Profesors, tiesību doktors, atvaļināts ģenerālis, bijušais Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) rektors Vitolds Zahars sarunājas ar Neatkarīgo par Policijas akadēmijas atjaunošanas izredzēm un kriminālpolitikas aktualitātēm.
- Patlaban visai aktīvi tiek cilāts jautājums par Policijas akadēmijas atjaunošanu, kuras rektors jūs savulaik bijāt un kuras likvidācijai jūs, manuprāt, iebildāt pārliecinoši un argumentēti. Vai joprojām uzskatāt, ka likvidācija bija kauna traips Latvijas vēsturē, noziegums pret valsts drošību?
- Jā, es joprojām neesmu mainījis savas domas un uzskatu, ka tā pat nebija likvidācija… tā bija iznīcināšana ar naidu un brutalitāti. Tolaik, saskaņā ar Augstākās izglītības padomes 2009. gada 4. jūnijā definēto atzinumu, Latvijas Juristu biedrības, Latvijas Policistu arodbiedrības, citu organizāciju atzinumiem, LPA bija unikālu studiju programmu turētāja un realizētāja. Tādu, kuras nebija spējīgas realizēt ne citas valsts dibinātās, ne arī privātās augstskolas.
- Nedz arī tās, kuras it kā pārņēma LPA funkcijas - Latvijas Universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte?
- Tieši tā. Latvijas Policijas akadēmija izcēlās ar to, ka tā ne tikai realizēja astoņas unikālas studiju programmas, bet arī veidoja tiesību aizsardzības iestāžu darbinieku personību. Tātad - veidoja viņu domāšanu, veidoja viņu piederību šai profesijai. Ne velti akadēmijas devīze bija Tēvzeme, likums, gods!. Šīs lietas ir savstarpēji dziļi saistītas. Nevar veidot profesionālu cilvēku, kurš strādātu, teiksim, policijā vai citās tiesību aizsardzības iestādēs un kuram šie jēdzieni būtu sveši. Dzimtenes mīlestība, lojalitāte valstij, tiesiskuma realizācija visās tā izpausmēs un tāpat arī cieņas un goda respektēšana. Ar to es saprotu demokrātijas principu, likumu un cilvēktiesību ievērošanu tiesību aizsardzības iestādēs.
- Kas to naidu radīja? Esmu lasījis visādus pieņēmumus. Līdz pat tam, ka LPA likvidācijā kaut kādu lomu varētu būt spēlējuši organizētās noziedzības grupējumi. Ar nolūku vājināt iekšlietu iestāžu kapacitāti. Lai arī formālais, atskaņotais iemesls bija - ietaupīt naudu…
- Es domāju, ka naidu radīja dziļa neizpratne. Jo parasti naids un iznīcināšana nāk no neizpratnes. Ja cilvēks kaut ko nesaprot, ja tas viņam šķiet svešs un lieks, tad rodas dzīvnieciskas tieksmes - iznīcināt. Ja mēs runājam par civilizētu likvidācijas procesu, tad tāds tas nebija. Lindas Mūrnieces (Abu Meri) parakstītais 2009. gada 8. jūlija rīkojums par rektora atstādināšanu no dienesta pienākumu pildīšanas un disciplinārlietas ierosināšanu pret mani (it kā nepamatotas finanšu līdzekļu tērēšanas dēļ) bija tendenciozs. Tendenciozs un nepamatots. Pieņēmumi un manipulācijas ar skaitļiem neapstiprinājās ne disciplinārlietas izmeklēšanas gaitā, ne arī dažāda veida auditu rezultātā.
Tālāk - mūsu argumenti vispār netika uzklausīti un ņemti vērā. Daži Iekšlietu ministrijas darbinieki man toreiz teica: šis process būs neizbēgams, sāpīgs, tu esi atstādināts no amata pienākumu pildīšanas līdz akadēmijas pastāvēšanas pēdējai stundai. Neviens tavs arguments netiks ņemts vērā. Tā arī notika.
