Tiesību doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts, profesors Andris Plotnieks sarunājas ar Neatkarīgo par tiesību funkcijām, to efektivitāti Latvijā un iemesliem, kas šo efektivitāti mazina.
- Tiesības - tas taču ir viens no populārākajiem vārdiem mūsu oficiālajā leksikā. Bet itin bieži tagad nākas lasīt, ka gan cilvēka, gan pat nacionālas valsts līmenī tiekam savās tiesībās ierobežoti. Kas nefunkcionē?
- Sākšu ar ne visai ikdienišķu aspektu. Pasaulslavens tiesību teorētiķis bija Herberts Hārts. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja britu MI5, bet pēc kara pievērsās zinātniskajam darbam, apliecinot sevi par augstas raudzes zinātnieku. Savā grāmatā Tiesību koncepcija viņš ļoti savdabīgā veidā cilā jautājumu par tiesību funkcijām. Parasti tiesību funkciju raksturojums aprobežojas ar to uzdevumu izklāstu, kuri autoram konkrētajā situācijā šķiet paši būtiskākie. Katram tie ir savi.
Hārts ņem cilvēka esību. Viņš saka - jebkurš cilvēks, neraugoties uz to, kādi ir viņa dzīves apstākļi, pat visbēdīgākajā situācijā tomēr vēlas dzīvot. Tātad - vēlēšanās dzīvot ir primāra, un par tiesību funkciju atzīstams tāds iedarbības pamatvirziens, kas savā būtībā ir cilvēku eksistences priekšnoteikums.
Pirmais saistās ar to, ka cilvēks ir ļoti viegli ievainojams. Ja viņš kails, bez aizsarglīdzekļiem nokļūst brīvā dabā, viņam jāaiziet bojā. No tā Hārts secina, ka pirmā tiesību funkcija ir - ierobežot vardarbību cilvēku starpā, nepieļaujot slepkavības un miesas bojājumu nodarīšanu.
Otrais - ierobežotie resursi. Tāpēc vienmēr rodas vēlme tos pārdalīt. Tiesību funkcija ir īstenot īpašuma aizsardzību, ierobežojot indivīdu kāri piesavināties līdzcilvēku īpašumu. Šis ir arī priekšnoteikums tam, lai katrs, kurš ir ieinteresēts kaut ko ražot, to darītu.
Trešais - cilvēki ne vienmēr ir korekti attieksmē viens pret otru. Stiprākajam ir vēlēšanās pakļaut vājākos. Trešā funkcija - ierobežot cilvēku iespēju uzkundzēties līdzcilvēkiem.
Trīs funkcijas. Tiesiskā valstī tās būtu konsekventi īstenojamas tiesību normu jaunradē un visu valsts un pašvaldību institūciju daudzveidīgajās tiesību normu piemērošanas darbībās gan attiecībā uz atsevišķiem indivīdiem, gan tautu kā valstī apvienojušos cilvēku kopumu.
Pievēršoties mūsu ikdienā dominējošiem priekšstatiem par to, kam vispār ir jākalpo publiskajiem institūtiem, jāatzīst, ka šie jautājumi diemžēl vienmēr atvirzās otrajā plānā.
Priekšplānā izvirzās pavisam kaut kas cits. Tā var būt valsts - rūpnīca, kādu to savā laikā postulēja Andris Šķēle. Tā var būt valsts - grāmatvedība, kā tas bija krīzes laikā 2010.-2013. gadā un ir joprojām. Tā var būt valsts kā instruments savu, vienas vai otras personas, interešu īstenošanai.
Ja runājam par šo trīs funkciju īstenošanu attiecībā uz indivīdu Latvijā, tad varētu teikt, ka pirmā tiesību funkcija, lielā mērā pateicoties policijas pašaizliedzīgajam darbam, tiek īstenota. Cilvēka dzīvība un veselība tiek vairāk vai mazāk sekmīgi aizsargāta.
