Vai tiešām ir iespējams kaut ko iegūt no konflikta? Jā, tas pat ir ļoti vēlams un nepieciešams, ja mēs gribam piedzīvot tuvas un piepildītas attiecības, augt un attīstīties attiecībās gan kopā, gan katrs individuāli. Spēja risināt konfliktus pētījumos tiek minēts kā viens no svarīgiem priekšnoteikumiem attiecību labbūtībai un partneru apmierinātībai ar attiecībām ilgtermiņā.
Konflikti attiecībās ir un būs, savā ziņā tas pat liecina par attiecību “dzīvīgumu”, jo abiem iesaistītajiem kaut kas šajās attiecībās ir pietiekami svarīgs, lai iesaistītos konfliktā un radītu emocijas. Attiecībās, lai arī cik līdzīgi mēs būtu, katrs tomēr esam atšķirīgs lielums ar saviem ieradumiem, pieņēmumiem, uzskatiem, pārliecībām un citiem “filtriem”, caur kuriem mūsu smadzenes uztver informāciju par otra izteikumiem, darbībām, uzvedību, paradumiem utt. Pētījumi rāda, ka pats konflikts nav kaitīgs attiecībām. Konflikta risināšanas veids jeb tas, kā cilvēki uz to reaģē un izpaužas, rada tā kaitīgumu.
Strīdu vienmēr rada divu cilvēku domu un situācijas izpratnes atšķirību sadursme, jo konflikts nav par kaut kādu vienu “pareizu” realitāti, jo tāda neeksistē. Tā kā strīdi bieži vien notiek ikdienišķās sadzīves situācijās, mēdz piezagties bezpalīdzība, kad jau atkal strīdamies par “nevietā atstāto krūzīti”. Ir svarīgi saprast, ka zem izkārtnes “nevietā atstātā krūzīte” plešas vesels izpētes lauks. Šajā laukā ir nepieciešams KOPĀ veikt arheoloģisko izpēti par to, kas tad zem šīs izkārtnes mums katram atrodas - kādu nozīmi mēs katrs piešķiram konkrētajai darbībai, kādas pārliecības par šādu rīcību, attieksmi mūs katru vada un ko tas mums katram un abiem kopā attiecībās nozīmē.
Konflikts vienmēr ir iespēja paplašināt mūsu zināšanas vienam par otru un nostiprināt, padziļināt mūsu attiecības. Ja vien mums attiecības ir svarīgākas par katra paša ego un taisnību. Bieži vieglāk liekas atrast vainīgo un šķietami atrisināt konkrēto situāciju, tādējādi radot aizvainojumu, kas ilgtermiņā pārvēršas aizvainojuma kalnā, aiz kura partneriem ir grūti vienam otru saredzēt un sadzirdēt, tādēļ attālināšanās ir neizbēgama. Ja tev ir vēlme izveidot tuvas un piepildītas attiecības, ir vērts iesaistīties “arheoloģiskajos izrakumos” un kļūt par situācijas, savas un otra rīcības izzinātāju, nevis vērtētāju.
Kādas iemaņas un prasmes būtu vēlams attīstīt, lai tu un tavs partneris kļūtu par labu komandu un strīdus risinātu gudri?
Lai arī cik vilinoši parasti šķiet esošajai strīda tēmai piepīt klāt visas pārējās līdzīgās situācijas attiecībās vai ar šo tēmu saistītās tēmas, ir svarīgi koncentrēties tikai un vienīgi uz konkrēto situāciju un runāt par to. Vienā strīdā runājiet par vienu konkrētu tēmu/lietu, par ko konfliktējat. Ja tas ir par krūzīti, kura nav nolikta vietā, runājiet tikai par to, nevis savelciet kopā visas iespējamās situācijas, kur otrs ir bijis neuzmanīgs, tādējādi savērpjot veselu tēmu kamolu, kas kā kauna traips tiek uzmests otra personībai.
Citu tēmu iepīšana strīdā var tikt salīdzināta ar netīru trauku kaudzi - ja jums ir viens netīrs šķīvis, kuru nepieciešams nomazgāt, bet jūs uz tā sākat kraut jau pastāvējušus, agrāk nenomazgātus šķīvjus, visticamāk beigās jums vienkārši būs kaudze ar netīriem, nenomazgātiem traukiem. Šāda stratēģija traucē jebkuram no šķīvjiem tapt nomazgātam, jo netīrumi jau ir piekaltuši, prasa lielu piepūli, lai nomazgātu, un tādā veidā šī nodarbe kļūst arvien grūtāka un laikietilpīgāka. Ar laiku jūs tā esat apauguši ar netīrajiem traukiem, ka nevēlaties vispār ķerties tiem klāt vai kā risinājumu izlemjat vienkārši meklēt jaunu dzīvokli ar tīriem traukiem. Tāpēc labāk atvēliet laiku katrai konfliktus izraisošai tēmai atsevišķi un “mazgājiet šķīvjus” pa vienam.