Brutalitāte izpaudās arī citādi. Jau tad, kad bijām aizgājuši no LPA telpām, (mūsu pēdējā darba diena bija 2009. gada 30. decembrī) un juridiskās saistības par tās infrastruktūru uzņēmās Valsts Policijas koledža, tad ļoti nepatīkams pārsteigums bija tas, ka mūsu zinātniskās darbības dokumenti mētājās šīs ēkas gaiteņos. Profesoru lietas ar personas datiem… Tie vienkārši bija brutāli izmesti. Cilvēki mums teica: atbrauciet vismaz un paņemiet tos, lai tie netiek ļaunprātīgi izmantoti…
Es teikšu, ka tas bija ne tikai sāpīgs trieciens iekšlietu sistēmai, tās personāla sagatavošanai, tas bija milzīgs trieciens arī personālam, kurš strādāja akadēmijā. Daudzi pazīstami profesori, piemēram, profesors Anrijs Kavalieris, profesors Ziedonis Rags pagājušajā gadā aizgāja mūžībā tā arī nesapratuši, kāpēc tas notika un kāpēc tas notika tik neargumentēti, tik sāpīgi, tik brutāli. Viņi ar to nebija samierinājušies. Ne ar šādu attieksmi, ne ar pašu faktu.
- Manuprāt, iekšlietu ministrs Mareks Segliņš savulaik samērā skaidri definēja, ko viņš grib no LPA. Jautājums - vai akadēmijas sniegtā izglītība bija tādā līmenī, lai Iekšlietu ministrija dabūtu, ko gribēja?
- Izglītības kvalitāte bija augsta. Toreiz Latvijas Policijas akadēmija starp citām augstskolām saistībā ar realizēto programmu kvalitāti ietilpa pirmajā piecniekā. Tas nav apstrīdams. Jā, arī es esmu sabiedrībai piederīgs un dzirdu tās domas, kādas sabiedrībā cirkulē… Iespējams, mēs gatavojām pārāk spēcīgus izmeklētājus un operatīvos darbiniekus. Tādus, kuri spēja kvalificēti, profesionāli ķerties klāt tādām lietām kā kontrabanda, kā rafinētas nodokļu nemaksāšanas shēmas, kā krāpniecība uzņēmējdarbībā, banku sistēmā un tā tālāk. Var spriest arī šādi. Pozitīvi vērtējams vismaz tas, ka šogad Ģenerālprokuratūra, Iekšlietu ministrija un Valsts policija atzinušas, ka LPA likvidācija bija kļūda.
- Neatceros, pirms vai pēc LPA likvidācijas jūs teicāt, ka policistu apmācību var salīdzināt ar skūpstu caur vates segu. Vai tagad tā ir tāda?
- Pieņēmumi, ka policistus var izglītot citās valsts vai privāto augstskolu tiesību zinātnes programmās, ir diezgan utopiski. Es savulaik uzsvēru to, ka tiesību aizsardzības jomā LPA profesionāli veidoja unikālas, saturā neatkārtojamas programmas, kuras bija tendētas ne tikai uz vispārējo erudīciju, bet arī uz speciāli sagatavotu personālu. Šī personāla kapacitāte nozīmē ļoti daudz. Turklāt - gadu gaitā izveidojas infrastruktūra. Galu galā - tās ir tradīcijas, tā ir prakse, kura ieaudzina tevī gan tos skaistos vārdus, kas bija mūsu devīzē (Tēvzeme, likums, gods), gan arī tā saukto, teiksim, policijas vai tiesību aizsardzības iestāžu darbinieka domāšanas veidu. Attieksmes veidu. Piederību šai jomai, kas bieži vien kļūst ne tikai par profesiju, bet arī par dzīvesveidu.
