Dambiņa: Mediķu atalgojums šobrīd ir akūtākā lieta

© Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Bērnu slimnīcas fondam (BSF) šā gada nogalē apritējuši jau 15 gadi. Tas rūpējas par bērnu veselību dažādos veidos, piesaistot ziedotāju atbalstu. Kā gadu gaitā mainījušās vajadzības, iespējas un atbalsts, kādas ir aktuālākās vajadzības un cik droši par bērnu veselību šodien var justies vecāki, Neatkarīgās intervija ar BSF vadītāju Lieni Dambiņu, kura šo svētīgo darbu veic brīvprātīgi.

Neatkarīgā: - Kā jūs raksturotu pieprasījuma un atsaucības izmaiņas BSF 15 darbības gadu laikā?

Liene Dambiņa: - Fonda darbības pirmajos gados bija cita situācija veselības aprūpē. Lai arī šodien tajā viss ir tālu no ideāla, toreiz bija vajadzīgas eksistenciālas pamatlietas - dažāda veida aprīkojums, pat tādas elementāras lietas kā šļirces. Šodien runājam jau par citām vajadzībām, kuras daļēji nosaka arī attīstītākas medicīnas iespējas, kuras ir ļoti finanšietilpīgas. Šodien cilvēki vēršas pēc palīdzības par lietām, par kurām pirms 10-15 gadiem nevarēja pat iedomāties, ka tādas iespējas būs, ka kaut kur pasaulē veiks šādas manipulācijas un varēs saņemt medikamentus. Bet reti kurš pats to var atļauties apmaksāt, arī valsts nevar. Bet neviena valsts pasaulē nespēj nodrošināt pilnīgi visas iespējas visiem, tāpēc fonds cenšas palīdzēt tās nodrošināt visiem, kam nav finansiālo iespēju. Turpinām arī investēt bērnu slimnīcas vidē, ko bērni uztver ļoti jūtīgi, un tā var būt nozīmīgs faktors viņu atlabšanā, jo īpaši runājot par ilgstoši un smagi slimojošiem bērniem. Investējam arī ārstu izglītībā un profesionālajā pieredzē, jo ārsts ir mūsu pamatresurss, un viņu un arī māsiņu zināšanas un profesionālās spējas nozīmē šī pakalpojuma kvalitāti.

- Fonds atbalsta arī ārstus un māsiņas?

- Ļoti daudz! Katru gadu ap 60 000 eiro investējam ārstu un māsiņu tālākizglītībā, pieredzes apmaiņā, literatūrā, vedam kolēģus uz Latviju kādu manipulāciju veikšanai. Arī mūsu kolēģi devušies dažreiz līdzi savam pacientam, lai varētu piedalīties operācijās, devušies dažādās apmācībās. Svarīgi, lai mūsu ārsti - speciālisti ir pasaules līmenī.

- Tas nav sistēmas, valsts pienākums par to rūpēties?

- Protams, ārstu tālākizglītība, pieredzes bagātināšana būtu sistēmas jautājums. Pasaulē tas notiek dažādi, bet jāņem vērā atšķirības mūsu medicīnas personāla atalgojumā un attīstītajās valstīs, kur paši ārsti var atļauties braukt mācīties, ko vēlas. Ar medicīnas personāla atalgojumu paši ārsti to nevar apmaksāt - šādā gadījumā tam būtu jābūt sistēmas jautājumam, vismaz klīniskajās universitātes slimnīcās pavisam noteikti. Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (BKUS) tam atvēl noteiktu finansējumu, vienlaikus ārsti saņem mazāk, lai varētu pacientiem nodrošināt vairākas nepieciešamās pamatlietas.

- Kādas ir ārstēšanās iespēju atšķirības tiem, kam rocība nav tik liela, un tiem, kas var atļauties vairāk?

- Atšķirība ir milzīga! Ir ģimenes, kurām pietrūkst rocības atbraukt un saņemt šeit pakalpojumu, konsultācijas, jo viņiem nav naudas ceļa izdevumiem. Arī šāda veida atbalstu sniedzam, lai atbrauktu tepat uz Rīgu, nemaz nerunājot par izdevumu segšanu, lai ārstētos ārpus Latvijas. Ir virkne šķietami elementāru lietu, kas ģimenēm ir svarīgas, ko tās pašas nevar nodrošināt, pat ja kāds medicīnas pakalpojums ir bez maksas. Piemēram, ceļa izdevumi, speciālā pārtika, kāds palīglīdzeklis, mājas režīmā lietojams aparāts, lai bērnam uzlabotu veselību.

