Gleznā ir jāieskatās

«Patiesību sakot, gleznošanas prieks ir daudz lielāks, nekā tas bija pirms gadiem trīsdesmit vai četrdesmit. Ar katru gadu paliec vecāks, dzīve sašaurinās – vairs nevari tik daudz izdarīt un redzēt, vairs nav tik daudz seksa, vairs nevari tik daudz ieēst, nevari tik daudz baudīt vīnu, lai gan man tas ļoti garšo, tomēr māga to nepanes... Cilvēki, kurus satiec, paliek vecāki, arī satikt viņus ir arvien grūtāk. Traģēdija ir tā, ka ar vecumu dzīve sašaurinās, bet glezniecība paliek, un tā kompensē visu pārējo, un savā veidā tieši glezniecība kļūst arvien svarīgāka. Ja man atņemtu gleznošanu, kas ar mani būtu, kas no manis būtu palicis pāri?» saka latviešu gleznotājs Raimonds Staprāns (1926).

Īsi pirms Raimonda Staprāna 90. dzimšanas dienas 13. oktobrī, kuru viņš atzīmēs Rīgā, pirms dosies uz savu dzīvesvietu Sanfrancisko, ASV, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā rīt, 10. septembrī, tiek atklāta viņa jaunāko darbu izstāde Raimonds Staprāns. Piecas gleznas. Latvijā viņš ir labi pazīstams ne tikai kā gleznotājs, bet arī kā dramaturgs.

- Pirms desmit gadiem bija plaša jūsu darbu izstāde, bet šoreiz tikai piecas gleznas. Tas taču nav viss, ko esat uzgleznojis šo gadu laikā?

- Citviet pasaulē ir tāda mode - izstādīt ļoti maz gleznu. Izstādē arī daudz gleznu nevajag. Tas ir psiholoģisks jautājums - ja ir daudz gleznu, cilvēks tām lēni iet garām, un ir izrēķināts, ka augstākais, ko cilvēks velta vienai gleznai, ir desmit sekundes, bet vidēji - sešas līdz septiņas sekundes, bet tik īsā laikā jau nemaz nevar gleznu redzēt, gleznā ir jāieskatās, līdz tā sāk runāt. Tomēr, kad cilvēks sāk uzmanīgi skatīties, prāts nogurst, tas nozīmē, kad iziets cauri izstādei ar daudziem darbiem, visi šķiet vienādi, pelēki... Cilvēks nemaz nevar vairāk uztvert, tāpēc vislabākais ir nākt uz izstādi vairākas reizes, citādi ir izskriets cauri izstādei, būts ir, bet redzēts nav.

- Šajā gadījumā - mazāk ir vairāk un labāk?

- Noteikti. Jā, ir mazāk gleznu, bet to, kas ir, varat redzēt vairāk, tātad arī labāk, jo izvēle nav liela, kārdinājumu nav daudz. Daudzviet pasaulē mākslas izstādēs ir ierasts pie vienas sienas likt tikai vienu gleznu, Latvijā vērojams pretējais - saliek maksimāli daudz, es pat teiktu - sagrūž kopā, lai gan starp gleznām jābūt vismaz divu metru atstatumam.

Šajā izstādē ir izlikti pēdējo gadu darbi, kas man pašam šķiet interesanti un reprezentē to stilu, kurā es šobrīd strādāju. Toreiz izstādē bija, man gribas teikt, vairāk dekoratīvākas gleznas. Man vienmēr bijis svarīgi, ko es rādu pasaulei, un es no darbnīcas izlaižu tikai tādus darbus, ar kuriem pats esmu apmierināts konkrētajā brīdī. Kad pabeidzu darbu, piekaru to savās mājās pie sienas, un, ja, manuprāt, ar katru dienu tā kļūst sliktāka un sliktāka, es to nesu atpakaļ uz darbnīcu, pārgleznot. Šīs piecas gleznas ir manas labākās šajā brīdī.

- Gleznojat katru dienu?