- Nu jau daudzi it kā pamodušies. Devītajā martā Iekšlietu ministrija Neatkarīgās publikācijā atzina, ka Stradiņa universitātes programma, kurai vajadzētu dot virsniekiem otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību, «nesniedza visas policijas darbā nepieciešamās specializētās zināšanas, jo to neļāva noteiktais standarts». Turklāt Iekšlietu ministrija atzīst, ka «publiskajā telpā vairākkārt pamatoti izskanējusi kritika par pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes nepietiekamību. Tas zināmā mērā ir saistāms ar izmeklētāju (pamatā vecāko virsnieku) nepietiekamajām profesionālajām zināšanām, arī nenokomplektēto amatu vietu dēļ.» Kā tagad būtu jārīkojas?
- Patlaban, pēc tam, kad Iekšlietu ministrija atzinusi specializētās augstākās mācību iestādes atjaunošanu par neiespējamu, ir jāknapinās, lai policistu izglītību kaut kādā veidā tomēr nodrošinātu. Tas, ka Rīgas Stradiņa universitāte ir uzvarējusi konkursā par policijas darbinieku apmācību, tas, ka šim mērķim piešķirts finansējums un simts policisti varēs tur iegūt otrā līmeņa augstāko profesionālo izglītību, ir visnotaļ atzīstams fakts. Taču šeit ir viens būtisks un vērā ņemams riska faktors.
Kā modelēt situāciju? Vai būs gribētāji mācīties šajā programmā? Jo tas ir ļoti šaurs profils. Ar šo profilu konkurēt darba tirgū nav iespējams. Mums ir diezgan labi zināms Lietuvas piemērs. Arī viņiem Kauņas universitātē tika implementēta šāda programma, kura cieta fiasko. Jo cilvēki vienkārši negāja mācīties. Viņi mācījās par saviem līdzekļiem citās augstskolās, taču šai valsts finansētajai programmai nebija piekrišanas.
- Vai policistu apmācībā teorētiskajām programmām jābūt harmoniski savienotām ar tiesību aizsardzības iestāžu praksi?
- Protams, Rīgas Stradiņa universitāte cenšas un centīsies nodrošināt iespējami augstu personāla kapacitāti. Arī saistībā ar praksi. Taču, kā jau minēju, iztrūkst citi ļoti būtiski aspekti. Tradīcijas, vide… Šā vai tā - iniciatīva nāks no pašiem darbiniekiem. Vai viņi izvēlēsies šīs programmas, vai nē. Ar spēku nevienu policijā un citās tiesību aizsardzības iestādēs strādājošo šajā programmā ievirzīt nebūs iespējams. Tā ir viņu brīva griba un izvēle.
- LPA likvidācija tika saukta arī par iekšlietu sistēmas smadzeņu amputāciju. Kas pēc LPA likvidācijas ir kopis šīs jomas zinātni?
- Augstskola bez zinātnes nepastāv. Tikai un vienīgi balstoties uz likvidētās Latvijas Policijas akadēmijas personāla sirdsapziņu un godaprātu, mēs saglabājām administratīvajai un kriminālajai justīcijai veltīto zinātnisko izdevumu, kura nepieciešamību pamatojām un to pārvietojām uz Baltijas Starptautisko akadēmiju.
LPA personāls tagad strādā Rīgas Stradiņa universitātē, Daugavpils universitātē, Turībā, Latvijas Universitātē, Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Kamēr pastāv šī personāla potenciāls, tikmēr policistu apmācības idejas un prakses jautājums tiks uzturēts dzīvs.
- Tajā laikā jūs sarakstījāt vismaz sešas profesionālas grāmatas…
- Šajā laikā esmu sarakstījis vēl sešas. Nupat iznāca mana divpadsmitā grāmata. Rakstu gan par kriminālpolitiku, gan par sodu izpildes tiesībām, gan par noziedzības cēloņiem…
- Kā pakļautībā, ja to atjaunotu, būtu jābūt Policijas akadēmijai? Iekšlietu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas…
- Manā subjektīvā skatījumā un ņemot vērā arī citu valstu pieredzi, tai būtu jābūt resoriskai augstskolai. Respektīvi, kā bija - Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Tā nevar būt Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā, jo tad neveidojas tā aura, tā specifiskā vide. Un arī atgriezeniskā saite.
