Ekskluzīvi: Valsts prezidents Zatlers stāsta par pieredzi Černobiļā

Pulksten 1.24 pēc vietējā laika eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas (AES) 4. bloks. Tas notika 1986. gada 26. aprīlī. Tuvējās pilsētas Pripetes iedzīvotāji, un to bija apmēram 45 000, neko nemanīja, jo bija nakts.

Divi AES darbinieki aizgāja lūkoties, kas noticis blokā. Viens no viņiem neatgriezās – visticamāk nomira turpat, bet viņa līķi neatrada. Otrs mira nākamajā dienā, kad tika transportēts uz slimnīcu. Maskavā tūdaļ pēc avārijas atskanēja trauksmes signāls, sanāca samiegojusies ārkārtas situāciju sapulce, taču pēc neilgām debatēm izsprieda, kas nekas traks jau tur nevarēja notikt, un devās pie miera.

Klusēšanas noziegums

Pulksten piecos no rīta stacijas dežurējošais operators vēlreiz ziņoja Maskavai. Uz AES beidzot devās Maskavas izmeklēšanas komisija. Atomstacijā nebija neviena, kas būtu gatavs pateikt patiesību, bet dežurējošie inženieri visu nākamo dienu dievojās, ka uzsprāgusi vien dzesēšanas iekārta. Tikmēr uz medicīnas iestādēm tika nogādāti pirmie radiācijas upuri. No Pripetes neorganizēti sāka bēgt pirmie cilvēki, kas saprata notikušo. No rīta drošāku atrašanās vietu devās meklēt apmēram 4000 no 5500 AES darbiniekiem. Un tam bija pamats: iespējams, avārijas laikā atmosfērā tika izsviests ap 170 tonnām radioaktīvo izmešu.

Un tomēr PSRS noziedzīgi turpināja klusēt par katastrofu. Pēc trim dienām Zviedrijā tika konstatēts paaugstināts radioaktīvais fons. Meteorologi ziņoja, ka radiācija nāk no Ukrainas. Tātad – no Černobiļas. Zviedri jautāja Maskavai: kas noticis? Nekas īpašs, neliela avārija – atbildēja Maskava.

Avoti uzrāda dažādu iedzīvotāju skaitu, ko nācās evakuēt – sākot no 150 000 cilvēku, bet radioaktīvajam apstarojumam bija pakļauti vismaz 4,8 miljoni iedzīvotāju. Uzreiz pēc sprādziena bojā gāja 31 cilvēks. Vides attīrīšanai un citiem darbiem pasaulē tika izdoti apmēram 120 miljardi dolāru. Katastrofas seku likvidēšanā piedalījās apmēram 600 000 cilvēku, no tiem apmēram 6000 bija Latvijas iedzīvotāji. No viņiem puse palika par invalīdiem, bet nomira gandrīz 600 cilvēku.

Invalīds uz mūžu

Viens no katastrofas seku likvidētājiem bija Vilis Šķepasts, kuru nokomandēja uz Černobiļu 1987. gadā. Rezerves virsnieks Šķepasts zonā pavadīja pusotru mēnesi. Savās atmiņās viņš raksta: "4. oktobrī iebraucām Černobiļas pilsētiņā, kas atradās no AES 19 kilometru attālumā. 5. oktobrī no rīta – pārģērbšanās zonas uniformā. Pēc tam mūsu maršruts – atomelektrostacija – pa 20 metrus plato asfalta ceļu, kuru likvidatori jau iesaukuši par dzīvības ceļu. Abās pusēs uzraksti: "No ceļa nenoiet, bīstami dzīvībai!" Ik pēc divām stundām ceļš tika mazgāts visu 19 km garumā no sešām autocisternām vienlaikus: tā bija radioaktīvo putekļu dezaktivācija: vējš tos dzenāja no AES puses. (..) Viens no maniem pienākumiem bija zaldātu – likvidatoru skaita korektūra nākamajai dienai. (..) Katram likvidatoru virsniekam krūšu kabatā bija jānēsā "pildspalva", tas ir, dozimetrs, un katru dienu radiologs pārbaudīja, cik lielu radiācijas devu katrs saņēmis. Bet dozimetri nezin kāpēc bieži sāka bojāties..."

