Rakstniece Dace Rukšāne dzīvo gandrīz 90 kilometrus no Rīgas aizputinātā mežā, kurp pagrūti aizbraukt ar mašīnu un kur dzīvo pelēkās dzilnas un lapsas. Viņa vairs nav tik nobēdājusies kā pagājušā gada nogalē, kad viņas asaras bija pamanāmas interneta sociālajos tīklos, bet gluži otrādi – joko un labprāt dalās savās pārdomās par politikas un sabiedriskās dzīves aktualitātēm. Par dzīvi laukos, Latvijā un pasaulē Neatkarīgās intervija ar Daci Rukšāni.
- Pagājušā gada nogalē jūs sociālajos tīkos izsacījāties diezgan skumīgi - ka jūs māc depresija un vēlaties emigrēt vai pašnāvēties...
- Par pašnāvēšanos gan nerunāju - tā bija cita diskusija, kur stāstīju par depresiju, bet, jā, bija mani izteikumi par aizbraukšanu Facebook, taču tas bija tikai mirkļa vājums. Biju izmisusi par visādām nebūšanām un kašķiem, kas notika valstī. Tur bija diezgan daudz traģikomisku sižetu gan ar KNAB jaunā priekšnieka meklējumiem, gan ar VID iekšējiem skandāliem. Punktu pielika nepilnīgā informācija par vajadzību deklarēt radiniekiem veiktos pārskaitījumus. Taču neesmu domājusi nopietni, ka emigrēšu. Latvija un vieta, kur pašlaik dzīvoju, man ir pārāk mīļa, lai tā ņemtu un aizbrauktu.
- Šāds mirkļa vājums nav jau tikai jums - diezgan lielu sabiedrības daļu tas mēdz pārņemt, kad sakrājas dusmas par dažādām personiskām nebūšanām un nebūšanām valstī. Ir sabiedriskās domas pētījums, kas rāda, ka vairāk nekā 40 procenti pieļauj iespēju mest mantas koferos un braukt projām. Ne jau visi šie 40 procenti to reāli darīs, bet noskaņojums tāds ir. Agrāk emigrēšanu pieļāva 20-25 procenti, kas tomēr ir mazāk. Kurp ejam?
- Jā, sabiedrībā pieaug šādas padrūmas noskaņas - vismaz tas jūtams sociālajos tīklos, taču nezinu pateikt, kāpēc tā ir. Kādam tas ir nepietiekamo līdzekļu dēļ, citam ir kādas problēmas attiecībās, ģimenē, vēl kādam ir bažas un bailes par to, kas notiek valstī un pasaulē drošības ziņā. Vēl kādam nākas sastapties ar veselības problēmām, kuras šeit ir grūti risināt. Varbūt arī pelēkais rudens un ne īsti baltā ziema pie vainas pesimismā - vasarā tomēr cilvēki ir priecīgāki.
- Mums taču stāsta, ka vajadzētu būt optimistiem - makroekonomiskie skaitļi rāda, ka ekonomika aug, recesijas vairs nav, krīze beigusies...
- Kāda daļa to pieaugumu varbūt sajūt - IT joma aug strauji, lauksaimniecībā strādājošajiem ir diezgan labas, stabilas algas. Tajā pašā korupcijas apkarošanas jomā progress ir, jo pašlaik jau vairs nevar iedomāties tādu situāciju, ka autovadītājs, kas pārkāpis satiksmes noteikumus, varētu dot piecīti ceļu policistam. Ne policists ņems, ne braucējs piedāvās, jo zina, ka gan par došanu, gan par ņemšanu sodi ir bargi. Tas vairs nav tik prasti un brutāli, kā bija agrāk. Arī žurnālistikā mazliet kļuvis labāk - neesam gan atgriezušies pie pirmskrīzes honorāru lieluma, taču vairs nav to mizerablo honorāru, par kādiem bija jāraksta krīzes laikā.
- Bet lielai cilvēku daļai subjektīvās izjūtas neiet vienā solī ar to, ko rāda makroekonomikas skaitļi - kamēr skaitļi it kā iet uz augšu, viņi jūtas nospiesti uz leju.
