Juris Ozoliņš: Lielo uzņēmumu šarms apbūris politisko vadību

Enerģētikas eksperts Juris OZOLIŅŠ intervijā Neatkarīgajai raksturo Latvijas enerģētikas politiku un apstākļus, kas to nosaka. Vēl mēs runājām par pretrunīgo obligātā iepirkuma komponenti (OIK) un ar to saistītām lietām.

- Pirms ķeramies pie konkrētām lietām, gribētos, lai jūs novērtējat energopolitikas kvalitāti, energosistēmas sakārtotību valstī kopumā.

- Kad atjaunoja Latvijas Satversmi, sākās darbs pie šodienas enerģijas politikas… Jo pirms tam viss bija ļoti atšķirīgs. Bija Ekonomikas ministrija, bija Enerģētikas ministrija… Tās mēģināja rakstīt šīs politikas likumus. Taču - bija ļoti grūti atsperties. Tāds bija tas sākums.

Pirmais, ar ko mēs sadūrāmies, bija patērētāju un enerģijas piegādātāju attiecības. Tās nebija sakārtotas tādā ziņā, ka daļa cilvēku domāja - enerģijas uzņēmumi ir tam, lai viss būtu ļoti, ļoti lēti, lai viss būtu ļoti taisnīgi… Un izveidojās dīvaina situācija, kad lielākie enerģijas uzņēmumi (Latvenergo u.c.) bija gandrīz vai jāaizstāv pret patērētājiem.

Latvenergo, Latvijas gāze, Rīgas siltums un siltumapgādes uzņēmumi atšķīrās no šodienas.

Pirmais likums, kas radās, saucās Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā. Tieši par to mēs runājam tagad. Bet toreiz bija skaidri un gaiši jāpasaka, ka enerģijas uzņēmumi, lai tos galīgi nenoplicinātu, kaut kādā veidā ir jāaizstāv pret sabiedrības spiedienu. Un - pirmā institūcija, kas tika radīta, bija Enerģijas uzņēmumu regulēšanas padome, šodien - Regulators.

Bija skaidrs, ka atkarība no fosilajiem resursiem (gāze, ogles un mazuts) sola bezperspektīvu nākotni, Latvijas ekonomikai jākļūst drošākai. Tās atkal ir tās pašas tēmas, par kurām runājam šodien. Darba vietas, drošība, iesaistīšanās, mazāka atkarība no piegādātājiem nekontrolētās teritorijās.

- Mēs abi 13. aprīlī Rēzeknē piedalījāmies diskusijā Sadarbības dialogs. Atjaunojamās enerģijas nozares loma Latvijas reģionu nākotnē, un es te savos jautājumos lielā mērā atsperos no tur runātā. Jūs tur sacījāt, ka Latvijas energosistēma reiz bija decentralizēta un tai bija cita filozofija. Kāda filozofija tai ir tagad? Vai tā sevi attaisno?

- Jā. Taču visdramatiskākais pagrieziens ir noticis pēdējo piecu gadu laikā. Tādā nozīmē, ka tiek uzskatīts - energosistēmas nākotne ir patērētāju līdzdalībā enerģijas ražošanā savā teritorijā ar visiem iespējamajiem pieejamajiem resursiem. Rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumiem ir jākļūst par aktīviem tirgus dalībniekiem un savas izmantotās enerģijas cenas ietekmētājiem. Jaunās pieejamās tehnoloģijas to pašu atļauj arī mājsaimniecībām. Tas izriet no ES stratēģijām. Visas beidzamās direktīvas un regulas, kuras ir spēkā Latvijas Republikā, ir pieņemtas ar mūsu līdzdalību. Jo vairāk - ne tikai ar politiskās elites, bet arī ar sabiedrības un uzņēmēju līdzdalību. Jo neviens ES dokuments netiek pieņemts bez saskaņošanas ar reģionālām sociālām un ekonomiskām komisijām. Tiem, kurus mūsu valdība šodien sauc par sociālajiem partneriem. Viņi ir tur visur bijuši klāt un redzējuši, kā tas notiek.