Savukārt, kas attiecas uz īpašuma aizsardzības funkciju, tās īstenojums jau tiesību normu jaunrades līmenī ir visai problemātisks. Spēkā esošais likums par nekustamā īpašuma nodokli satur normas, kuras Latvijas apstākļos var kalpot par instrumentu mājokļu un zemes masveida «konfiskācijai». Bet prese jau informē par Pasaules bankas ekspertu viedokli, ka nodokļu reformas gaitā, mazinot dažādus citus nodokļus, jāpaaugstina nekustamā īpašuma nodoklis. Bet, ja lasām dažāda līmeņa iedzīvotāju (viens - mājas īpašnieks, otrs - dzīvokļa īpašnieks, trešais - tikai īrē dzīvokli…) viedokļus, tad visi vienā balsī vaimanā par to, ka nekustamā īpašuma nodokļa slogs ir tāds, ka drīz būs jāstrādā tikai tāpēc, lai nopelnītu līdzekļus, ar ko samaksāt šo nodokli.
- Bet jūs, šķiet, jau 2010. gadā, manuprāt, visai argumentēti iebildāt pret šādu stāvokli sakarā ar Finanšu ministrijas izstrādātajām un piedāvātajām Nodokļu un nodevu sistēmas pamatnostādnēm 2011.-2015. gadam. Tātad - attieksme nav mainījusies?
- Jā, mēs tolaik mēģinājām pierādīt, ka, runājot politiskās kategorijās, tas faktiski ir noziegums pret tautu. Jo mēs paši ar savām rokām izpostām savu zemi un savu tautu.
Un diemžēl jāsaka, ka tas nav vienīgais veids, kā šī funkcija īstenojas tādā veidā, ka pārtop par savu pretstatu. Tirgus ekonomikai raksturīgi, ka tirgus dalībnieki pieņem lēmumus par labumu sadali atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma. Mūsu apstākļos tā nereti ir fikcija. Mēs gan demonstratīvi organizējam brīvo tirgu vienā vai otrā jomā (vai runa ir par gāzes vai elektrības tirgu), bet praksē demonopolizācija izvēršas par tā paša monopola jaunveidojumu saglabāšanu. Tikai vēl bēdīgākos apstākļos.
Un arī par trešo funkciju - cilvēka aizsargāšanu no mēģinājumiem viņam uzkundzēties - šodien jājautā: vai tiek izmantotas visas tiesību iespējas, lai šo uzkundzēšanos nepieļautu? Piemēram, mums ir proporcionālā vēlēšanu sistēma. Satversme saka - vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas vēlēšanas, aizklāti balsojot. Bet, ja ir proporcionālā vēlēšanu sistēma, tad balsis, kuras paliek kvotu nepārkāpušajam maratona dalībniekam, pazūd. Tās jāsadala uzvarētājiem. Tātad - zināma daļa cilvēku vairs nevar teikt: mani kāds pārstāv. Jo balss ir pa ceļam pazudusi. Satversmes tiesa atzīst, ka tas nepieciešams, lai parlaments varētu sekmīgi funkcionēt.
Turklāt - mēs esam tik naski uz Satversmes grozīšanu, ka ieviešam tajā dažādas novitātes, dažādas formulas, kuras faktiski neko negroza.
- Par ko tieši ir runa?
- Šajā gadījumā es runāju par mūsu Satversmes preambulu, kura tika ieviesta, bet kuras galīgā redakcija bija gara un grūta kompromisa rezultāts.
- Vērtību fiksācija…
- Tās pat precīzi nav fiksētas. Un - galu galā - nekādas garantijas Latvijas kā nacionālas valsts eksistencei preambula neparedz.
Šodien vispārēja uzmanība pievērsta prezidenta institūtam. Publiskajā telpā dominē viedoklis: Valsts prezidents jāvēlē tautai. Satversme to neparedz. Kāpēc tas vajadzīgs? Godīgi runājot, es nevaru iebilst ne pret esošo kārtību, ne pret šo piedāvājumu. Katram ir savi plusi un savi mīnusi. Bet man gribētos teikt tā - nevajag padarīt Satversmi par gandrīz vai parastu likumu, kuru mēs katru dienu grozām.