- Iespējams, ka nospiestības sajūtu vairo politiskā nestabilitāte, ārēja apdraudējuma sajūta, nemitīgas spekulācijas publiskajā telpā: būs karš vai nebūs, kāda būs Donalda Trampa ASV prezidentūra, kas būs ar Brexit. Tas, kas notiek ar Latvijas iekšpolitiku, arī nav nekas tāds, kas varētu veicināt drošības sajūtu - tā partija, kas bija valdošā, izdila iekšējās nesaskaņās, zaudēja vēlētājus. Kad nav neviena pozitīva spēka, uz ko paļauties, tad ir liela problēma. Bet tajā pašā laika mums joprojām ļoti liela ir pelēkās ekonomikas daļa - joprojām uzskatām par normālu saņemt algu aploksnēs, ņemt preces bez čeka, lai nebūtu jāmaksā PVN. No valsts gribam daudz, bet paši ieguldīt nevēlamies. Nav iekšējas atbildības. Piemēram, pēdējā laikā izskanējušie žēlabainie protesti par uzņēmējdarbības iznīcināšanu. Manuprāt, kurš katrs nevar nodarboties ar biznesu, tur jābūt talantam. Ja tu pamēģini un tev neizdodas, visticamāk, tev nav nepieciešamo dotību, jāliekas mierā un jāiet strādāt algots darbs. Bet nē - uzreiz sākas valsts lamāšana visā publiskajā telpā. Vai tas vairo optimismu? Diez vai.
- Ārzemēs ir redzama tendence, ka pie varas vecos spēkus nomaina tādi, kurus mēdz saukt par populistiem - kas sola neizpildāmas lietas, izsakās krāšņi un šokējoši vai musina ar naida runām. Latvijā ir tā sanācis, ka pašlaik šādu spēku nav, ja neskaita teatrāli Artusu Kaimiņu. Kur latviešu populisti? Gandrīz vai jābēdājas, ka nav.
- Es tikai priecājos, ka viņu nav pārāk daudz. Ja cilvēks nespēj vai negrib domāt, viņu sajūsminās skaisti solījumi, kas principā ir utopiski, nereāli un bieži vien vienkārši muļķīgi. Tomēr ar nožēlu skatos uz trim valdībā valdošām partijām, kurām nav ko likt pretī Rīgas mēram Nilam Ušakovam. Pat izdomāt nevaru, kurš tas varētu būt - neredzu spēcīgas, harismātiskas personas, kas būtu gatavas iet politikā. Lai gan būtu labāk, ja vēlēšanās būtu konkurence. Taču trūkst kadru, trūkst ideju.
- Mūžīgais jautājums par radošo inteliģenci: vajag tai iet politikā vai neiet? Kāpēc tā neiet, bet, ja ieiet, tad tikai ļoti retais tur kaut ko dara reālā likumdošanā?
- Radošajām personībām ir jārada, nevis jāiet politikā. Ja viņš sēdēs rutīnas darbā pie dokumentiem un Saeimas plenārsēdēs, tad nepaliks laika radīšanai un kas tad viņš vairs būs par mākslinieku. Rakstnieks vai komponists nav arī žurnālists, kas var sekot līdzi visām politikas peripetijām - tur nepieciešamas kompetences, lai nesarunātu muļķības. Taču ir sava vieta arī radošām personībām. Ir jāizsakās, jādiskutē par kādām svarīgām, satraucošām problēmām. Tomēr par deputāti gan sevi nevaru iedomāties. Man ir tik ļoti daudz cita, ko darīt. Turklāt man ir pārāk trausla nervu sistēma - nespētu nemitīgi iet uz kompromisiem un saglabāt možu garu.
- Arī savā pagastā vai novadā ne?
- Nē.
- Bet radošām personībām ir saasināta pasaules uztvere - ir taču brīži, kad nejēdzības ir redzamas, taču nevar tās ietekmēt, jo sēdi malā, nevis Saeimas sēžu zālē...
- Pēc idejas nav nekas slikts, ja radoša personība iet politikā, ja ir tāda vēlēšanās - radošajiem ir ass prāts. Tas katram pašam jālemj, ko viņš dara. Politiskos procesus var ietekmēt visādi - iesaistīties nevalstiskajās organizācijās un sabiedriskās kustībās, blogot internetā un uzstāties medijos. Arī iestāties partijā var un mēģināt ietekmēt partijas virzību, rosīties ar idejām. Bet mani personīgi nevilina sēdēšana sēdēs un darbošanās ar dokumentiem - es nonīktu, un nebūtu no manis labuma vairs nevienā sfērā.
