotāji rīkotos kara gadījumā. Un neviens no šiem plakātu varoņiem nebūtu varonis dzīvē. Neviens nerīkotos atbilstoši likumiem. Neviens nepretotos okupācijas varai. Vienkārši pamestu savu valsti. Plakāta kreisajā pusē sīrietis spēka gados, labajā - latvietis. Rihards vēsta: «Es mīlu savu valsti un darītu visu, lai paliktu te. Bet, ja man nāktos izvēlēties starp ģimeni un valsti, protams, es lemtu par labu pirmajai.» Arī latvietes Kristīnes izvēle ir bēgšana: «Es nespētu izturēt, ja mana ģimene zaudētu mājas un valdība atņemtu visu, kas mums pieder.» Teorētiski šāda situācija tiešām ir iespējama - totālas mobilizācijas gadījumā Latvijas pilsonis pieder Latvijas valstij ar visām savām mantām un īpašumiem. Ko nepaņem armija, to paņem civilās aizsardzības sistēma, savukārt nekāda bēgšana likumīgi nav iespējama, ja robežas tiek slēgtas. Pēc Ukrainas kara sākuma Latvijas likumi un normatīvie akti sakārtoti tā, lai 1940. gada padošanās un prezidenta Ulmaņa atvadu frāze nebūtu iespējama. Nacionālās drošības likums, likums Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli, Mobilizācijas likums - necīnīties par Latvijas valsti ir aizliegts.
Tikmēr kampaņas organizators Didzis Melbiksis sludina ko pilnīgi citu - ikvienam iedzīvotājam ir tiesības paturēt civiliedzīvotāja statusu un ikvienam ir tiesības doties bēgļu gaitās. Sīrieši tās arī izmanto. Kampaņas atklāšanas pasākumā piedalījās arī Latvijā alternatīvo statusu saņēmušais sīrietis Muhameds Atefs Katijs, kas uz Latviju kopā ar ģimeni pārvietots no Grieķijas. Neatkarīgā viņam vaicāja, kam jāsargā viņa valsts no ļauniem cilvēkiem, ja viņš pats atrodas šeit. Sīrietis atbildēja: «Visai pasaulei,» sīkāk nepaskaidrojot, kas ar to domāts.
Kampaņas organizatori uzsver, ka arī vairums Latvijas iedzīvotāju kara gadījumā muktu, un atsaucas uz kompānijas SKDS pētījumiem. 2014. gadā bēgļu gaitās dotos 18% respondentu, bet pērn tā domāja jau 41%. Speciāli kampaņai Mēs darītu tāpat! ir pasūtināts vēl viens pētījums - par iedzīvotāju gatavību uzņemt bēgļus Latvijā. Šoreiz 702 interneta lietotājus aptaujāja kompānija Norstat, un iegūtie dati radikāli atšķiras no līdzīgā SKDS aptaujā iegūtajiem. Ziemā pret bēgļu uzņemšanu Latvijā bija vien 55% (Norstat). Kampaņai piesaistītās reklāmas aģentūras DDB pārstāvis Edgars Lapiņš pieļauj, ka tas tādēļ, ka Latvijas sabiedrība sabiedrisko mediju iespaidā kļuvusi iecietīgāka. Taču SKDS direktors Arnis Kaktiņš ir citās domās. Aptauju rezultātus būtiski ietekmē, kas tieši, kā un kādos apstākļos tiek jautāts. Skaidrs, ka ārzemēs notiekošie terorakti un mačetes Latvijas iedzīvotāju atvērtību bēgļiem nekādi nevairo: «Ja mēs tagad uzdotu to pašu jautājumu tādā pašā veidā kā toreiz decembrī, neticu, ka rezultātos būtu stipri kas mainījies.» SKDS aptaujā tika uzdots šāds jautājums: «Kā jūs uzskatāt, vai Latvijai būtu jāuzņem patvēruma meklētāji no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas?» Norstat jautājums ir abstraktāks, nekonkretizējot, no kurienes tie ieradīsies. Turklāt vaicāts par bēgļiem, nevis patvēruma meklētājiem: «Cik ļoti jūs piekrītat šādam apgalvojumam: «Latvijai būtu jāuzņem bēgļi.»?» Rezultāti ļoti atšķiras, un Arnis Kaktiņš atgādina: «Velns slēpjas detaļās.».