Lai arī daudzi augot ir pieraduši, ka kritika un aizrādījumi tiek automātiski sasaistīti ar personības vērtējumu, jau pieaugušā vecumā mums ir iespēja to mainīt un pieradināt sevi runāt par rīcību nevis personu gan attiecībā pret sevi, gan otru. Piemēram, “tu vienmēr to krūzi pēc sevis nenomazgā! Tu patiešām esi slinks, ka nevari nolikt to krūzīti vietā?”. Lai arī otra rīcība šad tad mēdz būt aizmāršīga, neapdomīga u.tml., tas nenozīmē, ka tādēļ otrs ir “slikts” vai pelnījis personības novērtējumu ar zīmogu “slinks”. Gudrā strīdā ir svarīgi runāt par rīcību nevis likt birkas personībai. Tāpat ir jāņem vērā tas, ka būtiski ir sniegt otram sajūtu, ka, neskatoties uz rīcību, kura manī izraisa kādas otram grūti izturamas emocijas (piem., dusmas, skumjas), man viņš/viņa kā persona tāpat ir svarīga, mīļa un patīkama. Tas dod iespēju otram vieglāk izturēt šīs sajūtas un uzņemties atbildību par savu rīcību.
Lai pastiprinātu savas pozīcijas nozīmīgumu, strīdos kāda vai abas no pusēm mēdz izmantot tādus sava argumenta un pozīcijas pastiprinošos vārdus kā “vienmēr” vai “nekad”, turklāt sasaista to ne tikai ar otra rīcību, bet arī personību. Piemēram, “tu vienmēr to krūzi pēc sevis nenomazgā. Kā man ir apnicis tavs slinkums!”. Arī no šā paraduma būtu nepieciešams atteikties, ja ir vēlēšanās strīdēties konstruktīvi.
Tas, kā izvēršas saruna un kļūst par neproduktīvu konfliktu, ir atkarīgs no abām iesaistītajām pusēm. Tā vietā, lai uzveltu atbildību tikai otram, ir vērts apstāties un pievērst uzmanību SAVĀM sajūtām, nevis veikt otra slikto īpašību uzskaitījumu. Lai arī cik vilinoši ir vainot otru un teikt “tu liki man tā justies”, vispirms jāmēģina saprast, kas ar tevi tajā situācijā notika, kāda ir tava vajadzība. Aiz mūsu emocijām par otra rīcību, visbiežāk ir paslēpusies kāda no svarīgām vajadzībām (būt mīlētam, pieņemtam, cienītam, saprastam), kuru emociju karstumā ir grūti atpazīt. Turklāt bieži vien vienkārši ir grūti to sajust, ja es sevi ne īpaši labi pazīstu un neesmu apzinātās attiecībās ar sevi. Ir normāli, ja to nav iespējams apjaust un saprast pašā konflikta karstumā, jo tad emocijas un fizioloģiskā reakcija ņem virsroku. Taču ir būtiski pēc tam, kad emocijas ir norimušas, fokusēties uz to, ko tu patiesībā izjūti un kāda tava vajadzība konkrētajā situācijā netika apmierināta. Nākamreiz, kad atkal liekas, ka esat bijuši bezjēdzīga strīda situācijā, pajautā vispirms sev: “Ko man nodara otra rīcība? Kas man šajā rīcībā “sāp”? Ko es patiesībā tā vietā sagaidu no otra? Vai tas ir iespējams un vai tiešām otram būtu man to jāsniedz?”.
Konfliktos mēs bieži vien sagaidām, ka otrs mūs ar savu atbildi vai rīcību nomierinās, apstiprinās mūsu emociju atbilstību vai izlabos situāciju tā, lai mēs justos labāk. Gadījumos, kad mūsu gaidas netiek attaisnotas, konflikts mēdz kļūt vēl lielāks vai arī nonāk strupceļā un nekāds risinājums nav iespējams. Taču patiesībā mēs katrs pats esam atbildīgs par savām emocijām. Ja tās traucē risināt konfliktu, vienmēr ir iespējams paņemt pauzi, ja nepieciešams. Par to ir vērts aprunāties ar partneri brīžos, kad neatrodaties konfliktā un varat vienoties par zīmi vai kādu signālu, ka jums ir nepieciešams paņemt pauzi, lai nomierinātos un varētu atgriezties pie jautājuma apspriešanas jau mierīgākā noskaņojumā.