- Pagājušā gada nogalē bija divi šaušalīgi negadījumi ar bērniem - viens bērns gāja bojā Dobelē, jo vecāki bija miruši no narkotiku pārdozēšanas, otrs gadījums bija Rēzeknē, kur bērns gāja bojā ugunsgrēkā, jo tēvs tajā laikā bija slimnīcā. Kas notiek?
- Tas, protams, ir šausmīgi, taču nedomāju, ka tā ir tikai Latvijas problēma. Arī citās valstīs ir līdzīgi gadījumi. Var jau pārmest sociālajiem dienestiem un kaimiņiem par vienaldzību, taču, ja vide un ģimene ir degradējusies, kaut ko var mainīt tikai principiāla, kompleksa pieeja. Ir arī tā, ka meitenes, kas ieguvušas sociālo darbinieku izglītību, atzīstas, ka neies strādāt savā specialitātē, jo saņem lielu negāciju devu ne tikai ikdienas darbā, bet arī no pašas sistēmas, neredz perspektīvu, algas maziņas. Nevar arī visu atbildību uzkraut sociālajiem dienestiem, kas spiesti strādāt tik ļoti negatīvā un slikti apmaksātā vidē. Kā jau teicu - šādi jautājumi jārisina kompleksi, ne tikai individuālajā, bet arī valsts mērogā.
- Vara mēdz dažādi rīkoties. Pie mums ir mūsu variants, bet Lielbritānijā vai Norvēģijā sociālie dienesti atņem bērnus bez vārda runas, ja tikai ir manījuši, ka bērni nav labi pieskatīti. Daudzi latvieši no tā ir smagi cietuši. Vai tāds ceļš būtu jāiet?
- Ja bērnus izņem no tiešām nelabvēlīgas vides, tad tas ir pareizi. Nedomāju, ka tos latviešus varētu saukt par cietušajiem - cietušie bija viņu bērni, un ir labi, ka tas tika atrisināts.
- Bet ir jau arī tas, ka bērni iegūst milzu traumu, ja viņus atšķir no vecākiem...
- Nekāda galējība nav laba. Bet problēma ir tāda, ka trauma ir daudz lielāka, ja dzīvošana pie vecākiem apdraud viņu dzīvību. Pie mums ir tā galējība, ka bērnus neatņem, lai gan daudzos gadījumos to vajadzētu darīt. Nelabvēlīgi apstākļi diezin vai rodas pēkšņi. Ļoti retos gadījumos kāda labvēlīga ģimene «aiziet pa pieskari» tā ātri un nemanāmi. Sociālajiem dienestiem taču ir zināms, ka vienu, otru, trešo reizi, gadu un gadus no vietas bērnam apstākļi ir nelabvēlīgi. Tad nebūtu ar šiem vecākiem jāauklējas. Mani nepārliecina arī šur tur izskanējušais, ka ar vecākiem var vēl strādāt un, piemēram, runāt par kontracepciju. Tas jādara vēl daudz agrāk - laikā, kad šie vecāki vēl mācās skolā. Ir jau gan visādi gadījumi vēsturē bijuši - ne tikai totalitārās iekārtās, bet pat demokrātiskās valstīs ir mēģināts ieviest sterilizāciju sievietēm, kas rada daudz bērnu, bet nerūpējas par viņiem. Taču eigēniskas idejas es neatbalstu.
- Kā jums ar rakstīšanu - vai top kaut kas?
- Rakstu regulāru sleju žurnālā Una, lasu daudz grāmatu, esmu Literatūras Gada balvas žūrijā. Rakstu arī daiļliteratūru, bet nekad nemēdzu stāstīt par savām iecerēm, kamēr darbs nav tapis.
- Jūs esat apmetusies meža vidū, patālu no Rīgas. Vai tā nav tāda kā emigrācija - vai nepietrūkst galvaspilsētas?
- Neizjūtu vairs Rīgas trūkumu. Lūk, pa logu pie barotavas pašlaik redzam pelēko dzilnu un vidējo dzeni, kas ir pareti sastopams putns. Kur Rīgā ko tādu redzēsi?
- Var jau dzīvot jebkur, taču vai jums Pārgaujas novadā ir pietiekama infrastruktūra saziņai?
- Nu bija jau šis tas jāinvestē pašiem - piemēram, pastiprinātāju mobilajam signālam vajadzēja ieviest, antenu internetam. Par televīziju pat nezinu - jo televīziju jau gadiem ilgi neskatāmies.