- Vai jūs tiešām domājat, ka LPA tiks atjaunota?
- Redziet, tas ir politiskās gribas jautājums. Finanšu jautājums ir tam pakārtots. Ja būs politiskā griba un profesionāla pieeja šai lietai, tad viss notiks pozitīvi. Atradīsies gan infrastruktūra, gan finanšu līdzekļi startam, gan arī tiks atrasts nepieciešamais personāls. Līdz ar to LPA restarts varētu notikt.
Un ir nopietni jāņem vērā tas, ko saka Ģenerālprokuratūra, konkrēti Ē. Kalnmeiera kungs: pavājinājusies pirmstiesas izmeklēšana, kriminālmeklēšana, operatīvā darbība, arī izlūkošana un pretizlūkošana. Šie jautājumi ir saistīti ne tikai ar iekšējo drošību. Tie ir cieši saistīti arī ar valsts ārējo drošību. Sevišķi šajā ģeopolitisko izaicinājumu laikā.
Man ļoti patika V.Vīķes-Freibergas, toreiz mūsu Valsts prezidentes, LPA apmeklējuma laikā paustā doma. Viņa uzsvēra, ka neatkarīga valsts ir tāda, kura pati spēj aizsargāt savu teritoriju, suverenitāti un garantēt iedzīvotāju drošību. Turklāt - iedzīvotāju drošība jebkurai neatkarīgai valstij ir tikpat svarīga kā ārējā. Tās abas divas viena otru papildina.
- Bet es no tā, ko saka Ē. Kalnmeiera kungs, secinu, ka kriminālpolitika Latvijā nav normas līmenī…
- Nē, nē… Ir notikusi kolosāla attīstība. Kriminālsodu politika un arī kriminālpolitika kā tāda mūsu valstī ir pārdomāta, labi sabalansēta, atbilstīga demokrātijas principiem un mūsu saistībām Eiropas Padomē un Eiropas Savienībā. Tagad tā ir kļuvusi krietni vien liberālāka. Tā aizstāv demokrātiju, tiesiskumu, cilvēka cieņu un godu. Sodi nav drakoniski, bet samērīgi. Mūsu kriminālsodu politika vairs nav represīva. Mēs iedzīvinām dažādus jaunus modeļus. Tādus kā izlīgums, mediācija, probācijas dienests, piespiedu darbs, elektroniskā uzraudzība… Tas viss ir raksturīgs arī citām, tā sauktajām vecās demokrātijas valstīm. Šajā ziņā mēs ne ar ko īpašu neatšķiramies. Mēs atšķiramies vien ar ļoti spēcīgu motivāciju.
Latvija šajā jomā vairs nav mācekle. Mēs jau esam donorvalsts. Mēs šīs lietas pasniedzam, mācām Centrālāzijas valstīs, Ukrainā, Moldovā… Un piekrišana, atzinība ir milzīga. Jo viņi respektē tieši mūsu unikālo pieredzi.
- Bet pirms pieciem gadiem jūs mūsu avīzei teicāt, ka, piemēram, Latvijas kriminālsodu politika un notiesāto resocializācijas koncepcija nav īsti saskaņotas ar praksi. Vai tagad ir?
- Ir! Daudz kas ir mainījies. Tad, kad es to teicu, es varbūt domāju periodu, kad ieslodzījuma vietas vadīja neprofesionāli, no policistu aprindām izvēlēti cilvēki. Un es joprojām turos pie uzskata, ka nebūtu vēlams, lai policisti pāriet strādāt cietumos, jo policijas un penitenciāro iestāžu sistēmas ir pārāk atšķirīgas.