Tātad - kāda ir argumentācija? Visas tautas vēlēts prezidents vajadzīgs tāpēc, ka Saeimai, lūk, nav pietiekama prestiža, tā nav pietiekami cienīta, un cilvēki ar to nerēķinās. Kāpēc? Tāpēc, ka vēlēšanu sistēma, kuru regulē parastais (!) likums, faktiski neatbilst Satversmes garam.
Tad varbūt sāksim ar to, ka grozīsim parastos likumus un pilnveidosim visu valsts institūciju sistēmu tādā ietvarā, lai tā darbotos augšminētās trešās funkcijas ietvaros?
Kādi šeit varētu būt varianti? Te atgriežamies pie jautājuma, kurš vairākkārt publiskajās diskusijās ir jau pavīdējis un atkal izgaisis. Proti - vai nav saprātīgi mainīt proporcionālo vēlēšanu sistēmu pret mažoritāro? Vai nav saprātīgi daudzmandātu vēlēšanu apgabalu vietā izveidot vienmandāta vēlēšanu apgabalus? Vai nav jābūt situācijai, kad parlamentā katrs Saeimas deputāts pārstāv vienu konkrētu vēlētāju kopumu, kurš devis viņam savu uzticības mandātu? Šajā gadījumā cilvēki parlamentā tiešām būs pārstāvēti. Viņus pārstāvēs tas deputāts, kurš vēlēšanās būs baudījis viņu uzticību. No viņa varēs prasīt, un viņa pienākums būs uzturēt pastāvīgu kontaktu ar saviem vēlētājiem. Tādā gadījumā neizdosies otro un trešo reizi ievēlēt deputātu, kurš nav lāgā parādījies pat Saeimas sēdēs, nav apsildījis tur savu degunu.
Varbūt sāksim ar to? Tādā gadījumā mūsu parlaments baudīs cieņu. Katrs deputāts atsevišķi būs saņēmis no saviem vēlētājiem uzticības mandātu. Un tad šie deputāti vēlēs Valsts prezidentu. Ja neizdosies esošo uzticības krīzi pārvarēt ikdienišķā likumu jaunrades procesā, izdarot grozījumus parastajos likumos, sāksim domāt par konstitūcijas grozīšanu.
Kāpēc mēs visu laiku jūdzam zirgu nevis ratu priekšpusē, bet ratu pēcpusē? Un rezultātā nekas nenotiek.
- Man šķiet, ka pretestība mažoritārajai parlamenta vēlēšanu kārtībai šobrīd būs daudz lielāka nekā tautas vēlēta prezidenta idejai…
- Protams. Bet vēlēšanu sistēmas reforma pavērstu pārstāvības institūciju ar seju pret vēlētājiem.
Ne mazāk sāpīgi ir jautājumi par tiesību funkciju īstenošanu attiecībā uz tautu. Tiesībām jāgarantē ne tikai iespēja dzīvot atsevišķiem indivīdiem, bet arī tautas eksistence. Te situāciju varētu salīdzināt ar cilvēku, kuram ievainota artērija. Pastāv divas iespējas: asiņošanas apturēšana vai nāves iestāšanās. Bet, ja asinis zaudē tauta, vai tā nav tā pati situācija? Vai mums esošajā situācija ir juridiski līdzekļi, lai tautas noasiņošanu apturētu? Vai valsts institūcijas dara kaut ko un vispār ir spējīgas kaut ko izdarīt, lai šo asiņošanu apturētu?
Nesen publicētie CSP dati vēsta, ka tikai 2016. gadā emigrējuši 12 229 cilvēki. Parēķināsim mūsu perspektīvu. Ja katrā desmitgadē turpmāk zaudēsim ap 120 tūkstošiem? Turklāt - saskaņā ar Mihaila Hazana veiktajiem pētījumiem, vairāk nekā 20% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju (turklāt lielā intervālā - sākot ar jauniešiem un beidzot ar padzīvojušiem cilvēkiem) tuvākajos gados varētu doties strādāt uz ārzemēm
Bet ievērojiet - šī problēma mūs nenodarbina. Kāpēc tā mūs neinteresē?! Varbūt - nav cilvēka, nav problēmas. Varbūt globalizācijas laikmetā pievērsties lokāla rakstura problēmām ir slikts tonis, bet varbūt valsts - fabrikas un valsts - grāmatvedības biroja ideja orientē valsts aparātu uz manipulācijām ar skaitļiem, nevēršot uzmanību uz to, kā skaitļu kombinācijas reflektēsies uz cilvēku likteņiem.
