CILVĒKSTĀSTS: Meklē iespējas, nevis šķēršļus

Kaspars Kalvītis ir izskolojies par ekonomistu, bijis raidījuma vadītājs, šobrīd strādā par projektu vadītāju, brīvajā laikā labprāt ceļo, ir lēcis ar gumiju, lidojis ar deltaplānu un ķēris neizmirstamas sajūtas Aerodium vēja tunelī, izzinājis astroloģijas pamatus. No vienas puses – līdzīgu rezumē varētu sniegt par ļoti daudziem citiem cilvēkiem, taču Kaspara stāsts ir unikāls ar to, ka viņš visu iepriekšminēto ir paveicis un sasniedzis, esot riteņkrēslā. Kaspars noteikti ir cilvēks, kas meklē iespējas, nevis saredz tikai šķēršļus, lai arī tādu, protams, netrūkst.

Ģimene un draugi dod sparu

Kaspars spēju staigāt zaudēja 2000. gadā - braucot motokrosā, treniņa laikā neveiksmīgs kritiens radīja neatgriezeniskas sekas. Tolaik Kaspars bija pusaudzis. Pagātni jau neizmainīt, bet tagadni un nākotni gan - šķiet, Kaspars dzīvo ar šādu pārliecību.

Kaspars ir ļoti pateicīgs vecākiem un draugiem, kas allaž bijuši līdzās, tāpēc, jūtot atbalsta plecu, viņš nevis ierāvās četrās sienās, bet turpināja būt apritē - ieguva izglītību, atrada darbu, pilnvērtīgi aizpilda savu brīvo laiku.

Pēc traumas viņš turpināja mācības Limbažu 1. vidusskolā un nepiekrita piedāvājumam visas stundas pārcelt uz skolas pirmo stāvu. «Ķīmijas stundām ir jānotiek atbilstošā kabinetā, tāpat arī citiem mācību priekšmetiem. Negribēju, ka visai klasei jāpielāgojas man. Tāpēc ar draugu, klasesbiedru palīdzību nokļuvu visos skolas stāvos un visās vajadzīgajās stundās. Protams, paldies viņiem par palīdzību,» uzsver Kaspars. Viņš stāsta, ka arī ar kursabiedriem viņam ļoti paveicies. Kaspars Rīgas Stradiņa universitātē nolēma apgūt ekonomiku. «Šķita, ka šāds izglītības virziens sniegs daudzpusīgas zināšanas,» teic Kaspars. Šobrīd studijas maģistrantūrā nav dienaskārtībā, bet nav izslēgtas nākotnē, ja viņš jutīs vajadzību papildināt teorētisko zināšanu bāzi kādā jomā.

Uzsūc zināšanas

Jau gandrīz divus gadus viņš ir daļa no invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons komandas - pērn Kasparam bija dota iespēja iejusties raidījuma vadītāja ampluā. Viņš iesaistījās Trīs ceturtdaļas veidošanā un iztrakojās burtiskā nozīmē pēc pilnas programmas. «Lēcu ar gumiju, lidoju ar deltaplānu, kā arī Aerodium vēja tunelī, kā arī darīju citas ekstrēmas lietas, tādējādi apliecinot, ka riteņkrēsls nav šķērslis darīt daudzas lietas. Jā, varbūt pieeja ir cita, bet, liekot lietā izdomu, var atrast pareizo risinājumu. Raidījuma vadīšana bija lieliska pieredze. Uzskatu, ka dzīves piespēlētās iespējas ir jāizmanto, jo nekad nevar zināt, kad un kā pieredzētais var būt noderīgs un pielietojams nākotnē.»

Šobrīd Apeironā Kaspars ir projektu vadītājs un, kā pats teic, uzsūc dažādas noderīgas zināšanas un meklē labākos veidus, kā caur savu pieredzi uzrunāt citus cilvēkus ar invaliditāti, lai viņi spētu iziet no savas kabatiņas, lai invaliditāte viņu prātos nebūtu kā zīmogs neko nedarīt, nekur neiet.

Piemēram, patlaban Kaspars ir iesaistījies projektā, kas saistīts ar tūrisma piedāvājuma apkopošanu cilvēkiem ar invaliditāti. «Ir izstrādāta aplikācija un mājaslapa mapeirons.lv, kuras mērķis sniegt cilvēkiem precīzu un pārbaudītu informāciju par pieejamām vietām cilvēkiem ar invaliditāti. Gaidām arī līdzcilvēku ieteikumus par jauniem apskates objektiem. Pēc informācijas saņemšanas mūsu eksperti dodas uz konkrēto vietu to pārbaudīt. Ja vieta atbilst visām prasībām, to iekļaujam mapeironā.»

Igaunijā, Somijā pieredzētais

Tāpat pavisam nesen Kaspars devās sešu dienu ilgā pieredzes apmaiņas braucienā, kur kopā ar citiem pārstāvjiem no Latvijas, Igaunijas, Somijas, Moldovas, Armēnijas, Gruzijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas izzināja, kā ar jauniešu sociālo iekļaušanu strādā Latvijā, Igaunijā un Somijā dažādās pašvaldību un nevalstiskā sektora organizācijās.