- BSF šogad palīdzējis 57 bērniem ārkārtas gadījumos. Tie ir gadījumi, kas neparedz valsts atbalstu?

- Tie ir gadījumi, kad bija jāārstējas ārpus Latvijas, kad, pēc ārsta domām, tas bija ļoti svarīgi. Vai nu bijis nepieciešams kāds izmeklējums, lai saprastu, kā turpmāk bērniņu ārstēt, vai tā ir konkrēta manipulācija. Vajadzības ir ļoti dažādas. Lai izlemtu par sūtīšanu uz ārzemēm, fonds vienmēr sadarbojas ar ārstu. Šādos gadījumos gadās arī konfliktsituācijas, kad mēs kļūstam par tādu kā vidutāju. Bieži vecāki argumentē, ka bērniem kaut ko varētu labāk izdarīt citā valstī, kam tīri cilvēciski nevar iebilst - katram vecākam ir tiesības vēlēties savam bērnam to labāko. Vienlaikus mēs kā BSF, redzot to bildi kopumā un to, cik daudz ir vajadzību, atsevišķos gadījumos palīdzību ārstēšanai ārpus Latvijas atsakām, ja to var nodrošināt Latvijā. Ja tomēr vecāki nepiekrīt ārstēšanai Latvijā un izvēlas kādu citu valsti, viņiem ir vēl citi veidi, kā piesaistīt finansējumu. BSF nav vienīgais, kas rūpējas par bērnu veselību. Redzot lielo saslimšanu skaitu, diemžēl nākas kaut kādas prioritātes noteikt.

- Kādos gadījumos jādodas ārpus Latvijas un kādēļ? Vai ir kādas lietas, ko tomēr varētu veikt Latvijā?

- Ļoti dažādi. Esam sākuši regulāri vest speciālistus uz Latviju - apmaksājam viņiem izdevumus, honorāru, un tas ir daudzkārt lētāk nekā transportēt bērnu, kas dažkārt var būt bērnam fiziski grūti vai pat bīstami. Bet ir manipulācijas, kuras droši vien nekad neveiks Latvijā, jo tas būtu nesaprātīgi dārgi. Tās ir dažādas transplantācijas, kur mums pacientu skaits ir pārāk mazs, lai veidotu tam speciālu infrastruktūru, un pieredzes iespējas mūsu speciālistiem arī būtu tik nelielas, ka saprātīgāk tās pirkt kā ārpakalpojumu.

- Valstī it kā bērniem līdz 18 gadiem noteikta bezmaksas medicīna, tajā pašā laikā pie virknes ārstu ir rindas pat vairāku mēnešu garumā, ārstu trūkst, un vecākiem nekas neatliek kā doties pie maksas ārstiem, apmaksāt virkni manipulāciju, kuras valsts neapmaksā. Jūs aizlāpāt valsts sistēmas robus?

- Protams, pārstāvot bērnu intereses, mēs labprāt varētu kritizēt un pieprasīt daudz skaļāk, vienlaikus saprotam, ka par bērnu veselības aprūpi nevar runāt atrauti no pieaugušo veselības aprūpes, kur ir vēl lielākas problēmas. Tāpēc es kā fonda vadītāja cenšos skatīties uz reālajām iespējām, nevis iziet uz konfrontāciju un ļoti kritizēt. Jā, mēs aizlāpām caurumus, bet ko darīt? Mums galvenais ir, lai konkrētajā brīdī bērns saņem nepieciešamo palīdzību, jo nevaram gaidīt, kad valsts to izdarīs, nereti pēc neskaitāmu iepriekšējo atteikumu saņemšanas. Manuprāt, labāk ir darīt nekā gaidīt, kamēr kaut kas notiks. Bet bieži vien mēs darām un vienlaikus turpinām skaidrot situāciju un prasīt, argumentēt savu pozīciju, pamatot vēl un vēl. Ir jau daudzas lietas izdarītas.

Palīdzības lūgumi pieaug, arī pateicoties mūsdienu medicīnas iespējām. Daudzi ir jau ārstēti BKUS, bet problēmas ir nopietnas un palīdzība vajadzīga arī vēlāk. Un mūsdienu medicīna var izdarīt jau tik daudz, ka diez vai valsts vienmēr varēs to visu nodrošināt. Tāpēc būtu vajadzīgi ļoti skaidri definēti noteikumi par to, kādus pakalpojumus valsts nodrošina un kādus ne. Arī par tām pašām rindām - it kā ir pakalpojums, bet bieži vien tā reāli nav. Tikai nesen radīts koridors, kad, ģimenes ārstam konstatējot, ka bērnam pakalpojums nepieciešams steidzami, viņš to saņem, kamēr ir situācijas, kur tas pakalpojums nav vajadzīgs steidzami. Ir garas rindas, piemēram, uz rehabilitāciju, visiem nepietiek ar valsts noteiktajām reizēm. Daudz kas atkarīgs arī no komunikācijas ar vecākiem, viņu izpratnes, uzticēšanās speciālistam.