Tātad - nākotne tiek saskatīta decentralizācijā, un tas nav tādēļ, ka kādam to gribētos politiski, bet tādēļ, ka ir mainījušās tehnoloģijas. Respektīvi, lai cik tas savādi arī nebūtu, enerģētika atgriežas pie savas sākotnējās izcelsmes. Pie resursiem, kas lielā mērā bija sasniedzami ar roku.

- Taču Rēzeknē runātais vedina domāt, ka mūsu likumdošana nav kā pienākas sagatavota šai ES balstītajai, šai mūsdienu enerģētikas filozofijai.

- Mūsu likumdošana šajā jomā šobrīd pilnībā atbilst gan Eiropas konstitūcijai, ko sauc - Lisabonas līgums, gan arī visām regulām. Un tās izmaiņas, kas notiek ES likumdošanā pašlaik, nav dramatiskas. Tās tik vien kā tiek piemērotas jaunajiem apstākļiem.

Tiesa - esam uzdūrušies tam, ka pāreja no vienas sistēmas uz otru nākotnē mums izrādās mazliet dārgāka, nekā gaidījām. Tas ir tas, ko Rēzeknē minējām - kādā brīdī mums pietrūka politiskās drosmes to piekoriģēt.

Esmu sniedzis diezgan daudz informācijas par to, ko izdarīja mūsu kaimiņi, ko mēs. Un ir skaidri redzams, ka 2012., 2013. gadā mums aizķērās kāja. Kāpēc mums ir tik dārgi? Tāpēc, ka mums ir pilnīgi cita atbalsta struktūra. Jo mēs, sniedzot atbalstu vietējai enerģijai, vienlaikus un daudz lielākā mērā šajā periodā pēc 2010. gada sniedzam atbalstu fosilai enerģijai.

Es jums pamatoju, ka visam, par ko mēs šodien cepamies, ja drīkst tā izteikties, ir tikai 38% ietekme naudas izteiksmē. Pārējais tika fosilai enerģijai un centralizētai sistēmai. Protams, arī tā ir jāattīsta, bet jautājums ir par to, kā mēs informējam sabiedrību. Galu galā - tai būs jādzīvo vidē, kuru mums sola tehnoloģijas. Un sola neizbēgami. Eksistē jēdziens «graujošās tehnoloģijas». Proti - situācija, kad tehnoloģija pilnībā maina biznesa modeli. Mēs esam šajā posmā, kad tehnoloģijas pilnībā maina biznesa modeļus centralizētajā sistēmā. Par to šodien neviens vairs nebrīnās. Un arī Latvijā par to neviens nebrīnās. Mūsu problēma tātad ir - izmaksas.

- Bet kuram tad Latvijā jāpārredz šī tagadnes un nākotnes situācija kopumā? Kuram adekvāti jākoriģē, jākoordinē politika šajā jomā? Man šķita, ka Rēzeknē bija diezgan daudz fragmentētu viedokļu, kurus klātesošais ekonomikas ministrs nespēja ielikt jomas kontekstā.

- Sabiedrība velēšanās dod mandātu veidot Saeimu, valdību un citas institūcijas, no kurām gaidām produktīvu darbu. Dzīves realitāte vienmēr ir tāda, ka gaidas un rīcības rezultāti dažādi. Pirmsvēlēšanu gaisotnē tiek izvēdinātas partiju programmas un valdības deklarācija. Ekonomikas ministrijas atbildībā ir likumdošanas atbilstība attīstībai visās nozarēs. Ministrs neizvēlējās sabalansētu pieeju attieksmē pret masīvo mediju spiedienu saistībā ar intriģējošiem elektrostaciju attīstītāju mēģinājumiem iekļauties atbalstu shēmā. Rezultātā informatīvajā telpā tiek nepiedodami noniecināti uzņēmēji, kuri darbojos likuma ietvaros. Nepietiek ar to, ka ir problēmas finanšu sektorā, tam vēl pievienojies uzņēmējdarbības un uzņēmumu attiecību saindētais klimats. Tā ir toksiska valsts reputācijas problēma. Darba grupas uzdevums būtu vispirms ieviest skaidrību starp uzņēmēju un elektrības patērētāju grupām. Lai tā nebūtu vienkārša grābstīšanās pa augstiem plauktiem.

