Tā sauktajai Lemberga prāvai – astoņu gadu jubileja

Šodien aprit astoņi gadi kopš pirmās tiesas sēdes šajā dažādiem rekordiem un antirekordiem bagātajā prāvā, kas sākās 2009. gada 16. februārī.

Tomēr būtiski ir tas, ka «atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei krimināllietās lietas izskatīšanas termiņš tiek rēķināts nevis no brīža, kad lieta nonāk tiesā, bet jau no izmeklēšanas stadijas pirmstiesas kriminālprocesā. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā paustajām atziņām laika skaitīšana iesākas ar brīdi, kad kompetentas iestādes ir paziņojušas kādai personai par to, ka tā tiek turēta aizdomās par kriminālnozieguma izdarīšanu.» Šis ir Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas Daigas Vilsones sastādītais, judikatūrā balstītais teksts.

Ierobežotā atklātība

Atbilstīgi šai definīcijai šodien, 16. februārī, svinamā astoņu gadu jubileja ir mazsvarīgāka par šā gada 24. maijā svinamo 18 gadu jubileju. Proti, ne jau pirms astoņiem gadiem, bet gan 1999. gada 24. maijā Latvijas Ģenerālprokuratūra uzsāka lietu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu; šī lieta ir pašreizējās t.s. Lemberga lietas pirmsākums un joprojām arī tās sastāvdaļa, kura laika gaitā ir pārdzīvojusi daudzas «perturbācijas un mutācijas».

Protams, šajos pēdējos astoņos gadus sabiedrībai it kā ir lielākas iespējas iepazīties ar šā kriminālprocesa būtību un gaitu. Iepriekš par to varēja uzzināt tikai no speciāli dažiem žurnālistiem nopludinātajiem dokumentiem, bet pēdējos astoņos gados kriminālprocess biežāk tiek skatīts atklātās tiesas sēdēs, kuras var vērot ikviens, kuru tas interesē.

Tomēr - it kā visbūtiskākās liecības esot sniegtas slēgtajās tiesas sēdēs. Pēc prokuroru kategoriska pieprasījuma slēgtās tiesas sēdēs liecināja Aivara Lemberga advokāti Gints LaiviņšLaivinieks un šveicietis Rudolfs Meroni, kā arī premjera Dombrovska padomnieks, auditorfirmas Deloitte partneris Igors Rodins un viņa priekšnieks Alisters Tiers.

Ko viņi stāstīja tiesai slēgtās sēdēs? Kāpēc tas bija jāslēpj no plašākas sabiedrības? Varbūt tāpēc, ka šie četri stāstīja par it kā Lembergam piederošiem īpašumiem, kuri arestēti par labu Latvijas valstij, «nodoti glabāšanā» un kaut kā mēdz «izšeptēties»?

Nu jau arī Kaimiņa partijas jeb KPV LV bijušais valdes loceklis Ilmārs Poikāns uzdod ģenerālprokuroram jautājumus, kāpēc no valsts puses netiek kontrolēta šo īpašumu naudas plūsma un vai ir likumīgi šīs naudas plūsmas izmantot politisko partiju finansēšanā?

103 : 3

Pagājušajā gada tiesvedības gaitā iezīmējās trīs būtiski notikumi.

Pirmkārt, prokurori paziņoja, ka ir pabeiguši apsūdzības liecinieku pratināšanu un apsūdzības materiālu pārbaudi. Prokurori bija pieteikuši 103 lieciniekus, kuri arī tika nopratināti tiesas sēdēs, vai arī viņu pirmstiesas procesa laikā sniegtās liecības tika nolasītas, ja viņi bija jau miruši (piemēram, skandalozi pasaulslavenās kompānijas Nordex amatpersonas Mihaila Kaca liecības), vai, ja viņus kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja atrast visā plašajā pasaulē (piemēram, paša Nordex šefa, «bijušā rīdzinieka», multimiljonāra Grigorija Lučanska liecības). Savukārt materiālus, ko tiesai vajadzēja pārbaudīt, prokurori bija sarūpējuši apmēram 200 biezu sējumu daudzumā. Šo papīru «pārbaude», tikai tik vien, kā nosaucot dokumenta vai «dokumenta» nosaukumu, ilga vairākus mēnešus.

Atbilstīgi Kriminālprocesa likumam tagad tiesības pieteikt savus lieciniekus un iesniegt savus pierādījumus bija aizstāvības pusei. Tiesa noraidīja lielāko daļu aizstāvības pieteikto liecinieku un gandrīz visus pieteiktos dokumentus.