"Avārijas seku likvidēšanā strādāja arī metropolitēna speciālisti. Izrādījās, viņi raka tuneli zem 4. energobloka uzsprāgušā fundamenta plātnēm, lai dubultotu fundamenta biezumu no apakšas. Apsvērumi, kāpēc to darīja, bija: lai projektētais fundaments nesagrūtu pēc visa no gaisa samestā svina, māliem un citiem materiāliem, kā arī – lai reaktora šahtā palikušie radioaktīvie ūdeņi kopā ar dzesēšanas sistēmas ūdeņiem nenonāktu grunts slāņos."

1991. gada 14. februārī Rīgas pilsētas Kirova rajona kara komisariāts izsniedza Vilim Šķepastam izziņu, ka viņš, piedaloties Černobiļas avārijas likvidēšanā, saņēmis apstarojumu – 10,01 rentgenu. "Tajā laikā tā bija oficiālā Maskavas atļautā deva (doza). Bet cik saņēmu faktiski? Viens Dievs tikai zina, jo kopš 1993. gada esmu 3. grupas invalīds, savukārt kopš 2006. gada – jau 2. grupas Černobiļas invalīds," saka Vilis Šķepasts.

Noder kara katedra

Černobiļas kareivis ir arī Valdis Zatlers. "1986. gada pavasarī strādāju Rīgas 2. slimnīcā, operēju. Man tika atstāta pavēste no kara komisariāta, bet tad, kad atnācu mājās, priekšā gaidīja jau otra pavēste. Man, protams, nebija nekādu ilūziju par to, uz kurieni būs jādodas, un atlika tikai viens – izvēlēties, ko darīt: doties uz kara komisariātu vai bēguļot. Un tā 9. maijā mēs, likteņbiedri, sakāpām vagonos un devāmies nezināmā virzienā," iesāk Valdis Zatlers.

Ceļā uz Černobiļu bijis velnišķīgi auksts – vagonam grīdas bija tik cauras, ka sliedes varēja redzēt. "10. maija vakarā mēs nonācām galapunktā. Apkārt – pļavas, nekā nav, mēs gulējām zem klajas debess, un teltis mums atveda tikai nākamajā dienā. Izrādījās, ka atrodamies blakus 30 kilometru drošības zonai, taču neko vairāk neviens mums nestāstīja. Tur mēs pavadījām turpmākos divus mēnešus. Es biju medicīnas vada komandieris, dalīju puišiem zāles un, ja kaut kas sāpēja, smērēju briljantzaļo šķīdumu uz izsitumiem, jo formastērpi, kas nekad nebija vilkti mugurā, bija piesūcināti ar ķimikāliju, kas kairināja ādu," atceras Valdis Zatlers. Labas zāles bija arī šņabis: visi zināja, ka alkohols mazina radiācijas postošo ietekmi, tāpēc mēģināja to iegādāties no vietējiem iedzīvotājiem, savukārt "odekolons Landiš bija izpirkts no visiem apkārtējiem veikaliem".

Noderējušas arī kara katedrā savulaik gūtās zinības: "Padomju Savienībā viss bija skaidrs, kā rīkoties atomkara gadījumā, taču nevienam nebija pieredzes, ko darīt pēc AES sprādziena. Un tad pēkšņi atvērās faili, kas tika galvā ielikti, apmeklējot tolaik tik ienīstās kara katedras lekcijas. Vienu dienu mūs aizveda uz Pripetes ciematiņu un sāka klāstīt, ka mums viss šeit jānokopj, jo pēc divām nedēļām ieradīšoties ārzemju diplomātu delegācija, lai pārliecinātos, ka pavisam drīz te atgriezīšoties cilvēki, lai turpinātu te dzīvot. Man līdzi bija mērierīce. Izmērīju radiācijas līmeni. Pēc tam mēs ļoti ātri sakāpām atpakaļ autobusā, jo man bija skaidrs: tur neviens neatgriezīsies tuvākos trīssimt gadus."