Vjačeslavs Dombrovskis savā domnīcā jau piedāvā šajā sakarā veicināt imigrāciju no citām valstīm. Mēs jau sākam apsvērt iespēju, ar kādiem tiesiskiem līdzekļiem varētu radīt labvēlīgus apstākļus imigrācijas veicināšanai.
Ko mēs ar to gribam panākt? Imigrācija esot nepieciešama, lai veicinātu ražošanas attīstību. Bet - pašreiz mums ir bezdarbs. Tātad - mēs joprojām stumsim cilvēkus no šejienes ārā tādā pašā garā kā līdz šim un tajā pašā laikā veicināsim imigrāciju no citām, no trešajām valstīm. Un turklāt nezin kāpēc lolosim naivu ilūziju par to, ka Latvija, kurā no pamatiedzīvotājiem būs saglabājušies desmit procenti, joprojām būs Latvija. Jā, nosaukums - varbūt pat karogs… Bet - nekas vairāk!
- Šī vēlme nevis labot politikas radītās sekas pēc būtības pašā tautā un valstī, bet nosegt tās ar nesaistītiem, salīdzinoši viegliem, no plaukta vai ārzemēm dabūjamiem risinājumiem mani kaitina visvairāk…
- Jā, mēs faktiski reālo problēmu risinājumā labākajā gadījumā aprobežojamies ar konstatāciju, cerot, ka kaut kā viss nokārtosies pats no sevis. Problēmas tiek risinātas, pārvirzot naudas summas no viena budžeta posteņa uz otru, bet to, cik lietderīgi naudu varētu izmantot vienā vai otrā veidā - neviens nevērtē. Dzenoties pēc skaitļiem, mēs devalvējam pašu institūciju jēgu. Tas atspoguļojas pat valodas struktūrās, terminos, kurus lietojam. Medicīnā latviešu valodā vairs netiek lietots termins «ārsts», tā vietā - «ārstniecības persona». Mums vairs nav medicīniskās palīdzības, ir pakalpojums. Viss pareizi - pakalpojums tiek pirkts. Formāli esam ieviesuši tirgus ekonomikas principus. Bet - vai šiem principiem medicīnā jāizspiež žēlsirdība un ārstniecība?
- Kādu jūs redzat izeju no šī stāvokļa?
- Te es atgriezīšos pie 1946. gadā mirušā Džona Keinsa. Pie «krīzes ekonomikas» teorijas. Šī teorija palīdzēja izrāpties no lielās depresijas. Krīžu ekonomikas galvenā pamatideja ir - šādas situācijas risināmas, izmantojot gigantiskas valsts investīcijas ekonomikas reorganizācijā un modernizācijā uz budžeta deficīta rēķina. Tātad - budžeta deficīts nevar būt svēta govs, ja līdzekļi nepieciešami, lai atdzīvinātu ekonomiku.
Nezin kāpēc Džonu Keinsu un viņa teoriju mēs vairs neatceramies. Bet - tajā pašā laikā respektējam Starptautiskā valūtas fonda, Pasaules bankas un ASV valsts kases ekonomistu jeb «Vašingtonas trijstūra» rekomendēto pareizo politiku, reducējot to uz finanšu disciplīnu, privatizāciju un tirgus liberalizāciju. Šo rekomendāciju mehāniska īstenošana mūsu apstākļos var izrādīties liktenīga. Pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās saruka dalībvalstu iespējas veikt radikālas ekonomiskās reformas likumdošanas ceļā. Jājautā - kāpēc mēs esam piekrituši tam, kam esam piekrituši? Jo - kā gan Austrumeiropas valstīs var veidoties labvēlīga situācija, ja ES ekskluzīvās kompetences, kā arī ES un dalībvalstu kopīgās kompetences jomās tiks īstenoti ES standarti, kuri patapināti no attīstītām dalībvalstīm, pirmkārt, Vācijas, savukārt sociālā jomā katra dalībvalsts tiks iesaldēta tādā situācijā, kādā šī valsts atrodas.
