VID peld kā slīkonis informācijas jūrā
Noskaidrojam, ko tieši un kādā apjomā Valsts ieņēmumu dienests prasīja un nedabūja no sludinājumu portāla ss.lv.
Atbildei ir divi aspekti - kvantitatīvais un kvalitatīvais.
Vispirms par kvantitāti. VID neprasīja visu ss.lv sludinājumu datu bāzi, bet lielu tās daļu gan. Proti, visus sludinājumus par automobiļu pārdošanu, kas publicēti šā gada janvārī, pēc tam arī februārī, martā un aprīlī. Kad šie dati VID netika doti, jaunu pieprasījumu vietā nāca atkārtoti informācijas pieprasījumi un draudi, no ss.lv saimnieces SIA Internet puses - paskaidrojumi, kāpēc šādi pieprasījumi nav likumīgi un nav arī izpildāmi.
Sludinājumu kvantitāti jebkurš interneta lietotājs var novērtēt, kaut tūlīt atverot automobiļu sadaļu portālā ss.com ar 3106 piedāvājumiem nopirkt Volkswagen, 2907 - BMW, 2642 - Audi utt. līdz pārdesmit moskvičiem un pārdesmit tūningotiem auto. Tagad sareizinām apmēram 15 tūkstošus sludinājumu ar četri un pēc tam vēlreiz ar divi, jo viena sludinājuma darba mūžs esot divas nedēļas ilgs. Ņemam vērā, ka praktiski visi sludinājumi ir ar fotoattēlu, kas datu masīvā aizņem daudzreiz lielāku vietu nekā rakstītie burti un cipari, bet atmest attēlus nedrīkst, ja VID savas Finanšu policijas personā tiešām gribētu sastapt gan automobiļa pārdevēju, gan pircēju un piespiest viņus izstāstīt par darījumu ar tieši šo, nevis ar kādu citu auto. Izdruku veidā šis datu blāķis prasītu trīsdurvju skapi un gadus informācijas šķirošanai. Īstenībā šie dati tomēr ir apstrādājami, vadoties kaut vai no tā, ko VID ģenerāldirektore Ilze Cīrule stāstīja Latvijas Radio par Ceļu satiksmes drošības direkcijā fiksētajiem gadījumiem, kad viens automobilis dažu dienu laikā pārreģistrēts uz Lietuvu un atpakaļ, uz Poliju un atpakaļ. Brīnišķīgi - tad kāpēc VID neprasīja kontaktinformāciju par tieši šo automobiļu tirgotājiem? Sarakstē ar VID taču Internet visu laiku apliecināja gatavību dot informāciju par konkrētiem darījumiem, bet atdot visu auto datu bāzi ir bezmērķīgi, tehniski sarežģīti un Latvijas un ES likumiem neatbilstoši. Šeit paliksim tikai pie tā, ka VID pieprasījums bija bezmērķīgs, ja vien mērķis nebija meklēt nevis auto tirdzniecības krāpniekus, bet iespējami lielāku kašķi kā attaisnojumu, kāpēc VID nevienu krāpnieku nav atradis.
Otrs aspekts - datu kvalitāte. Vakar VID uzskaitīja, ka prasījis no Internet sludinājumos uzrādītos telefona numurus, sludinājumu licēju vārdus un uzvārdus, personas kodus vai reģistrācijas numurus, epasta adreses un tālruņu numurus, sludinājuma elektroniskās saites un saturu jau iepriekš uzrādītajā kopapjomā. Šāda datu kopuma Internet rīcībā nav. Uzņēmuma jurists Māris Ruķers Neatkarīgajai paskaidroja, ka personas kodi netiek prasīti no privātpersonām, un to reģistrācijas numuru neesamība ir pašsaprotama. VID varētu dabūt kontaktiem ar ss.lv un iespējamiem pircējiem izmantotos tālruņu numurus un epastu adreses, par kuru ticamību tāpat visu ir pateikuši tie žurnālisti, kuri radio runāja ar I. Cīruli. Arī tad situācija nav bezcerīga, ņemot vērā Finanšu policijas tiesības un tehniskās iespējas prasīt informāciju no telekomunikāciju operatoriem un galu galā dabūt rokās cilvēkus, kurus aizturēt, izkratīt un pratināt; atņemt un pārbaudīt viņu telefonus un datorus. Ja ar to visu nekādi rezultāti nav sasniegti, tad vēl jo labāk saprotams, kāpēc VID vajadzēja kašķi un skandālu, lai attaisnotu savas darbošanās neefektivitāti.
***
Morāle
Šobrīd ar viņa paša uzrādītiem iniciāļiem IM apzīmējama portāla nra.lv lietotāja komentārs pie kādas no sludinājumu portāla ss.lv slēgšanai veltītajām publikācijām:
- Valsts grib naudu, VID ierēdņi grib sev informācijas kalnus. Vai maz jau tā tās informācijas - visas deklarācijas un tā. Bet vai tad kāds tās apstrādā un kaut drusciņ tajās ierokas? Un kāds labums ierakties? Kaut ko atrast, un sākt ar to atradumu ko darīt? Priekš kam darīt? Tad jau labāk prasīt arvien jaunus informācijas kalnus. Jo lielāki kalni, jo vieglāk aiz tiem ierēdņiem savā svarīgumā paslēpties.
Kā saka, katrs savai labas dzīves aizsardzībai ierakumus būvē, kā tik vien māk.
Autentiski
VID ģenerāldirektores Ilzes Cīrules atbildes uz žurnālistu Madaras Frīdrihsones un Gata Suhovecka jautājumiem radio raidījumā Krustpunktā. Noklausīties visu 40 minūšu ilgo sarunu iespējams portāla Latvijas sabiedriskie mediji adresē http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/zurnalistiunklausitajiizvaicavidvaditajuilziciruli.a90224/.
M. F.: - Kādēļ tad, ja ir valsts institūcija, kurā jābūt datiem par jebkuru darījumu, kas noticis Latvijā, ir vajadzīga vēl arī komersanta informācija, kas noteikti ir mazāk izsmeļoša? Tur būs kāds Aigars vai Agris, kurš ir samaksājis par sludinājumu ar varbūt Narvesen iegādātu priekšapmaksas karti un zvanījis ar Zelta zivtiņas numuru.
G. S.: - Kāda ir tā informācija, kuru jūs vēlējāties no SS iegūt?
I. C.: - Sākot ar to reģistrāciju... CSDD noformē darījumus, nepārliecinoties, vai darījums faktiski ir noticis. Redzējām, ka automašīna dažu dienu laikā tiek pārreģistrēta no Latvijas uz Lietuvu un atpakaļ, no Latvijas uz Poliju un atpakaļ. Bet visticamāk, ka tā nav nekur izkustējusies.
M. F.: - Bet jūs taču redzat šīs personas, kas veikušas darījumus, šīs pārreģistrācijas.
I. C.: - Jā, bet mums ir būtiski patiesie labuma guvēji. Tikpat labi var būt, ka automašīnas reģistrētas, kā mēdzam teikt, uz bomzi.
M. F.: - Un ar sludinājumiem tā nevar būt?
I. C.: - Ar sludinājumiem tas notiek nedaudz savādāk. Ir ļoti būtiski izsekot, kādas ir eadreses, no kurām likti sludinājumi. Lai tiešām varētu izpētīt sīkumos, vai ir pamats aizdomām, ka shēmas pastāv, vai ka tādas nepastāv.