- Var jau dzīvot kaut vai Meksikā, taču vai jums kā rakstniecei nepietrūkst valodas vides? Vai pietiek ar pelēkajām dzilnām?
- Nav jau tā, ka es būtu pilnībā «norakusies». Vismaz reizi nedēļā uz Rīgu aizbraucu, jo laukos ir ļoti slikti ar pārtiku - nav visa, ko man vajadzētu. Tāpat Rīgā jātiekas ar draugiem.
- Kā ir laukos? Ko jūsu kaimiņi dara - slīgst depresijā, dzer, aktīvi darbojas?
- Daudzi ir pārdevuši mežus, zemi, un mājas ir palikušas bez saimnieka. Staigājot apkārt, tādas redzu padaudz - tukšas, lēni brūkošas mājas. Ir kaimiņi, kas ir aktīvi un priecīgi - nodarbojas ar mežistrādi un lauksaimniecību, sēj bioloģisko labību, iet medībās, bērni mācās Rīgā, paši braukā uz kultūras pasākumiem daudz vairāk nekā dažs labs rīdzinieks. Tas atkarīgs no ģimenes. Darba roku laukos gan trūkst - atrast strādnieku ir ļoti grūti. Nesen redzēju sludinājumu, ka aicina darbā cūku fermā strādnieku, algu piedāvāja 1000 eiro un vairāk. Tā nu nav saucama par ļoti mazu algu, taču nebija raušanās uz šo vakanci - sludinājums nostāvēja ļoti ilgi.
- Internetā vērojams briesmīgs ļaunums - gan sociālajos tīklos, gan portālu anonīmajos komentāros. Vai tas tiešām ir ļaunums vai arī šo ļaužu kompleksi un depresija?
- Anonīmos komentārus pat nelasu. Tas ir veids, kā cilvēki izlādējas un pēc tam neiet slepkavot, sist sievu un bērnus. Lai viņi to dara, ja tas palīdz izdzīvot. Tajā tīmekļa miskastē tāpat neviens prātīgs cilvēks galvu nebāž.
- Par jums arī ir tenkots un komentēts uz nebēdu, jo esat neparasta rakstniece ar to, ka jūsu grāmatās pavīd tas, kas latviešu literatūrā nav bieža parādība - jūtas, erotika, sekss.
- Vairs jau ne tik daudz, jau pasen manas prioritātes literatūrā ir citas.
- Bet vienalga jūsu vārds asociējas ar jūsu agrīnajiem darbiem. Vai tā nav kaut kāda īpaša latviešu liekulība, puritānisms?
- Nedomāju, ka tas īpaši sēž iekšā, bet tā daudzos gadījumos ir poza. Piemēram, politiķi ir visādas brīnumu lietas darījuši un runājuši - sludinot kārtīgas un uzticīgas ģimenes vērtības, ir bijuši galēji pārspīlējumi, piemēram, «tikumības grozījumi», kurus virzīja Saeimā. Bet pašiem virzītājiem skapji pilni ar skeletiem - daudzas sievas un mīļākās. Tāda divkosība ir gan priekšējās rindās, gan visā sabiedrībā. Bet ir jau līdzīgi arī citās zemēs un tautās - kur vairāk, kur mazāk.
- Vēl internetā vērojama tāda kā sabiedrības debilizācija. Cilvēki vairs nespēj izlasīt garākus tekstus, jo sociālie mediji ir pārblīvēti ar informāciju, spēj skatīties tikai filmas, ko uzspiedis Holivudas dinamiskais formāts. Vai par to būtu jāuztraucas?
