Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros ir muzejs divām izcilām personībām, un tajā jau vairāk nekā 50 gadu strādā Astrīda Cīrule. Viņa ir veidojusi desmitiem nozīmīgu izstāžu, ir arī nule rekonstruētā muzeja pamatekspozīcijas autore. Par radošo devumu Jūrmalas pašvaldība pērn A. Cīrulei pasniedza Jūrmalas Gada balvu kultūrā.
Ar A. Cīruli tiekamies nedēļu pēc rekonstruētā muzeja atvēršanas. Viss ir pavisam svaigs, arī vadītājas kabinets šķiet vēl tāds neapdzīvots. «Abi dzejnieki noteikti būtu patīkami pārsteigti, redzot, kāda tagad izskatās viņu vasarnīca. Jo viņu laikā tā nebūt nebija perfektā stāvoklī,» teic A. Cīrule. Viņa atzīst, ka pa šiem gadiem abi dzejnieki viņai kļuvuši teju par radiniekiem. Kad prasot, vai Rainis ir viņas mīļākais dzejnieks, to tā nemaz nevarot pateikt. Jo liekoties, ka viņš ir ārpus konkurences. Vai tik ilgstoša «draudzība» būtu izveidojusies ar citu rakstnieku - arī par to šauboties.
Neplānota karjera
Tas, ka viņa visu savu mūžu pavadījusi šeit, iznācis pavisam neplānoti. Kad pabeigusi vidusskolu (viņa, starp citu, patrāpījusies «īslaicīgajā eksperimentā» - vidējo izglītību latviešu skolā ieguvusi desmit gados. Togad skolu vienlaikus beiguši 11. un 10. klašu skolēni), gadu nolēmusi kaut kur pastrādāt. Bet kur? Paņēmusi avīzi Rīgas Balss un ielūkojusies sludinājumos. Uz fabriku iet nav gribējies, vajadzējis ko kulturālāku. Apstājusies pie vakances Raiņa literatūras un vēstures muzejā. Priekšstata par darbu muzejā gan nebijis nekāda, bet izklausījies gana jauki, tāpēc nolēmusi pieteikties. Izrādījies tomēr, ka viņa šai vietai nav piemērota, jo nav augstākās izglītības. Taču bez darba nepalikusi, jo piedāvāts pastrādāt par garderobisti Raiņa vasarnīcā Majoros. Vēl pēc pusgada kļuvusi par kasieri. Šajā amatā nostrādājusi ilgāku laiku un tikai tad pakāpusies pa karjeras kāpnēm - tapusi par speciālisti.
Atklājumi būs
Starp citu, augstāko izglītību A. Cīrule ieguvusi angļu filoloģijā, nevis latviešu valodas un literatūras specialitātē, kā varētu domāt. Tas vien esot apliecinājums tam, ka arī viņa negrasījusies mūžu mūžos palikt muzejā. Bet šis darbs galu galā ievilcis, jo esot ļoti daudzveidīgs. «Tā nav tīrā akadēmiskā zinātne. Jā, tā ir pamatbāze, uz kuras veidojas krāsaina kopaina. Ekspozīcijas, ekskursijas, sarīkojumi, akcijas. Ir, kur izpausties,» teic muzeja vadītāja. Pa šiem gadiem, protams, muzeja veidols ir mainījies, arvien vairāk tajā ienāk jaunās tehnoloģijas, bet nav zudis arī muzeja speciālista nozīmīgums. «It kā jau daudzkas ir datu bāzēs, taču, kad tajā nevar atrast vajadzīgo lietu, ejam cits pie cita un mēģinām noskaidrot, kā tad īsti bija. Jo cilvēks, gadiem muzejā strādājot, pats kļūst par faktu krātuvi.» Apgalvot, ka būtu visu dzejnieka atstāto literāro mantojumu izpētījusi, nekādi nevarot. Balto plankumu joprojām esot gana daudz, un darba pietiks arī turpmākajām pētnieku paaudzēm. Tādu it kā faktu, it kā leģendu līmenī tā bilde jau esot skaidra, bet, meklējot dokumentos pierādījumus, arvien vairāk sākot parādīties neskaidrības un viens fakts ar otru neiet kopā. Beigās atklājoties daudz kas jauns un interesants arī pašiem pētniekiem. «Jā, ir gan dzejnieku dienasgrāmatas un vēstules, bet ne Rainis un vēl mazāk Aspazija - nav pedanti faktu jomā. Lielāks akcents tiek likts uz emocionālo nospiedumu, izcelti sev svarīgi notikumi, bet - kas attiecas uz konkrētiem datumiem, gadiem, pat vietām - uz viņiem noteikti nevar paļauties. Patiesībā mēs, muzejnieki, viņu biogrāfiju zinām labāk par viņiem pašiem,» pasmaida A. Cīrule.
400 apmeklētāju dienā
Ar smaidu viņa arī atceras muzejā pavadītos gadus - it īpaši padomju laiku. Par laimi, proletariāta vara pret Raini bijusi vēlīga, ko nevar teikt par Aspaziju. Tā laika varai bija vajadzīga ideoloģiskā bāze, un Rainis kā dzejnieks revolucionārs varēja šo funkciju izpildīt. Ja nu kaut kas dzejnieka daiļradē kompartijai nepaticis, tad tas lielā mērā ticis norakstīts «uz Aspazijas kaitīgo ietekmi». Savi plusi gan bijuši arī padomju laikam, jo tad muzejam nebija jālauza galva par pelnīšanu. Finansējums nebija pietiekams, kā jau visos laikos, tomēr izstādēm un ekspozīcijām tas bijis lielāks. Par apmeklētājiem runājot - arī viņi ir mainījušies. 70. gadu sākumā uzsvars bija uz kvantitāti: 150 000-170 000 gadā. Nē, kļūda nullēs neesot. Uz Jūrmalu tolaik braukuši tā sauktie tūristu vilcieni no visas Padomju Savienības, un viena no viņu pieturām bija Raiņa muzejs Majoros. Tas nenoliedzami bijis smags pārbaudījums gan krātuvei, gan ēkām. Galu galā vairs nevarējuši vest grupas augšā uz istabiņām, jo baidījušies, ka kāpnes to neizturēs. Šobrīd tādas masas te vairs neapgrozās. Lielākoties nāk skolēni un individuālie apmeklētāji - arī ārvalstnieki. Pēdējā laikā, pirms rekonstrukcijas, tūrisma firmas uz tik noplukušu muzeju cilvēkus vest vairs nav gribējušas - cerot, ka tagad situācija mainīsies.