Taču par pašreizējo attīstības posmu to teikt nevar. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure ir pieredzējusi penitenciārā darba speciāliste un izprot šīs lietas ļoti perfekti. Teorētiskās pamatnostādnes un prakse tiek koordinētas. Tās ir savstarpēji saistītas, un līdz ar to viss virzās pozitīvi. Rezultāti neizpaliek. Kaut vai tā pati resocializācija. Resocializācija ir cilvēka sociālo spēju atjaunošana, jaunu kvalitāšu iegūšana un sociālās uzvedības traucējumu novēršana. Proti, tādu sociālās uzvedības traucējumu, kas cilvēku noved līdz noziegumam, novēršana…. Ir izstrādātas ļoti labas koncepcijas, pieņemti korekti Ministru kabineta noteikumi…
- Te varētu arī strīdēties. Jo realitātē man tā bilde tik rožaina nerādās ne no tiesiskuma, ne morāles dinamikas puses… Noziegums sabiedrībā kļūst norma. Nevis izņēmums.
- Saistībā ar Latvijas sabiedrību es tam kategoriski nepiekrītu. Ne visu, bet daudz ko paskaidro statistika. Noziedzības līmenis pie mums krītas. Tam ir dažādi skaidrojumi un argumenti, tajā skaitā demogrāfiskais faktors. Mazāk cilvēku, mazāk noziegumu.
Savulaik man viens no tieslietu ministriem teica: Zahara kungs, ko jūs par to kriminālpolitiku tik daudz cepaties - mums tās nav. Tas bija absurdi un pilnīgi apolitiski teikts. Mums ir valsts un sabiedrības vajadzībām atbilstīga kriminālpolitika gan politiskā, gan tiesiskā, gan praktiskā līmenī. Reti kurā valstī tik īsā laikā šajā jomā ir panākts tik liels progress.
- Rezumējot šo tēmu - kādi ir galvenie kriminālpolitikas nākotnes izaicinājumi Latvijā?
- Ja nedaudz abstrahējamies no ikdienā pierastiem procesiem, ja pievēršamies tieši XXI gadsimta izaicinājumiem, ģeopolitiskajiem izaicinājumiem, tad uzmanība nepārprotami jāpievērš šādām lietām: organizētajai noziedzībai, transnacionālajai noziedzībai daudzējādās izpausmēs - gan narkotiku plūsmas, gan cilvēku tirdzniecības, migrācijas ierobežošanā. Migrācijai dažkārt ir arī krimināls raksturs, kontrabandisti ar to pamatīgi iedzīvojas, tā viņiem ir milzīgs peļņas avots. Tālāk - terorisma draudu novēršana. Sākumā - ierobežošana un pēc tam arī apkarošana. Ne tikai ar krimināltiesiskām metodēm, bet arī ar politiskām, ar diplomātiskām, arī ar sociālām metodēm. Protams, vēl es gribu teikt - paturot visu laiku uzmanības fokusā cilvēku. Neatkarīgi no tā, vai viņš ir izdarījis noziegumu - viņš tomēr ir piederīgs sabiedrībai.
- Te jūs atkal kārtējo reizi esat solidārs ar savu norvēģu kolēģi Nilu Kristi…
- Jā, man bija tas gods viņu pazīt, mācīties no viņa, un es domāju tā, kā viņš.
- Tātad jūs arvien, kā reiz deklarējāt, esat pozitīvists?
- Tikai tā.
- Kāds šodien ir pozitīvista kredo?
- Teikt - dzīvot jautri - būtu diezgan naivi. Bet var sacīt bībeliski - nedarīt citam to, kas nepatiktu pašam.
- Jūs nākat no Dagdas puses. Ko jūs teiktu Latgales 1917. gada kongresa simtgadē?
- Tas ir ļoti cēls notikums. Visu cieņu iniciatoriem, kuri ar šo domu strādā. Možu garu, daudz strādāt un nekad nepadoties!