Piemēram, tiesa piekrita aicināt 13 no A. Lemberga pieteiktajiem l13 lieciniekiem, bet reāli tika nopratināti tikai trīs no tiem, jo pārējie bija ārzemnieki un to pratināšanai bija jāizsūta tiesiskās palīdzības lūgumi un jāizpilda citas formalitātes. Prokurori no sākuma piekrita šo ārzemnieku nopratināšanai, bet pēc tam pauda viedokli, ka «procesuālās ekonomijas dēļ» nav jēgas pratināt šos aizstāvības lieciniekus. Tiesa tūlīt piekrita prokuroriem.

Un tā, varam rezumēt: «pušu līdztiesības principa» ievērošanai t.s. Lemberga prāvā ir savas īpatnības, ko var izteikt ar proporciju 103 pret 3 par sliktu aizstāvībai.

Kur vēl ir dzirdēta šāda «taisnīguma» proporcija?

Nu nekādi neiederas...

Nu bet ko tad tādu pastāstīja šie trīs aizstāvības liecinieki, kuru aicināšanu kaut kā tomēr pieļāva tiesa?

Šie liecinieki bija SWH Rīga bosa Aināra Gulbja kādreizējie vistuvākie līdzgaitnieki - kompānijas līdzdibinātāji Andris Tālbergs un Valdis Lokenbahs, kā arī SWH Rīga viceprezidents, kādreizējais īpaši svarīgu lietu izmeklētājs visas PSRS līmenī Aivars Borovkovs. Kā zināms, A. Lembergam izvirzītās apsūdzības pamatu pamats ir prokuroru apgalvojums, ka A. Lembergs no A. Gulbja kaut kad

1992.-1994. gadā esot izspiedis triju uzņēmumu akcijas. Šie trīs izspiestie uzņēmumi ietilpa SWH Rīga grupā, un tad jau it kā vajadzēja būt tā, ka akcijas izspiestas ne tikai no A. Gulbja, bet arī no A. Tālberga un V. Lokenbaha.

Visu trīs liecinieku liecības izvērsti ir aprakstītas Neatkarīgajā, bet šeit atgādināsim tās īsos vārdos.

Liecinieki liecināja - prokuroru izvirzītās apsūdzības faktiski ir muļķīgas, jo no SWH Rīga un tās bosiem tajos laikos neko nebija iespējams izspiest. Nebija iespējams izspiest nedz fiziski, nedz juridiski. Fiziski nebija iespējams neko izspiest tāpēc, ka SWH Rīga apsargāja tālaika visvarenākā apsardze, tostarp specdienests - Sužu bataljons, un bijušie OMON kaujinieki un pat bandīti esot pārgājuši ielas otrā pusē, kad ieraudzījuši kādu no SWH. Savukārt juridiski izspiest neko nebija iespējams tāpēc, ka SWH grupu apkalpoja tālaika vislabākie juristi (Ainārs Platacis, Aivars Borovkovs, Ilmārs Krūms, Saulvedis Vārpiņš, Ēvalds Vamže u.c.), kuri spēja tiesās uzvarēt pat Latvijas valsti Ivara Godmaņa valdības personā.

Bet politiski neko nebija iespējams izspiest tāpēc, ka SWH Rīga bija nosponsorējusi politisko procesu ar tik milzīgu summu (mūsdienās to darīt ir aizliegts, bet tolaik - nekādu ierobežojumu nebija), ka valdības locekļu durvis tika vērtas, tā teikt, «ar kāju».

Savukārt akcijas ne tikai A. Gulbim, bet arī citiem SWH Rīga dibinātājiem bija jāatdod kreditoriem (turklāt ne jau A. Lembergam personīgi) tāpēc, ka SWH koncerns bija nonācis parādu atkarībā, jo bizness sāka ciest neveiksmes, tostarp bija uzsākta pārāk grezna dzīve (privāta aviokompānija, basketbola klubs utt). Jāatdod bija ne tikai akcijas, bet arī ekskluzīvi nekustamie īpašumi.

Aizvien jaunas versijas

Otrkārt, pagājušajā gadā prokurori publiskoja jaunu apsūdzības versiju. Tā ir tā pati apsūdzība; atšķiras būtiski tas, kā, pēc prokuroru domām, tika veikti šie predikatīvie noziegumi - akciju izspiešana. Piemēram, no tolaik valstij piederošās Ventspils naftas galvenā jurista un valdes locekļa Valentīna Kokaļa SIA Puses (savulaik viens no lielākajiem Ventspils naftas klientiem) kapitāla daļas esot spiestas ārā nevis tikai 1993.-1994. gadā, bet līdz pat 1997. gadam.

