Krievvalodīgos integrēs jau esošajos TV kanālos

© Kaspars Krafts, F64 Photo Agency

Krievu valodas īpatsvara nepalielināšana sabiedriskajos medijos un to iziešana no reklāmas tirgus – šādu sabiedrisko mediju nākotni redz perspektīvākie Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļa amata kandidāti, kurus otrdien iztaujāja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti.

Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) ir četras vietas, uz kurām šogad pretendē 11 kandidātu. Saeimas komisija otrdien iztaujāja sešus no tiem.

Pēc tam, kad Krimas aneksijas dēļ būtiski saasinājās ģeopolitiskā situācija, Latvijā aizsākās diskusija par nepieciešamību izveidot jaunu kanālu krievu valodā sabiedriskajā televīzijā. Vēl pagājušā gada sākumā NEPLP loceklis Ainārs Dimants paziņoja, ka pēc TV5 darbības pārtraukšanas nepieciešamība pēc Latvijā veidota satura krievu valodā tikai pieaugusi.

Jaunie kandidāti šādu nostāju vairs neatbalsta. Tā Sanita Upleja-Jegermane ir pārliecināta, ka krievu valodas īpatsvaru sabiedriskajos medijos nevajag palielināt, jo Latvijas pilsoņi ir nobalsojuši par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tā vietā vajagot strādāt pie kvalitatīvāka satura. Viņasprāt, sabiedrisko mediju satura kvalitātes uzlabošana ir vienīgais pieņemamais instruments cīņai pret Krievijas propagandu. Tā nav jāapkaro ar sodiem vai antipropagandu, ir pārliecināta kandidāte.

Arī žurnālists, jaunā nacionālās ievirzes izdevuma Kodols autors Ivars Āboliņš uzskata, ka Krievijas propaganda nav jāapkaro, bet jāvēršas pret to ar augstas kvalitātes saturu jau esošajos sabiedrisko mediju kanālos.

Uz NEPLP kandidējošā Latvijas Universitātes pasniedzēja Ieva Beitika gan domā, ka sabiedriskais medijs nepietiekami uzrunā krievvalodīgo auditoriju, taču uz komisijas locekļu jautājumiem, kā situāciju labot, viņa atturējās atbildēt. Vispirms esot nepieciešama izpēte.

S. Upleja-Jegermane par vienu no prioritārajiem uzdevumiem uzskata arī komerciālo mediju jau sen daudzināto ideju par sabiedrisko mediju aiziešanu no reklāmas tirgus. Tas palīdzēšot gan attīstīties komersantiem, gan ļaušot sabiedriskajiem medijiem strādāt bez bailēm par spiedienu no politiķiem, kuri ik gadu sadala budžeta līdzekļus.

Sabiedrisko mediju izslēgšanu no reklāmas tirgus atbalsta arī I. Āboliņš un Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka, kas šo ideju sāka virzīt viena no pirmajām. Tiesa, I. Āboliņš norāda, ka tas šobrīd nav iespējams, jo valstij nepietiks līdzekļu. Tiklīdz budžetā būs pietiekami naudas, tas noteikti jādara, uzskata kandidāts.

Minētos kandidātus no līdz šim komisijas iztaujātajiem var uzskatīt par perspektīvākajiem cīņā par amatu NEPLP, taču komisijas locekļi netieši norādīja arī uz viņu trūkumiem. Piemēram, gan S. Upleja-Jegermane, gan I. Āboliņš līdzšinējā karjerā nav darbojušies elektroniskajos medijos, kas varētu tikt uzskatīts par trūkumu.

Bet G. Līdakai, kurai pieredzes trūkumu televīzijā nevar pārmest, atrasts cits melnais plankums biogrāfijā. Viņa vairākus gadus pēc kārtas bijusi Krievijas vēstniecības Latvijā dibinātās balvas žurnālistikā Dzintara spalva žūrijas komisijas locekle. Pati G. Līdaka uzstāj, ka šis konkurss radīts neatkarīgi no Krievijas oficiālās politikas un domāts tikai to žurnālistu apbalvošanai, kas kvalitatīvi rakstījušu krievvalodīgajā presē.

Darbam NEPLP netraucēšot arī viņas līdzšinējā darbība komerciālo mediju lobijā. Šī pieredze tikai palīdzēšot izveidot harmonisku mediju vidi.



Svarīgākais