- Es neuztraucos, man šādi apgalvojumi vairāk liekas kā īdēšana. Visos laikos, visā cilvēces vēsturē ir bijis tā, ka vecākas paaudzes ir dusmīgas uz jaunajiem, jo «kad mēs augām, tad tā negāja». Tādas ir mūsu laika iezīmes. Domāju, ka pats par sevi pienāks brīdis, kad nebūs vairs tās komiskās sēdēšanas kafejnīcās ar mobilajiem tālruņiem un klikšķināšanas. Kaut kas ienāk modē, pēc tam mode mainās. Pret tehnikas progresu vienmēr ir bijusi konservatīva opozīcija - arī pret elektrību vai automobiļiem ļaudis kliedza, ka tas būs bīstami un nāvīgi. Ir gan bīstami, gan nāvīgi, taču progress notiek. Tas, ka sociālie tīkli veicina izteikties 140 rakstu zīmēs, ved uz to, ka uztvere varbūt ir paviršāka, taču kopumā informācijas ir vairāk, un tas atkal nodarbina kādas citas smadzeņu vietas. Mūsdienās ir burvīgā iespēja mirklī sazināties ar cilvēkiem, kas atrodas citos kontinentos. Tādas agrāk nebija. Es, sēžot meža vidū, varu vai visu dienu runāt ar cilvēkiem sociālajos tīklos, nejusties nošķirta, varu piedalīties konferencēs, skatīties koncertus tiešraidēs. Lieliski!
Esmu tagad lielās sprukās, jo sabojājies mobilais tālrunis, un, lai to salabotu, vajag vairākas dienas. Nespēju iedomāties, kā nodzīvot kaut vai pusi dienas bez tālruņa. Bet bija taču laiki, kad tālruņu nebija vai kad bija jāpasūta tālsaruna ar citu pilsētu iepriekš un jāiet uz pastu noteiktā laikā un jāgaida, kad operatore paaicinās pie tālruņa uz sarunu. Tagad vairs nespējam iedomāties sevi tādos apstākļos. Tā ir savā ziņā atkarība, bet tajā pašā laikā tas ir progress. Uztraukties tur nav par ko. Es cenšos neatpalikt no laika un tikt līdzi bērniem, tāpēc mācos visādas jaunās lietas ar datoriem un tālruņiem.
- Mums ir dažādas plaisas - plaisa starp varu un sabiedrību, etniskā plaisa un arī plaisa starp Latviju un attīstītām rietumvalstīm, kur jauno tehnoloģiju lietošana aizskrējusi tālu priekšā. Vai jāuztraucas?
- Vai tā tiešām ir, ka esam astē?
- Diemžēl jā, jo citās valstīs tādas lietas kā eparaksts, eizglītība, eveselība sen jau ir «aizbraukušas», bet mums iztērēts daudz naudas, taču sistēma buksē.
- Es gan pārāk nesatraucos, jo esmu piedzīvojusi, ka arī rietumvalstīs ir šādas tādas jauno tehnoloģiju lietas, kas viņiem ir atpalicīgākas nekā Latvijā. Ir mums daži lielie projekti, kas atpaliek, taču kaut kas jau arī notiek. Esmu nupat iegādājusies zāles eveselības ietvaros, lielveikalos jau var iepirkties ar bezkontakta bankas kartēm. Neesmu vēl pamēģinājusi, bet domāju, ka ilgi bez tā neiztikšu. Nav tā, ka mēs vilktos pavisam nopakaļ visiem un tas būtu bezcerīgi - ir daudz jaunu ērtību norēķinos par taksi, stāvvietām, sabiedriskā transporta biļetēm. Vēl nesen bija jāskrien ar lapiņu uz vienu kantori, tad uz vēl vienu un uz vēl vienu, bet tagad jau tie kantori saslēgti vienā sistēmā. Internets mums ir daudz stabilāks un ātrāks nekā Londonas centrā, piemēram.
- Vēl ir varas un sabiedrības plaisa. Pētījumi rāda, ka visnepopulārākās ir partijas, Saeima, valdība.
- Tur, kur ir iespēja cilvēkiem personiski tikties, tur attieksme ir pozitīva - tāpēc izglītība ir pašā topa virsotnē - izglītības iestādēm cilvēki uzticas visvairāk, jo vecāki tiekas ar skolotājiem, uzzina, ko bērni dara. No atsaucības ir arī uzticība. Pašvaldībām ir diezgan labs reitings, jo arī tur ir laipna attieksme. Valdībai vai Saeimai laikam ir grūtāk būt tuvu tautai. Bet viņi varētu beigt runāt tukšu. Dažkārt klausos un neko nesaprotu - politiķi neatbild uz jautājumiem, ir iemācījušies runāt tā, ka vārdi pārplīst kā burbuļi. Žurnālists jautā, bet politiķis kaut ko vāvuļo garām un apkārt. Būtu tad pateicis, ka nav kompetents konkrētajā jautājumā vai nedrīkst kaut ko pagaidām teikt, taču skan tikai «blablabla».