- Katru dienu. Parasti piecas dienas nedēļā, bet, tā kā es palieku vecāks, man ir mazāk enerģijas, un es gleznoju mazāk stundu, beidzamā laikā es gleznoju arī brīvdienās. Reizēm sievai saku, ka vēlētos, lai vienu mēnesi man nebūtu nekur jāiet, nebūtu jāredz cilvēki, lai es varētu nodoties tikai gleznošanai, intensīvi un koncentrēti, jo, strādājot šādā režīmā, iespējams beidzot sākt redzēt - kas ir labs, kas slikts.

Nenoliegšu, ir grūti gleznot manā vecumā. Tomēr tas prieks... patiesību sakot gleznošanas prieks ir daudz lielāks, nekā tas bija pirms gadiem trīsdesmit vai četrdesmit. Ar katru gadu paliec vecāks, dzīve sašaurinās - vairs nevari tik daudz izdarīt un redzēt, vairs nav tik daudz seksa, vairs nevari tik daudz ieēst, nevari tik daudz baudīt vīnu, lai gan tas ļoti garšo, tomēr māga to nepanes... Arī cilvēki, kurus satiec, paliek vecāki, un viņus satikt ir arvien grūtāk. Traģēdija ir tā, ka ar vecumu dzīve sašaurinās. Bet glezniecība paliek, un tā kompensē visu pārējo un savā veidā tieši glezniecība kļūst arvien svarīgāka. Ja man atņemtu gleznošanu, kas ar mani būtu, kas no manis būtu palicis pāri? Vajadzība gleznot ir arvien lielāka, es to daru ar arvien lielāku prieku.

- Esat pabeidzis memuārus?

- (Smejas.) Tos sāku rakstīt pirms divdesmit gadiem, sieva man ik pa laikam saka, lai reiz beidzu tos rakstīt, bet īsti nevaru pielikt punktu. Memuāri ir bīstama lieta, jo to dēļ var pazaudēt radus un draugus, klientus un atbalstītājus.

- Tas nozīmē, ka jūs memuārus neizdosiet?

- (Smejas.) Nē, nē, nē! Es vēl pagaidām tos rakstu, mainu, ņemu ārā, lieku klāt... Kad rakstu lugas, es ļoti domāju par to, vai lasot cilvēks negarlaikosies, vai viņš tikai nešķirstīs lapas. Rakstot memuārus, ir līdzīgi. Lai gan - varbūt vienā brīdī man šķitīs, ka memuāri ir lasāmi, tad tos varētu arī izdot.

- Lugas nerakstāt?

- Šobrīd ne. Man ir šādas un tādas idejas, bet īsti labas idejas man nav. Esmu sarakstījis kādas 15 lugas, tās visas uzvestas vai nu latviešu teātros Amerikā, vai Latvijā.

- Kāpēc lugas sākāt rakstīt tik vēlu, jau ap pensijas vecumu, lai gan tieši to bijāt studējis?

- Kad Vašingtonas universitātē Sietlā studēju mākslu un drāmu, dažādās kapacitātēs darbojos arī vietējos teātros. Sāku rakstīt lugas angļu valodā, kopumā uzrakstīju kādas piecas lugas, un vienu no tām uzveda Dienvidkalifornijas universitātes Drāmas departamenta trupā. Teikšu, kā ir - iestudējums piedzīvoja vien kādas trīs izrādes. Tā nu tas ir - labi var rakstīt tikai savā mātes valodā, un angļu valoda tāda man nekad nebūs. Tāpēc es izbeidzu rakstīšanu.

Pēc daudziem gadiem Laimonis Siliņš no Sanfrancisko latviešu teātra mani uzrunāja, lai uzrakstu kaut ko iestudējamu trimdas dziesmu svētkiem, jo cik tad varot iestudēt Raini un Blaumani. Viņa mudināts, es uzrakstīju savu pirmo lugu Sasalšana. Siliņš izlasīja un teica, ka tā nu gan nav rādāma dziesmu svētkos. Vēlāk tā tika iestudēta un izrādīta latviešu centros Amerikā, bet atsauksmes bija, maigi izsakoties, skarbas un negatīvas. Beigu beigās man pat tika ieteikts doties pie psihiatra...

- Aizgājāt?