Viens otrs karavīrs tukšajās mājās dzina kandžu, taču tas tika uzskatīts par marodierismu. "Kāda tantīte iegāja savā pamestajā mājā un ieraudzīja karavīrus, kas dzina un baudīja šo dziru karstu, uzkozdami večiņas skābos gurķus. Protams, viņa pasūdzējās komandieriem. Taču tad, kad večiņai ierindā vajadzēja atpazīt konkrētos dzēroņus, viņa to nevarēja izdarīt. Un labi vien bija: tā skāde nebija tik liela, bet karavīrus varēja sodīt ļoti, ļoti bargi."

Nepabeigtais piektais

Kādudien Latvijas karavīriem paziņoja, ka divu mēnešu vietā viņiem Černobiļā nāksies pavadīt pusgadu. "Mums to paziņoja osobists – īpašās nodaļas darbinieks, vārdu sakot, čekists. Viņam cieši klāt pienāca kāds puisis, krievs pēc tautības, ar lāpstu rokās. "Tev jāapsola," viņš draudīgi teica osobistam, "ka mēs atgriezīsimies mājās pēc diviem mēnešiem – tieši tā, kā rakstīts pavēstē. Apsoli, citādi mēs tevi tūlīt nositīsim." Tā kā puisis bija krievs, viņu nesodīja par tādu izrunāšanos. Ja to būtu teicis latvietis, viņam piesietu nacionālismu un pretvalstiskumu," spriež Valdis Zatlers.

Zatlera komandu tiešām palaida mājās pēc diviem mēnešiem. "Neko neņemiet līdzi," brīdināja dakteris Zatlers, "iznīciniet savas vecās drēbes: tās ir radioaktīvas. Taču nevienu nevarēja apturēt, visi, nocietušies pēc mājām, skrēja ātrāk prom. Piesardzīgākie mani paklausīja: nogrieza matus un nagus un iegāja pirtī. Un tikai tad devās pie ģimenēm. Tāpat izdarīju arī es."

Kad no Pripetes evakuēja iedzīvotājus, viņiem piekodināja neņemt līdzi mājdzīvniekus. "Pēc tam pa ciematu klaiņoja suņi un kaķi, medīja, dzīvoja, kamēr aizgāja citos medību laukos. Karavīri uzgāja arī citus, vēl baigākus atradumus: netālu no Pripetes kādreiz bija milzīga vistu ferma. Putni tur, protams, tika atstāti bez ūdens un ēdiena. Tikai pēc kāda laika, "pateicoties" drausmīgajai smakai, uzzināja par šo fermu."

Tomēr visspēcīgāko iespaidu uz Valdi Zatleru atstāja nevis AES liktenīgais ceturtais bloks, bet gan piektais: "Blakus nepabeigtajam piektajam blokam sastinguši stāvēja ceļamkrāni, un tos otrreiz es redzēju, kad devos valsts vizītē uz Ukrainu. Domāju arī par saindēto zemi, ko vējš un dzīvnieki izvazā daudz intensīvāk un tālāk, nekā mēs spējam iedomāties."

Vai Valsts prezidents Valdis Zatlers ir par vai pret atomelektrostacijām? "Esmu par AES. Katastrofu Černobiļas AES radīja nevis tehnikas iziešana no ierindas, bet gan cilvēciska kļūda, un šo kļūdu savukārt dzemdināja nebrīva sabiedriskā iekārta, kurā kļūdu un problēmu slēpšana gan no priekšniekiem, gan no sabiedrības bija sistēma.