Tātad - mums atliek sekot Keinsa receptei un, atļaujoties jebkādu budžeta deficītu, veidot visā valstī modernu infrastruktūru - būvēt kvalitatīvus ceļus, modernizēt dzelzceļa transportu, radot labvēlīgus apstākļus uzņēmējdarbībai jebkurā valsts nostūrī, investēt zinātnē, būvēt eksperimentālas ražotnes, lai zinātnieku atklājumi pārtaptu precēs ar augstu pievienoto vērtību. Tikai tādā ceļā Latvija iedzīvotāju dzīves līmeņa ziņā varēs tuvoties attīstītākajām dalībvalstīm. Citas izejas nav.
- Labi, Lisabonas līgums… Es gan te vairāk uzsvērtu mūsu pašu stāju, savas valsts apziņu. Jo - vai ne mēs paši te akceptējam vairāk pakļaušanos nekā iekļaušanos? Vai par to ir pamats runāt arī tiesību līmenī?
- Jā, parakstot Lisabonas līgumu, mēs piekritām pakļauties. Tiesību normu jaunradē savienības dalībvalstīm daudzās jomās formāli vairs nekādu tiesību nav. Un tas, ka mēs joprojām pieņemam šajos jautājumos likumus, faktiski ir līguma pārkāpums. Tikai - mēs izliekamies, ka to nezinām, un ES, ka neredz.
- Bet mums ir tik daudz gudru juristu. Kāpēc jūs to neesat pietiekami publiski uzsvēruši? Un kā to vērtē Latvijas tiesību zinātne?
- Es esmu mēģinājis globalizācijas apstākļos notiekošos procesus aprakstīt savā grāmatā Tiesību teorija & juridiskā metode. Politiskā un juridiskā praksē lielākā nelaime ir Eiropā tik modernais politkorektums. Kopš laikiem, kad izstrādātas latviešu valodas skaidrojošās vārdnīcas, tas ir piedzīvojis, es teiktu, milzīgu evolūciju. Tur tas bija - precīzs, laipns, pieklājīgs. Bet tagad ar politkorektu uzvedību saprot tādu, kad tu aizmiedz acis, lai tikai neredzētu, kas notiek reālajā dzīvē. Politkorektums prasa, lai process, kas ir absolūti neveiksmīgs, nekompetents, tiek raksturots kā visnotaļ pieņemams un iespējams. Un šī pretī nerunāšana, šī piekrišana jebkam atsevišķos gadījumos izpaužas arī dalībvalstu nostājā. Mēs te esam piemērs. Mūsu politkorektums (jau sākot ar zemnieku līdzmaksājumiem) šodienas apstākļos faktiski ir politgļēvulība.
Bet, ja runā par zinātni, tad - zinātnes organizācija prasa, lai būtu speciāli centri. Mums šādu centru lomā ir atsevišķas universitātes un augstskolas. Zinātņu akadēmijā juridiskā problemātika nekad nav bijusi uzmanības centrā. Speciālām un lietišķām tiesību zinātnēm lielu triecienu deva Policijas akadēmijas likvidācija. Tajā tika veikti nopietni zinātniski pētījumi izmeklēšanas un operatīvās darbības jomās, bija spīdošas personības. Vispārteorētiskās tiesību zinātnes pārstāv atsevišķu augstskolu docētāju pētījumi. Vienots smadzeņu centrs arī šajā jomā neeksistē.
Tiesību zinātnes potenciāls tiesību normu jaunradē un normu realizācijas organizācijā joprojām tiek izmantots tikai epizodiski. Pirmais solis, lai izskaustu ierastās situācijas, kad tiesību normu jaunrade Saeimā notiek, vairākkārt grozot un papildinot jaunpieņemtos likumus, būtu pastāvīgu konsultatīvu zinātnieku grupu veidošana pie Saeimas komisijām.