- Vai normāli, ka mūsu enerģijas bilance ir negatīva (14 miljoni dienā: eksports - 3 miljoni, uz āru 17,3 miljoni dienā). Tika sacīts, ka šiem izdevumiem nav nekādas pievienotās vērtības. Toties atjaunojamo energoresursu (AER) pievienotā vērtība ir milzīga. Latvijā šajā jomā ir nodarbināti 24 000 cilvēku.

- Jā, tā tas ir. Jo - mēs pērkam gāzi, mēs importējam elektrību. Protams, nauda aiziet uz ārpusi. Un, kā mums nav, tas ir jāpērk. Ir brīži, kad varam saražot elektrību ar saviem resursiem, un ir ļoti daudz brīžu, kad mēs to nevaram. Un tad nauda aiziet.

- Vai kurss uz decentralizāciju te kaut ko mainīs?

- Protams. Atgriežamies pie pirmā argumenta - kāpēc ES un mēs kopā ar ES izvēlējāmies tādu stratēģiju? Tāpēc, ka pārāk daudz naudas nevajadzīgi aiziet uz ārpusi. Bilance Eiropā kopumā un arī Latvijā ir negatīva, jo pilnībā neizmantojam vietējos resursu. Decentralizētā sistēmā ražojam enerģiju no mūsu pašu resursiem. Te esam saskaņā ar ES filozofiju - tā nozīmē darba vietas. Labāk dot cilvēkam darbu nekā maksāt pabalstus. Nākamā, protams, ir drošība. Ja paši ražojam, tad cilvēki ir saskarē ar procesu. Zinātne un izglītības sistēma ir saskarē ar to, un intelektuālā izpratne atrod lietas, ko var uzlabot. Cilvēki un iekārtu ražotāji ir šajā procesā. Respektīvi - šeit stāv cenas pret ieguvumiem un tas, ka vienai daļai ļoti negribas maksāt par nākotni. Tā ka - šis ir tirdzniecības bilances sociālo seku izvērtēšanas laiks. Enerģijas sektors ir viens no tiem, kas atrodas centrā.

- Bet vai valsts atbalsts AER ir efektīvs? Man rodas iespaids, ka cilvēkiem, kuri ar to nodarbojas, nav lāgā skaidrības pat par to, kas būs nākamgad.

- Kā tad, OIK atcelšana un negodīgie ražotāji? Es ar interesi gaidu ziņu: mums ir politiskais un ekonomiskais plāns, un jums, puiši, vajadzētu mums palīdzēt ar savām domām. Otrs - par blēdīšanos. Rēzeknē teica - nosauciet tos blēžus. Bez šaubām, tie uzņēmumi, kuri saņem šo atbalstu iepirkuma veidā, ir šausmās. Jo kas ir slikti? Šī vēsts izplatās. Bet - mēs taču esam savienotā sistēmā… Turklāt - ir liela atšķirība jauktajā atbalsta sistēmā. Ja neskaita Latvenergo, kas ir vienīgais valsts uzņēmums, kurš līdz šī gada janvārim saņēma lauvas tiesu atbalsta, viss pārējais ir privātais un pašvaldību kapitāls. Te atkal ir jautājums - ko pret ko nostāda? Un man ir tāda nepatīkama sajūta, kura man atgādina deviņdesmitos gadus, kad arī bija cīņa, kas labāks - privātais vai valsts kapitāls. Kuru labāk pārvaldīs? Tā ka - šis ir ļoti, ļoti satraucošs brīdis.

- Kā tikt tam pāri?

- Valdības iecerētā, Ekonomikas ministrijas izveidotā un, manuprāt, nenormāli paplašinātā darba grupa būtu tā, no kuras būtu jāgūst patiesā informācija. Ir jāsāk ar pamatinformācijas publicēšanu, izskaidrošanu, lai jebkurš var saprast, par ko īsti ir runa.