Formula strīdam ir gaužām vienkārša: ja viens uzbrūk, otrs aizstāvas un tā uz riņķi, līdz kāds vai abi nogurstam, nevaram izturēt un pārtraucam šo sarunu, no tās izstājoties jeb aizejot, izkliedzoties, paņemot pauzi un vairs neatgriežoties pie šā jautājuma līdz nākamajai konflikta situācijai, kas tikai atkārto jau iepriekš dejoto neproduktīvo sarunas danci. Ikdienas bailēs no neizturamās vainas sajūtas, kura mūs mēdz pārņemt konflikta situācijā, mēs katrs mēģinām vienkārši aizstāvēt sevi un atrast apstākļus vai otru, kuru tad iespējams vainot savā vietā. Tāpat mums bieži ir grūti sadzīvot un izturēt savas dusmas, neapmierinātību, nespēju pieņemt otru, tādēļ meklējam vainu ārpusē, lai mums nebūtu jāpaskatās uz saviem individuālajiem ierobežojumiem. Taču ierobežojumi ir mums visiem un mēs visi vēlamies tikt pieņemti un mīlēti, to ir svarīgi atcerēties, kad pieķeram sevi aizstāvoties un vainojot otru. Praktiski tas nozīmē runāt no “es” pozīcijas par savām sajūtām un vajadzībām tā vietā, lai pārmestu otram un dzītu partneri sevis aizstāvēšanā. Piemēram, tā vietā, lai pārmestu otram: “Tevis nekad nav mājās, es to vairs nevaru izturēt!”, dari otram zināmu, ka “man tevis pietrūkst un es gribētu, kaut mēs varētu vairāk laika pavadīt kopā!”.
Lielākoties mēs konfliktos reaģējam uz situāciju, nevis reflektējam par situāciju. Tas savukārt rada grūtības šos konfliktus pārvērst mūsu attiecību ieguvumos, nevis zaudējumos.
Lai vēl vairāk izprastu savu emociju cēloņus, pēc konfliktiem ir vērts analizēt un reflektēt par to, kas tieši manī tika aizskarts, ka es tā reaģēju (lielākoties pašā pamatā tur būs kāda no manām pamatvajadzībām: drošība, pieņemšana, atzinība, būt vērtīgam). Bieži vien, veicot šādu savu reakciju analīzi, var novērot kādas likumsakarības. Lai strīdētos gudri, svarīgs ir sagatavošanās darbs starp konfliktu situācijām, tādēļ ikdienā ir svētīgi atrast laiku sarunai par to, kādai būtu bijis jābūt jau notikušajai diskusijai, lai tā nenonāktu līdz konfliktam. Tās var būt ieplānotas regulāras iknedēļas “sarunas par to, kā mēs varam strīdēties gudrāk, mierīgāk, produktīvāk”, kopīga analīze par to, kas radīja konfliktu, uz ko mēs katrs noreaģējām, ka radās tādas emocijas. Piemēram, man likās, ka tu man uzbrūc, es jutos neaizsargāts, pārprasts u.tml. Kādi apstākļi veicināja konflikta eskalēšanos? Piemēram, mēs bijām izsalkuši, noguruši vai šo jautājumu atlikuši līdz tas sasniedza sprādzienbīstamu situāciju.
Tā kā ir skaidrs, ka konflikti attiecībās ir neizbēgami, svarīga ir spēja “salabot attiecības” pēc konflikta. Lai būtu iespējams novērst konflikta izraisīto kaitējumu uz attiecībām, būtiska ir spēja paprasīt piedošanu un piedot.
Piedot nozīmē pārtraukt sodīt otru par viņa kļūdām. Bieži vien cilvēkiem šķiet, ka tad, ja es piedošu, tas nozīmē, ka es atzīšu otra pozīcijas un taisnību, un atteikšos no savām sajūtām.
Taču tas nebūt tā nav, es varu piedot otram un iestāties par sev svarīgo, tāpat kā es varu paprasīt piedošanu par kādu savu rīcību un saglabāt savu nostāju. Piedot un paprasīt piedošanu nozīmē atkal sākt tuvoties un kopā kaut ko darīt, lai par spīti dusmām vai citām jūtām, būtu iespējams atjaunot telpu starp jums, kur runāt par notikušo un iespējams sastapties dziļākā līmenī. Mēs bieži mēdzam atvainoties otram tā, kā mums liekas “pareizi”, taču, ieklausoties otrā, ir iespējams atvainoties par to, kur tas ir nepieciešams partnerim, nevis par to, kas pašam liekas atvainošanās vērts.
Tā vietā, lai nosodītu sevi vai otru, apdomājiet, kas jums katram ir vajadzīgs un kā jūs KOPĪGI varat iesaistīties tajā, lai saspringtus jautājumus risinātu maksimāli cieņpilni un ar ieguvumu jūsu attiecībām.
Formula, kuru izmantot jebkurā sarunā, vēl jo vairāk konflikta situācijā (saruna no “es” pozīcijas):
| Es jūtos _______________ (manas emocijas) kad notiek____________ (aprakstu situāciju nevis interpretēju) un man ir nepieciešams___________ (pozitīva vajadzība - tavs atbalsts, uzmanība...). |
