Vakar valdības mājā mušas mira no garlaicības, klausoties Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska stāstījumu par valsts pārvaldes reformu plānu: «Reformu plāns prezentē reformu pārvaldi, izejot no trijām dimensijām – efektivitātes, lietderības un ekonomijas...»
J. Citskovskis stundu mocīja pats sevi un pārdesmit interesentus par viņa pirmo publisko uznācienu ar tādām frāzēm, ka «reformu plāns paredz desmit reformu virzienus. Reformu plāna mērķis ir efektīva, atbildīga un elastīga valsts pārvalde. Tāpat ar reformu plānu paredzēts sasniegt mērķi, ka aug sabiedrības apmierinātība ar valsts pārvaldes sniegumu, darba vietu skaits valsts budžeta iestādēs, salīdzinot ar kopējo darba vietu skaitu Latvijā, nepieaug vai turpina samazināties, kā arī pieaug valsts pārvaldē nodarbināto konkurētspēja un produktivitāte...»
Godīgāk sakot, neviena muša vakar Ministru kabinetā nenomira, jo nekādu mušu tur sen vairs nav. Tās visas ir beigtas jau kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem, kad Latvijas PSR valdība iesēdās Latvijas Republikas laikā celtajā Tiesu pilī. Tagad atjaunotās Latvijas Republikas valdība palikusi sēžot turpat un tās ministri vai to pilnvarotās personas runā to pašu, ko viņu priekšteči pirms 60-70 gadiem. Kā toreiz partija un valdība, tā tagad ar vairāku partiju pilnvarojumiem sastiprināta valdība aicina tautu cīņā pret birokrātiju. Laika gaitā ir parādījies tikai viens tehnikas un tehnoloģiju attīstības diktēts jaunievedums, ka toreiz sūdzības par sliktajiem birokrātiem bija jāsūta uz papīra rakstītās vēstulēs, bet tagad J. Citskovskis solīja atjaunot kādreiz jau izveidoto, bet vēlāk novārtā pamesto interneta adresi.
Pašsaprotami ir arī daži terminoloģiski jauninājumi. Cīņa pret birokrātiju valdības ēkā sākās, nepasakot nevienu teikumu bez Staļina vārda un citātiem. Tagad toties visi teikumi tiek veidoti, izgrābstot vārdus un gatavas frāzes no menedžmenta pamācību grāmatiņām. Kā milzīga sasnieguma piemēru J. Citskovskis vakar minēja to, ka patiešām lamuvārda nozīmi ieguvušo darba grupu vietā nākot pārresoru projektu komandas. Vairākas tādas komandas jau esot, turklāt viena no tām paveikusi tik fundamentālu uzdevumu, kā informatīvā ziņojuma iesniegšanu valdībai.
No jaunāku laiku tradīcijām tagadējā reformā pārņemts vairāku Valda Dombrovska valdību laikā solīto reformu pamattriks - runāt it kā par valsts pārvaldi, bet pēc tam paplašināt reformējamo iestāžu sarakstu līdz daudzām valsts budžeta uzturētajām iestādēm. Līdz ar to nav nekādu problēmu izpildīt vienīgo rezultatīvo rādītāju gan toreizējām, gan tagadējām reformām. Tā, protams, ir tautas dedzīgi prasītā darbinieku skaita samazināšana tagadējā versijā no 58 līdz 54,5 tūkstošiem cilvēku. Izdarīt to nav nekādu šķēršļu, jo vairākums no šiem cilvēkiem taču strādā tādās iestādēs kā 30 profesionāli tehniskajās skolās un tehnikumos, 12 mākslas skolās, apmēram tikpat daudzos muzejos, piecos sociālās aprūpes centros, Nacionālajā bibliotēkā un Neredzīgo bibliotēkā. Visas šīs iestādes ieliktas vienā Ministru kabineta tiešā pārvaldībā esošo iestāžu sarakstā kopā ar ministrijām un visvisādām inspekcijām, aģentūrām un dienestiem, kas patiešām ir birokrātu biroji. Tas pats efekts jebkādu reālu reformu novēršanā jau pirms to sākšanas tiek sasniegts arī pa pretējo ceļu, izslēdzot no reformējamo saraksta lielāko daļu no faktiskajām ierēdņu barotavām, sākot ar Saeimu, Valsts prezidenta kanceleju un pašvaldībām. Izrādās, ka reformatoriem nebūšot nekādas daļas arī gar to, ar ko savas simtūkstošnieku aldziņas attaisno valsts uzturēto augstskolu rektori, un, vai gadījumā nav tā, ka valsts slimnīcu izdevumu lielākais postenis ir šo slimnīcu valžu un šo valžu locekļu apkalpojošā personāla uzturēšana.
V. Dombrovska laikā bija tikai vairākas tukšu runu kampaņas, kas nenonāca pat ne līdz darbības imitācijai, ar ko vēl mazliet iepriekš bija spiests nodarboties Ivars Godmanis. Tad patiešām tika samazināts valsts pārvaldē nomināli nodarbināto skaits uz apsargu un apkopēju atlaišanas rēķina. Proti, I. Godmanim vajadzēja par to atskaitīties Latvijas kreditoriem. Sarunā ar Neatkarīgo J. Citskovskis arī nonāca līdz šim antipiemēram, kādu viņš kategoriski nepieļaušot. Proti, ka apkopējas atkal tiek atlaistas no darba valsts iestādē un pieņemtas firmā, kas uzsāk sniegt apkopšanas pakalpojumus valsts iestādei par dārgāku cenu, jo tagad taču jāuztur arī firmas īpašnieks (parasti no uzņēmīgākajiem ministriju darbiniekiem aiz sievasmātes pseidonīma). Šie izdevumi tika segti uz Starptautiskā Valūtas fonda & Co sniegto aizdevumu rēķina. Pēc pieķeršanas šādā un līdzīgās blēdībās kreditori izdzina I. Godmani no Latvijas valdības, bet Latvijas iedzīvotājiem tik un tā jāmaksā procenti par valsts parādu, kas pieaudzis no viena miljarda līdz desmit miljardiem eiro. Cik ilgi Latvija spēs izmaksāt kreditoriem procentos 300 miljonu eiro gadā, tik ilgi reformu solījumi tiks pārkopēti un nolasīti ar viena divu gadu intervālu, jo arī šāds rituāls kļuvis par vienu no valsts pastāvēšanas pazīmēm.