Leģionāra atraitne izpilda vīram doto solījumu – pārved viņa pelnus uz Latviju
Galu galā vienīgie provokatori, kas ieradās ar mērķi izraisīt nekārtības 16. marta pasākumos, bija Eiroparlamenta atvaļinātā deputāte Tatjana Ždanoka, viens dzērājs un kāds viesizrādē ieradies vācietis, kuru policija par bļaustīšanos nevietā un nelaikā aiznesa uz busiņu. Tie, kuriem leģionāru atceres diena ir pa īstam svarīga, to pieminēja mierpilnā cieņā. Arī – Brigita Voitkus, kura 79 gadu vecumā pārcēlusies no Austrālijas uz Latviju, izpildot vīram – leģionāram Verneram Voitkus doto solījumu – pārvest viņa pelnus dzimtenē.
Pēc policijas aplēsēm, 16. marta piemiņas pasākumus apmeklēja ap 2000 dalībnieku. Vēl pārsimt vietējo un ārvalstu žurnālistu. Un drošības dienestu darbinieki lielā skaitā. Pašvaldības un Valsts policija, specvienība, organizatoru algoti apsardzes darbinieki, sapieri ar suņiem - sprāgstvielu meklētājiem. Tie jau agrā rītā pārmeklēja katru kvadrātmetru svinīgā gājiena maršrutā. Nodrošinoties pret iespējamajām provokācijām un nekārtībām, pie dubulti nožogotā Brīvības pieminekļa bija pat atdzīta ugunsdzēsēju ūdens muca. Tomēr ūdensstrūkla nemiera cēlāju savaldīšanai nebija vajadzīga. Sekojot drošības iestāžu rekomendācijām, Rīgas dome jau trešo gadu pēc kārtas aizliedz pieteikto pretpasākumu rīkot vienā laikā vienā vietā, tāpēc tas arī šoreiz tika atcelts. Tie, kam šī diena ir nozīmīga, varēja to pieminēt relatīvi mierīgā un svinīgā gaisotnē.
Cilvēki uz dievkalpojumu Svētā Jāņa baznīcā sāka pulcēties pēc deviņiem rītā. Jaunāki, vecāki, ģimenes ar bērniem, vairāku patriotisku organizāciju pārstāvji - lielākā daļa ar ziediem, ko vēlāk nolikt pie Brīvības pieminekļa un Lestenes kapos. Daudzi dodas šajā gājienā, jo tāda ir viņu valsts un ģimenes vēsture.
Brigitu Voitkus draugi centās atrunāt nākt un kur nu vēl uz Lesteni braukt. Pērn neveiksmīgi pakritusi, guvusi sešus lūzumus. Tagad mācās staigāt no jauna. 81 gada vecumā tas nav vienkārši, taču spieķis ir labs palīgs. «Es teicu, es vienalga nākšu. Man šī diena ir ļoti nozīmīga.»
Brigitas kundze uz dzīvi Latvijā pārcēlusies tikai pirms diviem gadiem no Austrālijas, izpildot sava vīra pirmsnāves gribu. «Viņš toreiz teica - kad Latvija kļūs brīva, tu pārcelies mājās. Es gribu gulēt Latvijā. Pagāja trīs gadu desmiti, un es pārvedu viņu.» Brigitas ceļš mājup bijis tik ilgs un tāls: bērnībā - Sibīrija, bēgļu nometnes Vācijā, tad Austrālijas nekuriene. Tur arī vīru satikusi. Verners Voitkus līdz karam bijis mācītājs. Kad tika iesaukts leģionā, kalpoja par kapelānu. Un tieši viņš Lestenes baznīcā 1944. gada 24. decembra vakarā, jau ienaidnieka mestām bumbām krītot un granātām sprāgstot, Lestenes baznīcā noturēja pēdējo Ziemassvētku dievkalpojumu. Tā vēsta avots Nekropole. Kaujā viņu smagi ievainoja, taču karalauku viņš atstāja dzīvs. Priekšā vēl bija gana garš mūžs un arī tikšanās ar Brigitu.
«Bet tagad viņš atdusas Lestenē. Esmu viņu pārapbedījusi. Un pati esmu šeit, jo esmu latviete,» rimti saka sirmā kundze. «Tas ir svarīgi!»» .