Aprūpes centri un bērni cieš no politiķu cinisma

Latvijā katastrofāli trūkst politiskās gribas, sakārtot bez vecāku gādības palikušo bērnu vai bērnu ar garīga un fiziska rakstura traucējumiem aprūpi, Neatkarīgajai šādu viedokli pauž sociālās jomas eksperti. Vairāku gadu garumā ir teoretizēts par to, kā un kad pāriet no aprūpes institūcijās uz aprūpi ģimeniskā vidē visiem bērniem, taču reālas rīcības nav vai tā ir ļoti pasīva.

Atklātie pārkāpumi valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiālē Rīga, tā sauktajā Kapseļu ielas bērnunamā, šokējuši sabiedrību, taču tas nav pirmais gadījums, kad iestādes pārbauda un atklāj pārkāpumus valsts sociālās aprūpes centros.

2011. gadā no valsts sociālās aprūpes centra Kalkūni Daugavpils novadā Stradiņa slimnīcā Rīgā smagā stāvoklī tika atvests jaunietis Viks, kuram intensīvās terapijas nodaļas mediķi izglāba dzīvību. Puisis bija novārdzināts un ar izgulējumiem. 2012. gadā Vidzemes slimnīcā smagā stāvoklī un ar izgulējumiem nonāca valsts sociālās aprūpes centrā Rūja dzīvojošais jaunietis Artūrs, kurš pēc dažām dienām slimnīcā nomira. Veselības inspekcija konstatēja nopietnus pārkāpumus sociālajā un veselības aprūpē. «Atkārtoti secinām un Labklājības ministrija atkārtoti tika informēta, ka cēlonis veselības aprūpes kļūdām, kas tika konstatētas Rūjā un iepriekš arī Kalkūnos, ir centru darba organizācija, tādēļ ir nepieciešama nekavējoša rīcība šīs problēmas risināšanai,» pirms pieciem gadiem uzsvēra Veselības inspekcija.

Arī tiesībsargs vairākkārt un regulāri ir veicis pārbaudes, konstatējis būtiskus pārkāpumus, kurus uzdots novērst. Daudzos gadījumos tas arī ir noticis, uzlabojumi ir panākti, tomēr ar to ir par maz, jo pašreizējā situācija ar Kapseļu ielas bērnunamu liecina, ka pārkāpumi turpinās. Tiesībsargs Juris Jansons norāda: «Labklājības ministrijai nekavējoties ir jāuzlabo pakalpojumu kvalitātes iekšējā kontrole valsts sociālās aprūpes centros.» Šā gada maijā tiesībsargs ar atzinumu pabeidza pārbaudes lietu par situāciju valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiālē Baldone, kurā galvenokārt ievietoti bērni un jaunieši. Tajā tika konstatēti līdzīgi pārkāpumi: pārāk daudz cilvēku vienā grupā, trūkst personāla, un tādēļ nereti klientu uzvedība tiek koriģēta ar medikamentiem. Atvaļinājumu laikā netika nodrošināta darbinieku aizvietošana un klientu jēgpilna nodarbināšana. Aprūpes centra Rīga direktore Inese Paudere tika aicināta novērst konstatētos pārkāpumus, kā arī pārbaudīt, vai līdzīgi pārkāpumi nav konstatējami citās filiālēs. Tiesībsargs secina, ka rekomendācija tika atstāta bez vērības, jo šīs pašas vadītājas pakļautības iestādē Kapseļu ielā atklājās līdzīgi pārkāpumi, kuru rezultātā netiek nodrošināta pienācīga aprūpe.

Kustība par neatkarīgu dzīvi piedalījās Kapseļu ielas bērnunama pārbaudē, ņemot to vērā, eksperti nevar atklāt visu informāciju par konstatēto (to var tikai Labklājības ministrija), taču, tā kā viņi darbojas kā cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāvji, organizācijas vadītāja Inga Šķestere Neatkarīgajai pauž viedokli par situāciju ar aprūpes centriem kopumā. «Formāli mūsu valstij ir mērķis mazināt šādu iestāžu skaitu, taču praktiski šo daudzo gadu garumā neredzu, ka mērķtiecīgi kāds rīkojas, lai to sasniegtu,» saka I. Šķestere. Kamēr pastāvēs ilgstošas aprūpes iestādes, kurās var bez problēmām ievietot bērnus un arī pieaugušos ar traucējumiem, tikmēr šī sistēma nemainīsies. «Cilvēkam nav jādzīvo iestādē, jo saskaņā ar pētījumiem un pieredzi iestāde ir risks institucionālai vardarbībai. Bērns vai pieaugušais ir spiests darīt to, kas vajadzīgs sistēmai, bet ne tev kā cilvēkam,» saka I. Šķestere. Tajā pašā laikā Latvijā izveidojusies paradoksāla situācija, ka iestādes slēgt nevar, jo nav citu variantu. «Tā ir lielākā problēma - mēs neko vai gandrīz neko nedarām, lai veidotu alternatīvus pakalpojumus, kurus cilvēki, ģimenes izmantotu, un ilgstošas aprūpes iestādes nebūtu nepieciešamas,» uzskata eksperte. Ar disciplinārsodiem un darbinieku rotēšanu sistēmā mainīt neko nevar, tāpēc nekavējoties ir jāstrādā pie tā, lai veidotu sociālos pakalpojumus, lai bērnus neievietotu aprūpes centros.

***

VIEDOKĻI

Inga ŠĶESTERE, Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi:

- Pasaulē tiek lietots tāds termins kā institucionālā vardarbība, kurai gribot negribot, dzīvojot ilgstošas sociālās aprūpes iestādēs, ir pakļauti gan bērni, gan pieaugušie ar funkcionāliem traucējumiem. Individuālām izvēlēm tur nav vietas. Bērns vai pieaugušais ir spiests darīt to, kas vajadzīgs sistēmai, bet ne tev kā cilvēkam. Tajā pašā laikā Latvijā izveidojusies situācija, ka nav attīstīti citi - alternatīvi - pakalpojumi, un tāpēc «sistēma» var teikt, ka citur nav, kur šos cilvēkus aprūpēt. Šajā jomā attīstības praktiski nav.

Laila BALODE, centra Dardedze konsultāciju daļas vadītāja, sociālā darbiniece:

- Ja bērns tiek piekauts, badināts vai seksuāli izmantots - tas skan ļoti slikti. Savukārt bērna emocionāla pamešana novārtā pirmajā brīdī varētu izklausīties pēc salīdzinoši nelielas problēmas. Taču tā nav taisnība. Emocionāla nerūpēšanās par bērnu patiešām ir viens no vardarbības veidiem - bērns ilgstoši tiek atstāts bez pieskatīšanas, vērojama vienaldzīga attieksme pret bērna emocionālajām vajadzībām, to ignorēšana, un pieskatītāji apzināti izvairās no emocionālas tuvības ar bērnu.