Mācību satura reforma paredz Latvijas vēstures jeb Dzimtenes mācības apguvi jau no ceturtās klases, akcentu liekot uz lokāli nacionālo, bet Latvijas un pasaules vēsturi apvienojot vienā priekšmetā, jo, sadalot tos, skatījums uz procesiem tiek pārāk sadrumstalots. Izskan gan iebildumi, jo tādējādi zūdot iespēja skolēnos stiprināt Dzimtenes mīlestību un patriotismu.
«Ar vēsturi nav jāpiepilda, ar vēsturi ir jāaizdedzina,» sava pasniedzēja Pētera Krupņikova sentenci Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas sēdē atgādināja Latvijas Vēstures skolotāju biedrības valdes priekšsēdētājs, Skola 2030 eksperts Valdis Klišāns. Šī doma netieši ņemta vērā, izstrādājot jauno mācību saturu vēsturē un sociālajās zinībās, un tas nozīmējot, ka skolēns nav jāpiepilda tikai ar faktiem, bet mācību stundai jābūt aktīvai - ar diskusijām, viedokļu sadursmēm gan starp skolotāju un skolēniem, gan starp pašiem skolēniem. Piedāvājums esot arī vairāk vest viņus laukā no klasēm - iet, skatīties, pētīt, apmeklēt muzejus, aktīvi darboties.
Darba grupa, kas izstrādājusi jauno saturu, piedāvājot «vēstures elementus» sākt mācīt no 4. klases. Pašlaik šo priekšmetu esot nodēvējuši sausi - par sociālajām zinībām un vēsturi, bet cerot atrast izteiksmīgāku, varbūt te derētu Dzimtenes vai Latvijas mācība? «Uzsvars būtu uz 20. gadsimtu un lokāli nacionālo, sākot ar ģimeni, dzimto vietu, pagastu, novadu. Lielākais aplis - Latvija, un tikai mazliet iepazīstinot ar to, kas ir aiz tās robežām, piemēram, tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvu un Igauniju,» skaidroja V. Klišāns.
Patlaban Latvijas un pasaules vēsture tiek mācīta atsevišķi, katrai no tām tiek veltīta stunda nedēļā. Tupmāk plānots 7. līdz 9. klasē pasniegt vēsturi kā kopīgu priekšmetu - ar skatu no Latvijas. Pamatā tā būs nacionālā eiropeiskā vēsture - ar jau iepriekšējā saturā iezīmētajiem hronoloģiskajiem pieturas punktiem, sākot no aizvēstures līdz mūsdienām. Vienotu skatījumu atbalstot arī 99% vēstures skolotāju, jo dalot «skolēnu galvās tiek radīts lielāks haoss, jo rodas tēmu nesakritība», teica V. Klišāns. Piemēram, Latvijas vēsturē skata Livonijas laikus, bet pasaules - Lielo franču revolūciju, jo to prasa stundu sadalījums.
Ulbrokas vidusskolas vēstures skolotāja Neila Krave atzina, ka kopumā nule radītā šā mācību priekšmeta koncepcija ne tikai viņai, bet arī kolēģiem šķietot milzīgs ūdensgabals, no kura neko daudz nevarot saprast, vienīgi, aplūkojot shēmu, kurā atzīmēti galvenie hronoloģiskie pieturas punkti, atviegloti uzelpojusi, jo tie viesuši skaidrību, kas tiek sagaidīts no skolotāja. Viņa tikai bažījoties, vai tajā visā netiks zaudēts līdzsvars starp faktiem un to «kustināšanu». Jo vēsturē neko nevarot diskutēt un spriest, ja nav nopietnu pamatu. Ja to nav, tad cilvēks, runājot par pagātnes notikumiem, tikai «pļurina». Tas gan nenozīmējot, ka jāiekaļ fakti, taču ir fundamentālas lietas, it īpaši 20. gadsimtā, kas inteliģentam cilvēkam ir jāzina. Attiecībā uz patriotismu - to iemācīt nevarot, arī krāšņu pasākumu «formātā» ne. To viņa varot apliecināt, jo nostrādājusi vairākus gadus mazākumtautību skolā. Mainīt viedokli, kas nāk līdzi no ģimenes, esot ļoti grūti. Un vēl - turpināt mācīt vēsturi krieviski nešķietot atbalstāmi.
Pret vēstures saplūdināšanu vienā mācību priekšmetā iebilda gan vecāku pārstāvji, gan ilggadējā pedagoģe Anta Rudzīte. Vai tad nevarot Latvijas vēsturi, kas lielā mērā ir Tēvzemes mīlestības audzināšanas avots, mācīt vispirms un tad pāriet uz pasauli? «Kā tad tā: valsts ir, tauta ir, bet savas vēstures nav?» bija izbrīnīta A. Rudzīte, norādot, ka nekur nepavīdot vārdi: audzināt Latvijas patriotus! Jā, esot par lojalitāti, bet - vai tas ir, uz ko mēs tiecamies? Citi klātesošie iebilda: varot jau teju katrā teikumā patriotisma vārdu ierakstīt, bet - vai no tā tas kļūs lielāks? Un kā izmērīt tā esamību? Vai no tā, ka padomju laikā tas tika sludināts ik uz soļa, tas radīja patiesas jūtas? Pārāk novazājot jēdzienus, varam panākt pretējo. Attieksme jāpanāk caur līdzdarbošanos un pieredzi, nevis jāuzspiež.