Aktrise Dace Bonāte atklāti stāsta, kā pārvarējusi smagu slimību

«Es ļoti labi atceros to nakti slimnīcā pirms operācijas, kad man ar sevi bija ļoti skarbi jāparunājas. Jā, es savā izkāpinātībā pieņēmu to, ka varu arī nepamosties,» atzīst Latvijas Nacionālā teātra aktrise Dace Bonāte. Viņa nevairās runāt par savu sāpīgi skarbo pieredzi ar krūts vēzi – biedējošu slimību, ar kuru viņa negaidīti satikās pirms desmit gadiem.

«Tai naktī pirms operācijas man bija nepārprotama sajūta, ka ir jālūdz. Bet man bija nopietni jādomā, ko es gribētu pa īstam un ko es vispār drīkstu lūgt šai brīdī, ja esmu nodzīvojusies tik tālu, ka te nu es esmu... Es savā ziņā ticu, ka kāds mūs visus vada un regulē un ka mums katram ir iedots savs laiks. Un tāpat es ticu, ka tas, kuram es lūdzu, taču zina, kāpēc ar mani tā notiek...» saka skatītāju iemīļotā aktrise, atklājot, ka tas, ko viņa šai naktī izdomāja un sev atklāja, bija ļoti smagi, skaudri, bet - ļoti pa īstam. Tās iekšējās garīgās cīņas, kas viņai sevī bija jāizcīna, reizē bija ļoti būtiskas, un tas ķieģelis, uz kura viņai izdevās pakāpties, ļoti ilgi bija un joprojām ir pamats, uz kā stāvēt.

Katra desmitā sieviete

Statistika ir satraucoša: ar krūts vēzi dzīves laikā saslimst katra desmitā sieviete Latvijā. Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka 2016. gadā no 1169 diagnosticētajiem krūts vēža gadījumiem katrs trešais tika atklāts novēloti, un katru gadu ar šo slimību mūsu valstī nomirst vairāk nekā 400 sieviešu.

«Tas ir diezgan liels skaits,» uzsver ķirurgs, mamologs Andrejs Srebnijs, piebilstot, ka krūts vēzis Latvijā ir pārliecinošā pirmajā vietā sieviešu saslimstībā ar onkoloģiskajām slimībām un pirmajā trijniekā kopumā - līdzās prostatas (vīriešiem) un plaušu vēzim.

«Būtiskākais krūts vēža profilakses priekšnoteikums ir savlaicīga un regulāra krūšu pārbaude, un par to liecina arī skaitļi: atklājot šo slimību pirmajā stadijā, vismaz piecus gadus pēc slimības atklāšanas izdzīvo 96-98% sieviešu. Pieci gadi ir pieņemtais rādītājs onkoloģijā: ja piecu gadu laikā slimība neatgriežas, ir liela varbūtība, ka slimība ir izārstēta un tā neatgriezīsies arī vēlāk,» stāsta ķirurgs, mamologs Andrejs Srebnijs. Viņš uzsver, ka savlaicīga pārbaude ir svarīga ne vien tādēļ, lai atklātu vēzi un sāktu tā savlaicīgu ārstēšanu, bet arī tādēļ, lai atklātu labdabīgus veidojumus un aiztaupītu satraukumu un pārdzīvojumus, kas rodas no neziņas.

Tikai viena daktere

«Es esmu tas uzskatāmais piemērs, ka, rūpīgi un regulāri pārbaudoties, slimību var noķert pašā sākumā. Un, pateicoties tikai tam, es te sēžu un par to runāju,» saka aktrise Dace Bonāte, atzīstot, ka iemesls, kāpēc viņa uzsāka regulāras pārbaudes, saistīts ar pašas mammu. «Mana mamma nomira ar šo slimību - viņai to atklāja ļoti vēlu, un viņa aizgāja pēc četriem gadiem... Visu slimības laiku biju viņai līdzās - pavadīju gan pie ārstiem, gan onkoloģijas klīnikā, un diemžēl tikai viena (!) daktere - ginekoloģe Aizkraukles slimnīcā - man iedomājās pateikt: «Dace, uzmanieties arī pati! Pārbaudieties regulāri!» Viņa to tā pateica, ka es klausīju. Un tāpēc tas arī ir mans laimīgais stāsts - līdz šim brīdim,» saka Dace Bonāte, atzīstot, ka viņa nezina, vai būtu tik regulāri gājusi uz krūšu veselības pārbaudēm, ja šī daktere viņai nebūtu to pateikusi.