- (Smejas.) Neaizgāju. Tomēr es esmu bijis pie psihiatra savu iedzimto baiļu dēļ, bet tas ir cits stāsts. Tas man mantojumā - iedzimts no mātes. Tādas neidentificējamas bailes, ko nevari izskaidrot - vienkārši bailes par to, ka notiks kaut kas ļauns. Tāds nemiers. Ko lai dara - katram sava uts, jādzīvo vien ir.

- Kā jūs pats sakāt - esat bēglis, trimdinieks, klaida latvietis?

- Esmu bijis bēglis, arī trimdinieks, bet tagad, kopš Latvija atguvusi neatkarību, trimdinieku vairs nav - tie, kuri gribējuši, ir atgriezušies Latvijā, bet viņu gan ir mazākums, lielais vairums neatgriezās. Un es ļoti labi saprotu, kāpēc cilvēki neatgriezās Latvijā. Pirmais jautājums - ko te darīt? Zinu izcilus profesionāļus, kuriem Latvijā ir neiespējami strādāt, teiksim, zinātniekiem šī zemīte ir par mazu, līdzekļu ir pārāk maz. Otrais jautājums - šejienes cilvēki ir sveši. Mans galvenais iebildums dzīvošanai šeit ir ne pārāk draudzīgais klimats.

- Latvijā bija populārs teiciens - kaut pastalās, bet brīvi, savukārt latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas esot bijis populārs teiciens - kad Latvija būs brīva, iesim atpakaļ kaut basām kājām.

- (Smaida.) Tā teica gan, bet, kad Latvija atguva neatkarību, šurp neatgriezās ne ar plikām, ne apģērbtām kājām.

- Vajadzētu?

- No valstiskā viedokļa raugoties - vajadzētu, ja vien cilvēki varētu produktīvi darboties. Zinu konkrētus gadījumus, kad... Runāsim atklāti - konkrētās jomās jau ir darbinieki uz vietas, viņi negrib, ka kāds vēl nāk iekšā, viņus traucē, atņem darbu, tāpēc daudzās jomās tiek radīti visādi šķēršļi...

- Ko tas pasaka par latviešiem?

- To, ka latvieši visumā ir skaudīgi un nenovīdīgi. Tas mūsu, latviešu, dabā, jau ir vēsturiski, un sevišķi labi svešinieki to redzēja kara laikā, īpaši - vācu okupācijas laikā. Kāds pazīstams baltvācu ārsts teica, ka latvieši ir denunciantu tauta. Un tā tas bija padomju laikā - cik cilvēku tika denuncēti bez iemesla. Tā tas bija vācu okupācijas laikā - cilvēki tika denuncēti tādos apmēros, ka vācu drošības dienesti teica, ka mums ir tik daudz denuncētu cilvēku, ka visu informāciju pat nevaram apstrādāt. Kā par nelaimi, arī mani vecāki tika denuncēti. Pirmo reizi Ulmaņa režīma laikā, otro reizi - padomju laikā, trešo reizi - vācu laikā.

- Par ko?

- Man tēvs Teodors Staprāns bija sociāldemokrāts. Kad pie varas nāca Ulmanis, daudzi liberāli domājoši cilvēki tika arestēti, ievietoti slavenajā koncentrācijas lēģerī Liepājā, kādi 800 cilvēki tur nodzīvoja apmēram gadu, pa vienam tika intervēti un laisti ārā. Mans tēvs, ķirurgs, no tā izspruka, bet viņu izsvieda no visiem darbiem, noliedza operēt jebkurā slimnīcā. Tad nāca padomju laiks, sociāldemokrātu kreisais spārns koķetēja ar komunistiem, bet mans tēvs piederēja pie labā spārna, un, protams, viņš tika denuncēts, visticamāk, būtu arestēts, ja vien nebūtu viena slimnieka, kuram viņš bija izglābis dzīvību. Viens čekists viņam pateica, ka par viņu ir ziņots kā par labā spārna sociāldemokrātu. Kas tie denuncētāji bija? Viņa paša partijas biedri. Manam tēvam bija vairāki žīdu draugi, savulaik korporācijās bija stingra nostāja - ja apprecies ar žīdu, automātiski tiec izslēgts no korporācijas, un mans tēvs savulaik bija publiski aktīvi iestājies pret to. Un vācu laikā viņš par to tika arestēts, jo viņu bija denuncējuši ārsti, korporācijas biedri. Iespējams, viņš būtu nokļuvis koncentrācijas lēģerī, bet viņš izglābās tikai tāpēc, ka cilvēks, kas viņu pratināja, izrādījās viņa kādreizējais slimnieks.