- Ilgtermiņā jāmeklē sistēmiski risinājumi, vai tā var palikt arī turpmāk, ka cilvēki, kam ir vairāk, dalās, ziedo tiem, kam ir mazāk vai palīdzība nepieciešama steidzami?

- Ir dažādi. Arī citviet pasaulē ir bērnu slimnīcu fondi. Ticu tam, ka ir nepieciešama sabiedrības līdzdalība un bērnu labsajūtas nodrošināšana ir absolūta prioritāte. Tāpēc arī daru šo darbu. Latvijā ļoti daudz cilvēku tā uzskata, un šo attieksmi parāda, ziedojot, atbalstot dažādas iniciatīvas, kas saistītas ar bērnu veselību, izglītību - tā ir laba zīme par sabiedrību, ka mēs esam gatavi kaut ko atņemt sev un iedot citam, saprotot, kur ziedotā nauda aiziet. Saprast, kā ziedojums ir izmantots, ir ļoti būtiski, lai šādi fondi varētu ilgtermiņā funkcionēt, un tad tomēr liela daļa cilvēku ir atsaucīgi un palīdz. Protams, ir lietas, kas prasa sistēmisku risinājumu, kas nevar ilgtermiņā būt uz iedzīvotāju pleciem.

- Piemēram?

- Kaut vai apmaksas sistēma ārstiem un māsām, medicīnas personālam. Tā noteikti būtu prioritāte. Ir ļoti svarīgi, lai mums būtu šie speciālisti. Mēs varam sagādāt daudzas lietas, apmaksāt konkrētiem bērniem palīdzību, apmācības, bet mēs nevarēsim uzturēt sistēmu, maksāt atalgojumu vai maksāt ilgstoši par pakalpojumu. Tās lietas jāsakārto valstij.

- Cik lielā mērā BKUS izjūt labu mediķu trūkumu, kas zemā atalgojuma vai citu iemeslu dēļ aizbrauc uz ārzemēm? Pavasarī veselības ministre Saeimas komisijā ziņoja, ka BKUS trūkstot 86 mediķu, palikuši esot tikai 5 no 15 acu ārstiem. Situācija kopš tā laika ir būtiski mainījusies?

- Nav būtiski mainījusies, pietrūkst māsiņu, manuprāt, tieši šādā skaitā, plus vēl ārsti. Situācija ir slikta, jo ir zems atalgojums, atsevišķās jomās pat dramatiska. Saprotam, ka arī pašām slimnīcām ir ļoti grūti kaut ko mainīt, jo nevar piedāvāt darba tirgū konkurētspējīgu atalgojumu, kas valsts slimnīcās ir būtiski zemāks. Ārstam jābūt ļoti lielam entuziastam, lai viņš no tās privātās slimnīcas nāktu strādātu BKUS par valsts piedāvāto samaksu. Tā ir milzīga problēma, kas ietekmē absolūti visu.

- Tā nav cīņa ar vējdzirnavām? Varat investēt slimnīcas vidē, aparatūrā, bet, ja nebūs kas ārstē, tad tas kļūst mazsvarīgi.

- Tāpēc domājam dažādus veidus, kā motivēt, piesaistīt mediķus, bet mēs nekad to nevarēsim atrisināt fundamentāli, jo tas ir tikai un vienīgi valsts ar kompetencē. Domāju, ka mediķu atalgojums šobrīd ir akūtākā lieta, lai nodrošinātu labu, kvalitatīvu, profesionālu pakalpojumu bērniem. Skatos ar cieņu un apbrīnu uz tiem mūsu speciālistiem, kas strādā BKUS un citās valsts slimnīcās, kamēr, strādājot privātajā sektorā vienu dienu nedēļā, viņš nopelnītu tik, cik te mēnesī, vadot klīniku. Ir specialitātes, kur atalgojuma atšķirība nav tik milzīga, bet ir speciālisti, kam atšķirība ir būtiska. Tik daudz kā privātais sektors valsts noteikti nekad nevarēs atļauties maksāt, bet mērķim jābūt šo atalgojumu vismaz pakāpeniski tuvināt.

