Tiesībsargs: Invalīdu situācija Latvijā ir kritiska
Latvijas valdībai regulāri jāziņo Apvienoto Nāciju Organizācijai, kā tai sokas ar Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanu Latvijā. Tiesībsargs Juris Jansons alternatīvajā ziņojumā ANO kritiski vērtē cilvēku ar invaliditāti sociālo nodrošinājumu, pieejamību veselības aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumiem.
ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām aicina dalībvalstis, tostarp Latviju, risināt personu ar invaliditāti tiesību jautājumus. Latvija šai konvencijai pēc ilgām diskusijām pievienojās 2010. gadā. Pēc valdības kārtējā ziņojuma par cilvēku ar invaliditāti situāciju alternatīvo redzējumu ANO iesniedzis arī tiesībsargs. Valdība ziņo, ka no 2014. gada ir palielināts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (cilvēkiem ar 1. un 2. invaliditātes grupu). Savukārt tiesībsargs savā ziņojumā atgādina: kopš 2011. gada valdībai regulāri ir norādījis uz nepieciešamību mazināt nabadzību, jo Eiropas valstu vidū Latvija izceļas ar ārkārtīgi zemiem rādītājiem tieši pozīcijās, kas liecina par iedzīvotāju dzīves labklājību. Ieskatam tiesībsargs ziņojumā piedāvā satraucošus rādītājus - Latvijā nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai ir pakļauti 606 000 jeb 31 procents iedzīvotāju. Tiesībsargs ANO arī iepazīstina ar dažu pabalstu apmēriem, kas, viņaprāt, apliecina secinājumu par nabadzības patiesumu, piemēram, sociālā nodrošinājuma pabalsts ir 64,03 eiro (cilvēkam ar 3. invaliditātes grupu). Šī summa neatkarīgi no krīzes vai ekonomikas izaugsmes gadiem ir nemainīga kopš 2005. gada. Tobrīd tie bija 45 lati jeb 50 procenti no tā laika minimālās algas - 90 latiem jeb 128 eiro. Pēc šīs formulas pabalsta apmēram pašlaik vajadzētu būt jau 185 eiro. «Šī summa bieži vien ir personu ar invaliditāti, īpaši cilvēku ar smagāku invaliditāti, vienīgais ienākumu avots, un ar šo naudu personai ir jāspēj pamatā nosegt visas savas vajadzības vai jālūdz pašvaldības atbalsts, kas arī bieži vien ir nepietiekams,» norāda tiesībsargs Juris Jansons. Tiesībsargs iesaka palielināt sociālās aizsardzības līmeni.
Tiesībsargs vērš uzmanību, ka veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir ļoti ierobežota, aptuveni katrs piektais Latvijas iedzīvotājs nepieciešamības gadījumā nav vērsies pie veselības aprūpes speciālista. «Tas attiecas arī uz personām ar invaliditāti. Kaut arī Ārstniecības likumā ir noteikts, ka personu ar prognozējamu invaliditāti, tāpat bērnu, veselības aprūpe ir prioritāra, praksē šī norma nedarbojas. Personas ar invaliditāti tāpat kā visi citi iedzīvotāji ir pakļauti kvotu sistēmai, nesamērīgi garām gaidīšanas rindām uz pakalpojumu,» konstatē J. Jansons.
Ziņojumā ANO tiesībsargs aktualizē arī jautājumu par deinstitucionalizāciju - procesu, kad no dzīves iestādēs cilvēki ar invaliditāti tiek «pārorientēti» uz dzīvi sabiedrībā. J. Jansons secina, ka deinstitucionalizācijas process norit ļoti lēnām un tā ietvaros veiktie pasākumi nav caurskatāmi, kā rezultātā ir bažas par līdzekļu apgūšanu bez reālas ietekmes uz personu ar invaliditāti dzīvi ilgtermiņā. Jau šobrīd ir vērojama atsevišķu institūciju slēgšana, kā rezultātā personas ar garīga rakstura traucējumiem nevis atgriežas dzīvei sabiedrībā, bet nonāk citā institūcijā. Tāpat tiesībsargu satrauc atsevišķu pašvaldību neiesaistīšanās deinstitucionalizācijas procesā, pēc būtības atsakot iespēju savas pašvaldības cilvēkiem atgriezties dzīvē sabiedrībā un saņemt savām vajadzībām atbilstošus pakalpojumus.
***
Viedoklis
Juris JANSONS, tiesībsargs:
- Invaliditāte nedrīkst būt par iemeslu cilvēka neatkarības ierobežošanai, tāpēc vitāli svarīga ir sabiedrības un valsts izpratne, lai personas ar invaliditāti var piedalīties sociālajā dzīvē, baudot tādas pašas tiesības kā pārējie, kā arī varētu iekļauties atpakaļ sabiedrībā. Palielinoties personiskās saskarsmes pieredzei ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, barjeru un aizspriedumu loks kļūst mazāks. Brīžam šķiet paradoksāli, ka par cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti lemj cilvēki, kuriem pašiem nav šādu izaicinājumu. Aicinu ieklausīties personu ar invaliditāti biedrībās, gan izstrādājot likumus, gan gādājot, piemēram, par palīglīdzekļu nodrošināšanu.