Bailes liek mainīties

Kāpēc, zinot baisos statistikas datus un to, ka atklāta agrīni, slimība ir ārstējama, daudzas sievietes tik un tā neveic profilaktiskās apskates un bieži saskaras ar jau ielaistu slimību? «Mēs jau par daudzām lietām dzīvē zinām, kā vajag, bet tā nedarām,» saka psihoterapeite Aina Poiša. Viņasprāt, Daces stāstā ir ļoti laba motivācija - gribot zināt, no kurienes nāk nelūgtais viesis, mēs sekojam līdzi cēloņiem. Un, ja tā ir iedzimtība, tas jau ir diezgan nopietns cēlonis. «Tiklīdz ar to saskaras man ļoti tuvs cilvēks, es it kā pamostos un saprotu: es arī laikam neesmu izņēmums, varbūt man arī vajadzētu būt mūsdienīgi izglītotai sievietei, tajā ieklausīties un to attiecināt arī uz sevi...? Jo - mēs visi baidāmies, bet baiļu dēļ esam spējīgi mainīties,» skaidro psihoterapeite. Viņasprāt, ne mazāk svarīga ir arī psihoģenētika. «Tā var arī nebūt iedzimtība - ja sievietei ir negatīva psihoemocionālā pieredze, ja viņa nav laimīga savā dzīvē, šūnās kaut kas iestrēgst, un tas var parādīties ķermenī arī kā šī slimība,» domā Aina Poiša. Uz to dakteris Andrejs Srebnijs piebilst, ka par šo tēmu ir sarakstītas daudzas grāmatas, tomēr tradicionālā medicīna šo iemeslu kā vēža ierosinātāju neatzīst. Bet, savā praksē tiekoties ar pacientēm, kurām ir kādas labdabīgas krūšu veselības problēmas - vai mastopātija, vai sāpīgas krūtis, vai kādas citas izmaiņas -, viņš novērojis, ka tās lielākoties ir nelaimīgas sievietes. Sievietes, kuras pārāk daudz strādā, kurām nav sakārtota privātā dzīve, kuras ir vientuļas. Un tas gan, viņaprāt, var atstāt negatīvu iespaidu uz veselību kopumā.

Kāpēc skolotājas?

Ķirurgs, mamologs Andrejs Srebnijs, kurš savulaik veiksmīgi veicis operāciju arī Dacei Bonātei, savā praksē bieži sastopas ar sievietēm, kurām krūts vēzis ir jau ielaists. Viņš šīs savas pacientes iedala divās kategorijās: viena kategorija ir sievietes, kuras netic, ka ar viņām tas varētu notikt, bet, kad notiek, vilcinās iet pie ārsta, jo domā, ka ir jau par vēlu, tādējādi izvēloties sava veida pašnāvību. «Tā gan nav viegla pašnāvība, jo tas nenotiek ātri,» dakteris šādu taktiku, protams, neatzīst. Viņš vērš uzmanību, ka šajā kategorijā, ja runājam par profesijām un izglītības līmeni, ļoti bieži ietilpst skolotājas. Viņam gan nav izskaidrojuma, kāpēc. «Iespējams, viņas ir pieradušas vadīt citus un neprot vadīt sevi,» nosaka ķirurgs, mamologs. Un otra kategorija ir sievietes, kuras dzīvo dziļos laukos un kurām nav iespējas regulāri nokļūt uz pārbaudēm pie ārsta.

«Man pilnīgi tirpas pārskrēja, kad dakteris ieminējās par skolotājām... Jo tieši šobrīd man viena draudzene, kura ir saslimusi, ir skolotāja. Un viņai šī diagnoze ir ārprātīgs šoks,» stāsta Dace Bonāte. Viņa pavisam vaļsirdīgi atzīstas: «Es zinu, ka tas skanēs šausmīgi stulbi, bet līdz brīdim, kamēr nebiju saslimusi, es dzīvoju tā, it kā būtu nemirstīga. Tikai tai brīdī, kad saslimu, es ar visu savu būtību sapratu, ka tāda neesmu. Un tas mani ļoti satricināja...»

Viena pret pasauli

Taujāta, par ko bija vislielākā panika, uzzinot baiso diagnozi, Dace Bonāte atteic, ka tās bija bailes no nāves. «Jā, tas ir tieši tik nopietni, ne vairāk un ne mazāk,» viņa apgalvo.

Daloties savā pieredzē, aktrise atzīst, ka tādā šoka stāvoklī, kāds iestājas, aci pret aci satiekoties ar šo diagnozi, ir ļoti grūti vispār ko aptvert, bet tai pašā laikā ir ļoti svarīgi «pagriezt domāšanu» tai virzienā, ka tikai tu pati sev esi galvenā, un viss pārējais - bērni, mazbērni, vīrs, vecāki, draugi - ir pakārtots. «Acīmredzot, pienāk brīdis, kad tev dzīvē tas ir jāiemācās - ka tu kā būtne esi viena pret pasauli. Jo tad, kad tu esi saslimis, tu esi viens pret savu slimību, un tikai tas, cik tu pats spēj sevī atrast tos ķieģeļus, uz kuriem pakāpties un atbalstīties, tev dod spēku.»

GINEKOLOĢE Ilona Kampara: «Sievietēm ir jāapzinās sevi jau no jaunības dienām, jāveic krūšu pašpārbaudes un jāatrod uzticības persona - ginekologs vai ģimenes ārsts -, pie kā vienmēr var droši vērsties, ja rodas jebkādas bažas. Nebaidieties no izmeklējumiem, mācieties rūpēties par sevi un apzinieties, ka slimība var skart ikvienu no mums. Tas ir jāpieņem, lai mēs varētu sev palīdzēt.»

ĶIRURGS, MAMOLOGS Andrejs Srebnijs: «Vēzim nav raksturīgas sāpes un citi simptomi, arī krūts audzēju nevar just citādi, kā vien sataustot pašpārbaudes laikā. Bet, ja ir radušās papildu sūdzības, tas var liecināt, ka slimība jau ir ļoti nopietnā stadijā. Tas, vai vienmēr ir nepieciešama operācija, ir diskutabls jautājums, bet visbiežāk ir labi, ja ar diagnozi «krūts vēzis» ir nepieciešama operācija, jo, ja operāciju neiesaka, visticamāk, jau ir par vēlu...»