- Ir viens uzņēmums Mikrolink, kas BKUS ziedojis miljonu eiro, ir vēl atsevišķi lielziedotāji, bet kā jūs raksturotu vidējo ziedotāja profilu? Kas ir pārējie?

- Ļoti dažādi. Ļoti daudzas privātpersonas un uzņēmēji ziedo jau ilgstoši, katrs savu apsvērumu vadīts, acīmredzot uzticoties tam, ko darām.

- Jums nav jāiet un viņi jāapvārdo?

- Esmu par absolūtu atklātību visā, kas saistīts ar to, kam tiek vākti un tērēti ziedojumi. Tas ir fundamentāli svarīgi ilgtermiņā. Uzrunāt kādu ziedotāju tikai ar smuku reklāmu nav risinājums ilgtermiņā, tāpēc vairāk strādājam, lai ziedotājam būtu ļoti skaidrs mūsu mērķis, tas, ko ikdienā darām, ko šogad vēlamies realizēt. Tad cilvēks pats var izšķirties, vai viņam tas šķiet svarīgi. Varbūt kādam priekšlaikus dzimušo bērnu programma nešķiet tik svarīga kā kāds citas labdarības organizācijas mērķis, un viņš noziedoja kaut kam citam. Brīnišķīgi! Tā ir cilvēku sūri, grūti pelnīta nauda, viņi nomaksā nodokļus un vēl atlicina kaut kam, kas viņiem šķiet būtisks.

- Lietuvā, piemēram, iedzīvotāji, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju, var 2% no samaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa novirzīt katra paša izvēlētam mērķim, kādai labdarības vai nevalstiskai organizācijai, līdzīgi arī atsevišķās citās valstīs. Vai, jūsuprāt, arī Latvijā tā vajadzētu?

- Arī ASV ir vairāki štati, kur tā var darīt. Man tas šķita kolosāli. Cilvēki bieži nepiekrīt politiķu lēmumiem vai tam, kā tiek dalīts budžets, nemaz nerunājot par izslavētajām deputātu kvotām, kas mani cilvēciski ļoti saniknoja. Zinot, cik daudziem cilvēkiem ir ļoti nopietnas problēmas, kad ir tik daudzu cilvēku lūgumi glābt viņu dzīvības, tas likās, maigi sakot, jocīgi. Mums arī ir bijušas situācijas, kad ejam, skaidrojam, lūdzam papildu finansējumu konkrētām lietām, tostarp uz Veselības ministriju, un saņemam atbildi, ka nav naudas. Ja reiz naudas nav tik svarīgai lietai kā cilvēka glābšana, tad saprotam, ka naudas tiešām nav. Un tad ir milzīga vilšanās, ka tā tomēr ir! Ja mūs aicina uz sadarbību, tad ļoti gribētos, lai tā ir abpusēja, lai ir kopīga vēlēšanās iet uz mērķi, abpusēji ieguldīt. Un nevar teikt, ka šie cilvēki, kas kaut ko no sevis atņēmuši un ziedojuši, tikai kritizē, ka viss ir slikti, un paši sēž dīvānā un neko nedara. Tie ir aktīvi cilvēki, kas kaut ko dara kopējās sabiedrības interešu vārdā.

- Kādas ir BKUS akūtākās, aktuālākās vajadzības?

- Ir vajadzīga papildu palīdzība konkrētiem ilgstoši un smagi slimojošiem bērniem, par kuriem informējuši ārsti, kur līdzekļi vākti arī akcijā Eņģeļi pār Latviju. Ļoti daudz investējam slimnīcā, lai, bērniem, nokļūstot te, būtu maksimāli palīdzēts, lai viņiem te viss būtu nodrošināts, būtu labs pakalpojums. Bet zinām, ka pēc iziešanas no slimnīcas lielai daļai nekas nebeidzas, bet tieši otrādi - sākas lielākas problēmas, jo te viss tika nodrošināts par valsts līdzekļiem un tad pašam jācīnās. Neraugoties uz to, ka esam neliela organizācija un mūsu kapacitāte ir ierobežota, man arī šis ir brīvprātīgais darbs, tomēr piedalāmies akcijā otro gadu un redzam rezultātu. Šogad esam palīdzējuši vairāk nekā simt bērniem, kuriem tas ir bijis būt vai nebūt jautājums.