Bet SWH šefs A. Gulbis no triju kompāniju akcijām bijis spiests atteikties nevis tikai tāpēc, ka A. Lembergs draudējis - Ventspils uzņēmumi izņems naudu no Rīgas Apvienotās Baltijas bankas (tā bija rakstīts iepriekšējā apsūdzības versijā), bet gan arī tāpēc, ka A. Lembergs kā Ventspils pilsētas mērs esot apdraudējis vairāku konkrētu it kā A. Gulbim piederošu kompāniju darbību.

Kad A. Lembergs tiesai lūdza:

«Šī ir pilnīgi jauna apsūdzības versija - vajag saukt Aināru Gulbi un pratināt no jauna par kompānijām, kuru darbību es esot apdraudējis pirms 23 gadiem», tiesa atbildēja: «Nē!!!»

Varbūt prokurori un tiesa nevēlas dzirdēt citas liecības tāpēc, ka var sanākt kā ar trijiem iepriekšminētajiem A. Gulbja līdzgaitniekiem, kuri pēc būtības pasaka - tās ir pilnīgas muļķības, kas sarakstītas apsūdzībā?

Tiesas procesa laikā A. Lembergs vairākkārt ir pieminējis, ka prokurori gatavo vēl arī trešo apsūdzības versiju.

Nu, atvainojiet...

Treškārt, pagājušā gada laikā liecības sāka sniegt apsūdzētie. Jau noliecinājuši Ansis Sormulis un Anrijs Lembergs (abi teica, ka, iespējams, liecinās vēl), bet Ventspils mērs Aivars Lembergs ir liecinājis jau 23 dienas. Viņš liecina par amatpersonas statusā pieņemtajiem 340 lēmumiem.

A. Lemberga liecības tiešām ir šokējošas - kā var (kā apgalvots apsūdzībā) radīt «būtisku kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm», piemēram, ar lemšanu par modernas ostas infrastruktūras izbūvi, ja šī infrastruktūra paliek brīvostas īpašumā, vai sabiedrības informēšanu par jaunu objektu celtniecību pilsētā, vai ar pilsētas labiekārtošanu, ja šie lēmumi pat murgu miegā nevar dot kaut kādu personisku labumu paša A. Lemberga vai viņa ģimenes locekļu «kabatai», t.i., «mantiskajām materiālajām interesēm»?

Process un totalizators

Visbeidzot - visus, protams, interesē prognozes: kad šis process tiks pabeigts vismaz pirmajā tiesu instancē?

Vissvaigāko kompetento prognozi ir sniedzis atbildīgais prokurors Juris Juriss intervijā portālam Delfi 2016. gada 13. oktobrī. Viņš ir prognozējis, ka «saīsināto spriedumu gaidīt iespējams 2017. gada pavasara mēnešos».

Prokurora pērnā oktobra prognoze pilnībā atspoguļo politiskajā telpā gandrīz vai vispārpieņemtās tenkas, ka uz šā gada pašvaldību vēlēšanām (notiks 3. jūnijā) ir pasūtīts spriedums t.s. Lemberga lietā, jo šajās vēlēšanās t.s. Lemberga oponenti ir nolēmuši «nekādu naudu nežēlot», lai gāztu Aivaru Lembergu no «Ventspils troņa».

Nav ne mazāko šaubu, ka J. Jurisa portālam Delfi izteiktā prognoze nav pareiza, jo A. Lembergs turpina sniegt liecības un tikai tad, kad viņš pabeigs, varbūt varēs sākt tiesu debates (kas arī ilgs, visticamāk, mēnešiem).

Par to, ka prokuroram J. Jurisam nav taisnība, ir pārliecināts arī procesa virzītājs tiesnesis Boriss Geimans, kurš nesen sastādīja tiesas sēžu grafiku visam nākamajam, t.i., 2018. gadam.

Līdz ar to ir skaidrs, ka uz šā gada pašvaldību vēlēšanām ar spriedumu t.s. Lemberga prāvā manipulēt nebūs iespējams. Derības var slēgt par to, vai ar šādu spriedumu varbūt varēs manipulēt uz 13. Saeimas vēlēšanām, kas notiks nākamgad rudenī.