Zinātnieki meklē 4. Atmodas formulu

Guntis Zemītis, vēstures doktors, LU Latvijas Vēstures institūta direktors:

Roberts SVIŽEŅECS, LU

- Es ikdienā braucu no Rīgas centra uz augstskolu Turība, un pa ceļam uz vienas sienas ir uzraksts: «Tauta - laiks atmodai!» Tas parādījās vēl pirms akmeņu mešanas Saeimas logā. Domāju, ka Latvijā ir politiskie spēki, kuri labi izmantos šādu saukli. Uzsverot to, ka viss, kas ir bijis, ir nekam nederīgs, ka šī valsts ir neizdevusies, cilvēki brauc projām, pēdējais, kas aizbrauc, - neaizmirsti nodzēst gaismu! Es šo valsti neuzskatu par neizdevušos un uzskatu, ka trešā Atmoda sasniedza savu mērķi. Mērķis bija - iegūt neatkarību, brīvību un iespēju pašiem lemt savu likteni.

Atcerieties, ka runa bija arī par nācijas izdzīvošanu. Pirmie lēmumi bija par latviešu valodu, mēģinājumi pasargāt latviešu valodu no iznīkšanas. Latviešu valodai nekad nav bijis tāds statuss, kāds tai šodien ir. Tā ir ES valstu valoda. Mēs esam neatkarīga, demokrātiska valsts ar savām problēmām. Laiks būtu beigt atmosties, laiks būtu sākt strādāt. Tā man šķiet.

Kāda bija atšķirība starp šīm atmodām? Īpaši - starp otro un trešo. Tad, kad mēs atdalījāmies no Krievijas impērijas un kļuvām par neatkarīgu valsti, mums bija jāsakārto dažas lietas, bet… nebija jāmaina domāšana. Cilvēki ienāca ar protestantisma ētiku, ar Maksa Vēbera filozofiju - paļaušanās uz saviem spēkiem, darbs kā visu vērtību mērs. Bet piecdesmit padomju okupācijas gadi mums ir bijuši ārkārtīgi smagi. Jā, Mozus savu tautu četrdesmit gadus vadāja pa tuksnesi, lai nākošā paaudze piedzimtu brīva un varētu uzcelt valsti. Mums šie četrdesmit gadi ir jānodzīvo. Mēs esam gaidošā sabiedrība. Vēl viena pretruna ir tā, ka mēs iegājām Rietumu pasaulē laikā, kad tur dominēja indivīda brīvība, noliedzot kolektīvās identitātes, nacionālās identitātes un tamlīdzīgi.

Protams, mums ir jāapzinās sevi kā eiropiešiem. Mēs esam Eiropas daļa, tikai 50 gadus tur nebijām. Mums ir Eiropas kopējās problēmas.

Jānis Streičs, kinorežisors, LZA Goda loceklis:

F64

- Mums taču nav tautas pārstāvniecības Saeimā. Partijas mums ir ekonomisko grupējumu veidojumi. Elektorāta šīm partijām būtībā nav. Patiesībā valda partejiskās birokrātijas diktatūra. Un vienaldzība ir tāpēc, ka cilvēki intuitīvi jūt - ir bezcerīgi kaut ko darīt. Nav vērts. Nekas nemainīsies. Jo valstī ir iestājusies politiskā stagnācija.

Vēl - mums ir pašvaldība Rīga. Bet mums nav Latvijas galvaspilsētas. Mums nav likuma par Rīgu kā Latvijas galvaspilsētu.

Izpildvara mums ir kopā ar likumdevēju varu. Un tā ir korumpētības ķīla. Mums valdība ir politiska, nevis lietišķa. Vai tiešām jūs domājat, ka tagad Latvijā, Rīgā nav izcilu cilvēku, kuru katra partija varētu nosaukt par pilsētas mēru. Bet jebkurā ministrijā… tikai no mūsu partijas! Tā ir politiskā stagnācija. Ko pie šīs stagnācijas var runāt par kaut kādu kultūras atmodu un pārējo? Tomēr - vēl esam homo sovieticus. Nodzīvojis lēģērī, neviens bez utīm nevar no turienes iziet. Un, kas saka - nav!, tam divas.

Jā, daudzi gaidīja brīnumu. Es esmu apmierināts ar to, ka ir sava valsts. Tas ir galvenais. Bet - valda partijiskā birokrātija. Jāpārskata valsts pamatbūtība - un uz to tā atmoda jāsauc.

Valdis Krastiņš, muzikologs un diplomāts:

F64

- Es biju Latvijas Mūzikas akadēmijas Tautas frontes nodaļas vadītājs. Es redzēju, kādi ļaudis bija Atmodas laikā… Cilvēkiem mirdzēja acis. Visiem. Neatkarīgi no tautības. Šī upurēties griba, šī vēlēšanās nokratīt ķēdes, iegūt brīvību… Es personīgi uzskatu par lielu laimi, ka esmu izstaigājis tam visam cauri.

Domāju, ka otrreiz atkārtot to nav iespējams. Bet - ir citas lietas, kas ir absolūti nepieciešamas. Šeit jau pieminēja Mozu, Sinaja tuksnesi. Bet Mozus deva arī desmit baušļus. Man šķiet, ka tie ir kaut kur izgaisuši, mēs esam tos aizmirsuši. Mēs lielā mērā esam aizmirsuši arī kristīgās vērtības.

Domāju, ka šodien, lai varētu izveidot Atmodu tādu, kādu mēs to vēlētos, ir jāatjauno divi jēdzieni. Valsts griba. Tai jābūt daudz noteiktākai. Un - valsts nācija. Arī tā būtu jāatjauno politiskajā apritē. Tas nebūt nenozīmē, ka esam naidīgi pret citām nācijām. Bet mēs esam šeit, mūsu zemē.

Piekrītu - garīgā atmoda nenotika. Lielā sajūsma noplaka. Cilvēki sāka dzīvot savu dzīvi, un mums tajā mirklī nebija viņiem padoma. Mūs aizvadīja pavisam citā gultnē, bet garīgā atmoda tautai, kura piecdesmit gadus nodzīvojusi ne tikai fiziskās, arī garīgās okupācijas jūgā, būtu bijusi nepieciešama. Tā nenotika.

Izglītība ir primārais jautājums. Svarīgākais, kas mums jāpanāk - lai izglītības reforma nebūtu tikai skolotāju algu reforma, bet - lai izglītības reforma būtu satura reforma. Lai visas tās lietas, kas šimbrīžam ir pietrūkušas bērnu izglītībā un kuras viņi bieži vien nevar izdzirdēt savā ģimenē, lai tās būtu skolā. Esmu runājis ar jauniešiem. Latvijā ir ļoti daudz jauniešu, kuriem ir ideālistiski uzskati, kuri ļoti ideālistiski skatās uz dzīvi un Latvijas nākotni. Es domāju, ka tas ir tas pozitīvais un optimistiskais nākotnes variants, pie kura mums būtu jāturas. Mums ir jādomā par to, kādi aug tie, kas šodien tekalē māmuļai pie rokas, kuriem ir trīs, četri, pieci gadi, kuri tūlīt sāks iet skolā. Ko viņi tur iemācīsies? Es domāju, ka tas ir galvenais uzdevums.

Atmoda būtu vajadzīga. Tā būtu jāveido skolās, presē, televīzijā.

Arī mani šodien visvairāk uztrauc tas, ka daudziem viss ir vienalga. Jo savu valsti var veidot tikai tad, ja tu par šo valsti domā.