- Tad jums nebija citu iespēju kā emigrēt?

- Mēs negribējām emigrēt. Ja nebūtu 1940. gada 14. jūnija izsūtīšanu, mēs nebūtu emigrējuši uz Vāciju, vēlāk - uz Ameriku. Kopš vien sevi atceros, mana ģimene vienmēr bijusi trauksmes stāvoklī, sākot jau ar 1934. gadu.

Tēva pieredze man iemācījusi bieži vien labu prātu neturēt uz latviešiem. Tieši par šīm īpašībām - par nenovīdību, par skaudību, par vēlmi izkalpoties kungam, denuncējot citus. Protams, lielais vairums latviešu ir labi cilvēki, daudz vairāk nekā denunciantu, lai gan - iespējams, vairāk nekā vienai otrai tautai.

- Varētu šķist, ka notikušais ar jūsu ģimeni varētu radīt alerģiju pret vēsturi, bet ir noticis tieši otrādi - jūs pastiprināti interesējaties par vēsturi, memuārliteratūra ir gandrīz vai mīļākā lasāmviela.

- Neskatoties uz visu notikušo, es apzinos, ka šī ir mana tauta, tā devusi manu pasaules redzējumu, tā man daudz devusi, esmu tai parādā. Tāpēc es trimdā daudz esmu darbojies, lai latviešu valoda un tauta neaizietu bojā. Par to jau man piešķīra Trīs Zvaigžņu ordeni.

- Pats savu likteni uzskatāt par veiksmīgu?

- Ļoti. Esmu laimīgs, jo apstākļi tā iegrozījušies, ka pēc skolas beigšanas esmu varējis nodarboties tikai ar mākslu. Ir bijuši grūtāki laiki, ir bijuši vieglāki laiki, tomēr visu mūžu esmu varējis gleznot. Esmu vienīgais manas paaudzes latvietis Amerikā, kuram bijusi privilēģija nodarboties tikai ar mākslu. Un tā ir liela privilēģija. Pat lielajā Amerikā, kur, šķiet, cilvēku ir daudz un pieprasījums pēc mākslas ir liels, nav nemaz tik viegli iekļūt mākslas tirgū. Kalifornijas universitātē Bērklijā, kur ieguvu mākslas maģistra grādu, mēs studējām 30 jaunieši, tikpat arī pabeidzām, bet no tiem pie mākslas palikām tikai trīs. Man palaimējās.

- Kāpēc jūs savos gados vēl tomēr katru gadu braucat uz Latviju, jo ceļojums nav viegls?

- Tāpēc, ka te ir mana zeme, neskatoties ne uz ko. Pirmo reizi šurp atbraucu 1961. gadā.

- Tolaik daudziem no emigrācijas iebraukšana te bijusi liegta, turklāt tiem, kurus ielaida, tas nav bijis par baltu velti. Kā maksājāt jūs?

- Taisnība - nelaida kuru katru, kas tajā laikā bija aktīvi darbojušies pret padomju režīmu, bet es nebiju no tiem, jo es aktīvi nodarbojos ar mākslu. Domāju, ka čekai bija savi plāni - ļāva iebraukt un izbraukt māksliniekiem, cerot, ka tiks šķelta trimdas sabiedrība, un tā arī tika šķelta - lai viens uz otru skatītos ar aizdomām, un čeka panāca to, ko gribēja.

- Par ko jūs domājat savos 90 gados?

- Ka tas laiks man palicis tik īss. Tik daudz gribētos redzēt, kas notiks pēc gadiem desmit, divdesmit. Zinu, ka tad manis vairs nebūs. Tāpat kā daudzi, es gribētu dzīvot mūžīgi, jo pasaule mainās un man ir interesanti tajā.