«No Latvijas piemēriem cilvēkus visvairāk ieinteresēja Ghetto games pieredze darbā ar jauniešiem. Kā norādīja citu valstu dalībnieki, viņu valstī tik plaša kustība neesot radīta. No Igaunijā redzētā gribas pieminēt kādas mākslas skolas Pērnavā sekmīgo pieredzi bērnu ar invaliditāti iekļaušanā sabiedrībā, Tallinas pilsētā ir speciāls centrs, kur organizē dažādas aktivitātes un pasākumus bērniem un jauniešiem ar invaliditāti. Savukārt no Somijā pieredzētā jāpiemin viesošanās pie cilvēkiem ar redzes traucējumiem, kuri bija mums sarīkojuši kafijas dzeršanu tumsā. Viņi mūs apkalpoja un jutās kā zivis ūdenī, savukārt mums pie neierastās situācijas bija jāpierod un jāliek lietā citas maņas, jo redzēt tur patiešām neko nevarēja. Tā bija interesanta pieredze un iespēja kaut nedaudz iejusties neredzīga cilvēka ādā. Tāpat Somijā aktīvi domā par patvēruma meklētāju iekļaušanu, piemēram, Helsinkos ir izveidots tirdzniecības centrs, kur savas biznesa idejas var realizēt tieši bēgļi. Tur ir arī informācijas centrs, kur arī strādā patvēruma meklētāji, kas atbild uz citu bēgļu interesējošajiem jautājumiem un palīdz sekmīgāk iekļauties kopējā sabiedrībā. Kopumā jāteic, lai arī brauciena grafiks un dienas plāni bija ļoti piesātināti, katrā ziņā dalība šādos vai līdzīgos projektos paplašina redzesloku,» secina Kaspars.

Visa pamatā - vides pieejamība

Viņš ir priecīgs, ka arvien vairāk projektu ir atvērti arī cilvēkiem ar invaliditāti, piemēram, Erasmus+ Jaunatne darbībā mobilitāte pieejama ikvienam jaunietim - programma sludina, ka jebkurš interesents var, piemēram, kļūt par brīvprātīgo vai iesaistīties citos neformālās izglītības projektos. Kaspars ir pārkāpis 30 gadu slieksni (mobilitātei ir vecuma griesti), tāpēc Erasmus+ Jaunatne darbībā iespējas viņam iet secen, tomēr viņš ir pārliecināts, ja vecuma ziņā viņš atbilstu mobilitātes prasībām, viņš noteikti Erasmus+ iespējas izmantotu. Statistika gan liecina, ka kopumā jaunieši ar speciālām vajadzībām vai ierobežotām iespējām kūtri izmanto programmas iespējas, jo daudzi vienkārši baidās pamēģināt. «Nav jau tik vienkārši - nāc un piedalies! Vispirms ir jāatrisina daudzas praktiskas lietas, pati pirmā - vai un kā cilvēks reāli var izkļūt no savas dzīves vietas. Tas ir jautājums par vides pieejamību. Ja šis jautājums ir sakārtots, tad var domāt par izglītības iespējām, darba iespējām un dalību projektos.

Tāpat, lai piedalītos kādā projektā, lielai daļai cilvēku riteņkrēslā ir vajadzīgs asistents, taču asistents nevar būt pilnīgi jebkurš, viņiem vispirms ir jāatrod kopēja valoda, lai redzētu, vai izdosies sastrādāties un var kopīgi doties ceļā. Tāpat daudzi vienkārši psiholoģiski nav gatavi dalībai projektā, iziet no savas komforta zonas. Piemēram, cilvēks, kas dzīvo reģionā, varbūt pat nepazīst tuvāko vidi sev apkārt, tāpēc ir naivi cerēt, ka viņš piekritīs doties uz Itāliju. Cilvēkus vispirms jāmēģina iesaistīt projektos, kas ir tuvu viņu dzīvesvietai, ilgst vien dažas dienas, lai cilvēkus iedrošinātu vismaz pamēģināt,» uzskata Kaspars.

Starp Rīgu un Limbažiem

Viņa ikdiena paiet starp Rīgu un Limbažiem - galvaspilsētā tiek kārtotas dažādas ar darbu saistītas lietas, bet Limbaži ir viņa miera osta, mājas. Viņš pats arī vada auto, kas, kā Kaspars raksturo, dod ļoti lielu brīvības sajūtu - pašam nokļūt no punkta A līdz punktam B.

Taujāts, vai un kā, viņaprāt, pēdējos gados mainījusies vides pieejamība, sabiedrības uztvere attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti, Kaspars atbild: «Uzlabojumi nenoliedzami ir. Gan vide, gan izglītība kļūst pieejamākas. Protams, vēl daudz kur augt un attīstīties. Mainījusies arī sabiedrības izpratne, it īpaši atvērta ir jaunākā paaudze. Tomēr domāju, ka skaidrojošais darbs būtu jāveic arī turpmāk. Otra kurpēs jau nav iespējams iekāpt, bet izpratni caur dažādiem pieredzes stāstiem gan var pavairot.