NRA pēta, vai 90.gadu sākumā tiešām daļa čekas maisu tika sadedzināti
Sabiedrībā valda krasi atšķirīgs viedoklis par nepieciešamību publiskot čekas maisu saturu. Daļa uzskata, ka bez tā nav iespējama vēsturiskās taisnības atjaunošana, citi nevēlas pieļaut bez vainas vainīgo pakļaušanu nepelnītam sabiedrības nosodījumam, vēl kāds izmisīgi baiļojas, ka gaismā nāks viņa pastrādātās denunciācijas. Neatkarīgās rīcībā ir kāda tā laika notikumu aculiecinieka stāsts par Valsts drošības komitejas dokumentu sadedzināšanu. Tas nozīmē, ka vismaz šīs daļas maisos trūkst, un čekistu izpratnē tā bijusi nozīmīga.
Viena nakts, divi autofurgoni papīru. Kas ticis dedzināts, nav zināms, taču notikums parāda, ar kādu vērienu slepenajiem dienestiem nācās rīkoties PSRS sabrukuma gaidās.
Pārkvalificējas kurinātājos
Neatkarīgās avots ir pārbaudīts un uzticams informācijas sniedzējs. Laikā, kad sabiedrība tik nodarbināta ar čekas maisu apspriešanu, arī viņš vēlas sniegt savu artavu diskusijā. Vismaz ilustrēt, cik pilnīgs vai gluži otrādi - nepilnīgs varētu būt Latvijas rīcībā atstāto dokumentu kopums: «Pasaki kādam no tām gudrajām galvām, ka daudz kas ticis sadedzināts. Viņu rīcībā nav nonākusi visa dokumentācija. Kāda bijusi atlikušā atlase, to mēs nezinām. Mana stāstītā informācija ir droša un patiesa.» Taču ar specdienestiem joki mazi visos laikos, tādēļ savu vārdu viņš vēlas paturēt noslēpumā. Šī apsvēruma dēļ nepubliskosim arī konkrēto vietu un konkrēto rūpnīcu, kuras katlumājā šis notikums risinājās.
Bija deviņdesmito gadu pats sākums. Padomju Savienība atradās uz nenovēršama sabrukuma sliekšņa, taču PSRS valsts drošības iestādes turpināja darbu. Tikai tagad tajā ietilpa arī kurināšana. Bija jāiznīcina dokumenti.
Atvainojos un izgāju ārā
Padomju laikā ilgus gadus Neatkarīgās avots strādāja kādas lielpilsētas rajona betona izstrādājumu cehā par darba aizsardzības inženieri. Sēdējis vienā kabinetā ar rūpnīcas Civilās aizsardzības štāba priekšnieku. Tas bijis kāds demobilizēts raķešu karaspēka virsnieks - Valsts drošības komitejas acis un ausis. «Vienā 1990. gada pavasara rītā viņš man stāstīja, ka iepriekšējā dienā palūgts pavadīt pārstāvi no Rīgas, kuru interesējusi mūsu betona ceha katlumāja.» Vēl dažas dienas iepriekš uz rūpnīcu bija atbraucis arī rajona VDK pārstāvis. «Sastopot abus ar kolēģi kabinetā runājamies, atvainojos un izgāju ārā.» Bet katlumāja specdienestu interesēja, lūk, kāpēc. Tajā tika darbināti divi vertikāli ar oglēm kurināmi katli. Abi aprīkoti ar dūmgāzu attīrīšanas sistēmām - cikloniem. Tātad piemēroti arī degošu papīra pelnu uztveršanai. Un vēlāk, pārstaigājot rūpnīcas apkārtni, nevienu skurstenī pasprukušu plēksni, nemaz nerunājot par kādiem nesadegušiem burtiem, patiešām neizdevās atrast.
Atbraukusī persona no Rīgas pieprasījusi, lai naktī betona cehā neviens netiktu nodarbināts. Viņi paši kurinās un katlus izmantos savām vajadzībām.
Tie bija superslepeni dokumenti
«Krēslai iestājoties, atbraukušas divas slēgtās automašīnas (bertas). Dedzināšana notikusi visu nakti. Viņi ar pārstāvi pastaigājušies katlumājas apkārtnē.» Kas ticis dedzināts, runīgais kolēģis tomēr neatklāja, bet šodien to viņam pavaicāt vairs nav iespējams - pirms dažiem gadiem nomiris. Bet tobrīd arī tāda dokumentu dedzināšana rūpnīcas cilvēkiem nekādas aizdomas neradīja - vai mazums kas specdienestiem darāms. «Tikai šodien mēs varam izvērtēt, kas toreiz tika dedzināts. Tie bija super slepeni dokumenti. Parastos papīrus ar slepeno atzīmi samala Līgatnes papīra fabrikas papīra maļamajās dzirnavās.» Tā vismaz viņam esot stāstīts. Pārstāvis tikai procesa gaitā stāvējis klāt un skatījies, lai viss tiktu samalts. Slepena, tomēr makulatūra - nedrīkst laist postā un tā vienkārši sadedzināt. Taču šos dokumentus atveda uz betona cehu un sadedzināja. Divas kravas. Papīrs ir smags materiāls - tātad var pieņemt, ka runa ir par tonnām dokumentu. Taču kaut kas toreiz arī nogāja šķērsām. Betona ceha katlumāja bija savienota ar netālo remonta mehāniskās rūpnīcas katlumāju, kur savukārt kurināts ar mazutu. Mazuta sašķidrināšanai ir nepieciešams karsts tvaiks. Visu nakti dedzinot papīrus, betona ceha tvaika katlos attīstījās liels spiediens, jo patēriņa saražotajam siltumam nebija. Un sistēmā kaut kas nogājis greizi. Spiediens mazutu no remonta rūpnīcas atspieda uz betona tvaicēšanas kamerām.
«Naktī dedzinātāji savu darbu nostrādāja. Mazutu atklāja no rīta. Mēs tajā vainojām mehānisko rūpnīcu,» notikumu atminas Neatkarīgās avots.
Daži manuskripti deg
Visticamāk, līdzīgas VDK nakts vizītes notikušas arī citās Latvijas PSR rūpnīcās un citās katlumājās. Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāsta, ka pašā VDK ēkas pagrabā bija tikai divas buržuikas jeb taupības krāsniņas un tur lielus papīru daudzumus pilnīgi noteikti nevarēja iznīcināt. Bet nepieciešamība bija, jo perestroikas atkušņa iespaidā daudzu dokumentu eksistence kļuva lieka un pat nevēlama. Piemēram, vajāšana par politisko pārliecību tika aizliegta, attiecīgi lērums uzraudzības lietu bija jāizbeidz. Dokumentu iznīcināšana notika arī 1989. gadā un vēl pirms tam. Tostarp arī vispārējā lietvedība. Bet papīri, jo īpaši biezā blāķī sakrauti, tik vienkārši nedeg. Bija vajadzīgas katlumājas ar labu vilkmi un drošību pret informācijas noplūdi. Saņemot pavēli no pašas augšas, vieni VDK darbinieki atlasīja nepieciešamos dokumentus, citi nogādāja sadedzināšanai un uzraudzīja procesu, bet fiziski krāsnīs tos krāva iekšlietu karaspēka karavīri. Visticamāk, notika tieši tā, un, kas ir sadedzis, tas vairs netiks publiskots, pat tad, ja politiķi par šādu soli izšķirsies.