- Vai var teikt, ka ziedotāju atsaucība un jūsu iespējas ir tādas, ka jebkurš bērns, kuram tiešām ir nepieciešama palīdzība, to arī saņems, ja lūgs?

- Vienīgās situācijas, kad varam atteikt palīdzību, ir, ja Latvijā šādu pakalpojumu veic, bet vecāki no tā atsakās. Ja ir izvēles iespējas, tad atbalstīsim visupirms, lai to veic Latvijā, bet tiem bērniem, kuriem nav izvēles, bijuši vajadzīgi papildu līdzekļi vai braukšana uz ārvalstīm - palīdzam. Atceramies, kā palīdzējām Dāvim, lai gan sākotnēji tas likās neiespējami - aizlidot uz ASV, veikt dārgu, sarežģītu operāciju, bet vēl nesen satiku Dāvi, kurš ir superīgs puika! Šķiet tiešām neticami, ka toreiz tik veiksmīgi izdevās palīdzību sniegt, neraugoties uz mazo cerību tik daudz naudas savākt un palīdzību nodrošināt.

- Sakāt, mediķiem mazs atalgojums, kas rada milzu problēmas. Jūsuprāt, salīdzinot ar to, ir adekvāts BKUS valdes locekļu atalgojums ap 4000 eiro?

- Man grūti komentēt, mēs esam sadarbības partneri. Es varu nesaņemt atalgojumu nemaz - tā ir mana personīga iespēja, bet tas nenozīmē, ka visiem tā jādara. Katrā ziņā ir svarīgi paturēt prātā to vietu, kontekstu, kur cilvēks strādā. Bez mums var iztikt, bet bez ārstiem un māsiņas ne - tas ir vērtīgākais, kas slimnīcā ir. Tā ir konkrētu institūciju atbildība, lēmumi, kuri ir pieņemti un ir maināmi. Manu padomu, veidojot atalgojuma sistēmu, nav prasījuši.

- Ko domājat par izskanējušo slimnīcu reformu, pārveidojot slimnīcas par dažādu līmeņu centriem? Vai nepārpildīs BKUS un citas Rīgas slimnīcas vēl vairāk, kas jau manāms pēc Bauskas slimnīcas pārveides?

- Nezinu par citām slimnīcām, bet BKUS pieplūdums nav tik ļoti saistīts ar notiekošo reģionu slimnīcās. Pie mums brauc, jo vienkārši tic, ka BKUS strādā vislabākie ārsti. Es tiešām ļoti ticu lielākajai daļai mūsu ārstu, un viņi tiešām ir ļoti augsti kvalificēti pasaules līmeņa speciālisti, kas ir pierādījies. BKUS vairāk ietekmē ģimenes ārstu darbs, kur jāiegulda lielāks darbs. Bieži vien ģimenes ārsti sūta uz BKUS «drošības pēc», lai gan te būtu jānonāk tiem akūtākajiem gadījumiem. Bet bieži vien vecāki te ir ar bērnu tāpēc, ka viņi nav saņēmuši elementāru konsultāciju vai viņiem nav bijusi iespēja vai uzticēšanās vietējam ārstam. Arī pediatru Latvijā nav pietiekami daudz. Ar fondu grasāmies nākamgad realizēt projektu, kurā vecākiem sniegsim informāciju, kur vērsties, lai tuvāk dzīvesvietai saņemtu kvalificētu palīdzību situācijās, kas nav akūtas.

- Cilvēks vienreiz apdedzinās ar vietējo ārstu kompetenci un vairs neuzticas arī šajos nosacīti vienkāršajos gadījumos!

- Jā, tas ir subjektīvais faktors, ar ko jārēķinās, kam iemesli var būt ārstu un pacientu vai viņu vecāku attiecības, slikta pieredze, nedrošība, bailes, uztraukums un citi faktori, kas arī ietekmē rezultātu. Mūsu uzdevums ir mēģināt to visu ievirzīt produktīvā gultnē, lai bērns saņemtu nepieciešamo palīdzību.

Latvijā

Finanšu krāpnieki šobrīd aktīvi uzdodas par mobilo sakaru operatoru darbiniekiem (SIA BITE Latvija, SIA Latvijas Mobilais Telefons, SIA Tele2) un mēģina izvilināt iedzīvotāju bankas kontu pieejas datus, informējot par nepieciešamību atjaunot līgumu, lai netiktu slēgta SIM karte. Bankas Citadele IT drošības daļa aicina šādas sarunas uzreiz pārtraukt un uzsver, ka mobilo sakaru operatoru darbinieki nekad nejautās ar bankas datiem saistītus jautājumus.