Finanšu grūtībās nonākušais "Dzintars" sola nepārtraukt darbu

APLIECINĀ- JUMS, ka Ksenijas Zagorovskas grāmatā aprakstītais Dzintara aromāts piemīt arī uzņēmumā Dzintars ražotajām lūpu krāsām © Arnis Kluinis

Kosmētikas ražotājs Dzintars ir atkal ieguvis tiesības vienu dienu tikt parādītam visās Latvijas avīzēs un TV programmās nevis ar reklāmas laukumu un laiku pirkšanu, bet ar savai vēsturei veltītas grāmatas Dzintara aromāts atvēršanu.

Kopš oktobra beigām Dzintars masu saziņas līdzekļos bez maksas tiek pieminēts bieži, bet negatīvā nozīmē. Šādā situācijā Dzintars nonāca pēc sava lūguma tiesai iejaukties attiecībās ar uzņēmuma kreditoriem, kuru prasījumus tas nespēj apmierināt parastā kārtībā. Parādījās skaidrojumi, ka uzņēmuma finanšu grūtības, t.i., nespēja pārdot pietiekami daudz savas produkcijas esot sekas nepietiekamai reklāmai. Tā tagad pārsaukta garā un smalkā vārdu salikumā «zīmola komunikācijas pārvaldīšana jeb zīmolvedība (brendings)», par ko neviens nevar būt drošs, ko tas īsti nozīmē. Varbūt pat Dzintara lūgums tiesai ir mārketinga triks bezmaksas publicitātes celšanai un kaut īslaicīgai produkcijas noieta dubultošanai vismaz Latvijas tirgū, kur cilvēki atsaucās aicinājumam glābt Dzintaru. Vēl jo drošāk ierakstīt uzņēmuma Dzintars zīmolvedības aktīvu bilancē Ksenijas Zagorovskas grāmatu Dzintara aromāts.

Grāmatas atvēršanas pasākumā Dzintara lielākais akcionārs un valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs uzstājās ar garu un emocionālu runu, kurā aizstāvēja uzņēmuma, t.i., pats savu lēmumu par uzņēmuma mārketingu, zīmolvedību un jebko citu no šīs apzīmējumu sērijas izmantot lielisku produktu ražošanu, nevis naudas tērēšanu sliktu produktu reklamēšanai. Tikpat labi viņa vārdus varēja pieņemt kā vaļsirdīgu atzīšanos sava uzņēmuma izputināšanā, apzināti neievērojot spēkā esošos ekonomiskās darbības noteikumus, par kuru esamību viņš zina, ja jau tos kritizēja. Piemēram, viņš teica, ka cilvēki taču lieto krēmu, nevis to krāsu uz krēma tūbiņas un kartona kārbiņas, kurā ielikta tūbiņa. Tāpēc Dzintars ražojot krēmu ar spēju izraisīt cilvēka ādā to efektu, kura dēļ attiecīgo krēmu lieto, nevis reklamē aizvien jaunus krēmus, kuru nosaukumi (zīmoli, ražotāji) regulāri jāmaina, tiklīdz produkcijas lietotāji pamana, ka iepriekšējais krēms neizraisa neko no solītās pozitīvās iedarbības uz ādu. Droši vien, ka daudzos gadījumos tieši tā arī notiek, kā I. Gerčikovs apgalvo. Proti, ka kaut kur pasaulē vienā ļoti lielā katlā tiek izvārīts krēms, kura īpašības ir tikai tādas, ka tas ilgi nebojājas pats un neizraisa acīm redzamus un jūtamus bojājumus cilvēka ādai. Tad šo krēmu lielās mucās izvadā pa pasauli un katrā vietā safasē tūbiņās vai vēl savādākos trauciņos pēc formas, krāsas un nosaukuma atbilstoši vietējās publikas gaumei; vienā valstī šis krēms noder lūpu krāsošanai, citā valstī - kāju pēdu mīkstināšanai utt.; piedevām šo produkciju pārdod demonstratīvi dārgi, lai pircējs noticētu krēma izcilajām īpašībām.

Tieši tas, ka daudzi ražotāji īstenībā neko neražo, bet tikai safasē, un patērētāji to nojauš, liek patērētājiem pievērst aizvien lielāku uzmanību ražotāju reklāmām. Pircēji ir spiesti orientēties uz stāstiem produktiem, kuru patiesās īpašības novērtēt viņi nav spējīgi, un pārdevēji orientējas uz pircējiem, t.i., atkal uz stāstiem par produkciju, kurai pievērst pietiekamu uzmanību produktam vairs nejaudā ne pircēji, ne pārdevēji.

Uz grāmatas Dzintara aromāts atvēršanu sanākušajiem cilvēkiem vakar tika dota iespēja apmeklēt uzņēmuma ražošanas cehus, kuros redzētais pārliecināja, ka Dzintars tik tiešām savu produkciju ražo. Tas ir dārgs prieks apstākļos, kad uzņēmums nespēj noslogot savas ražošanas jaudas, kas pagājušā gadsimta 60. gados tika izveidotas atbilstoši ne Latvijas, bet Padomju Savienības iedzīvotāju pieprasījuma apmēram.