- Man visvienkāršākais variants būtu - maksāt saskaņā ar to, ko rāda skaitītājs. Bet jūs Rēzeknē teicāt, ka mums enerģijas (produkta) cena ir mazāka par visādu «piedevu» cenu.

- Vai tie bija mani vārdi? Nu, jā… Produkta cenu nosaka tas, ko lietojam arī mūsu rēķinos - tirgus cena. Tā patiešām ir. Un - sevišķi mazajiem patērētajiem tās «piedevas», kuras sauc par atbalstu, maksām par ampēriem vai par jaudām, ir ievērojami lielākas nekā citiem. Tas ir atkarīgs no tā, kuru grupu un kuru patērētāju skatāmies.

Laikā, kad veidojām atbalsta shēmas, elektrības cenas bija par 40% augstākas nekā šodien. Bet prognozes 2008. gadā bija, ka tās būs divreiz augstākas nekā šodien. Taču dzīve aizgāja saskaņā ar citu scenāriju, un tā laikā politiķiem ir jāreaģē uz ārējām izmaiņām. Un te man liekas, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdību spējas analizēt tirgus tendences acīmredzot bija atšķirīgas.

- Taču - kaut vai šai pašai OIK tēmai ir jau desmit gadi. Un es nekādi nevaru saprast, kāpēc OIK izvērsusies par sistēmisku problēmu, par AER bremzi? Vai tad tās ieviešana radīja ko iepriekš neparedzamu, vai arī lobiji atkal izrādījās pārāki par valstiskumu?

- Te domāju: nav pamata runāt par to, ka lobisms ir guvis panākumus. Toties mēs redzam, ka ar lielajiem rūpniecības uzņēmumiem saistītais lobisms pagājušajā gadā ir guvis teicamus panākumus. Tāpēc, ka izmaksas šajā sistēmā ir pārdalītas…

- Par labu tiem, kuri izmanto gāzi un naftu?

- Nē, te ir runa par elektrības patērētājiem. Par tiem, kas enerģiju lieto. Cemex, Latvijas finieris un tiem līdzīgi uzņēmumi. Bija jākoriģē likuma un AER izmantotāju attiecības.

- Kāpēc kaimiņi to spēja, bet mēs - nē?

- Te mēs droši vien varētu atrast daudzus psiholoģiskus, analītiskus iemeslus. Mums Latvijā pastāv jēdziens - lielo uzņēmumu diskrētais šarms. Uzņēmēju organizācijas stāv un krīt par tiem, kuri maksā tām lielākas biedru naudas. To redzējām kaut vai gāzes tirgus atvēršanas sakarā. Un redzam arī pašlaik.

Un - te ir vēl viens paradokss. 2008. gadā mēs ES kopīgi gatavojāmies pieņemt lēmumu par AER atbalsta uzdevumiem. Jau gatavojoties tam, igauņi un lietuvieši sāka aktīvi atbalstīt šo enerģiju. Mēs savukārt dzīvojām un turpinām dzīvot zaļākās valsts ilūzijā. Ar ko tas noslēdzās? Pagājušajā gadā gan lietuvieši, gan igauņi pārdeva savu pārpalikumu Luksemburgai, kura maksāja viņiem naudu par to, ka viņi turpina atbalstīt savu atjaunojamo enerģiju. Viņi attīstās ar mums nesalīdzināmā tempā. Jo pie mums, Latvijā lielo uzņēmumu šarms acīmredzot ir apbūris politisko vadību.

- No atsevišķām organizācijām atkal dzirdu, ka pie vainas nesakārtota normatīvā vide…

- Katra no savas jomas interešu aizstāvības organizācijām kaut ko tādu sadzird un gaida, ka lielajiem rūpniecības uzņēmumiem enerģijas resursu cenas tiks pazeminātas. Un tiem visu laiku sola - mēs kaut ko darīsim!

Pienāk kritiskais brīdis. Atbalsta sistēmas izmaksas pārdalītas par labu lielajiem rūpniecības uzņēmumiem. Protams, lauksaimnieki ir zaudētāji. Bet tad viņiem tiešām sāk stāstīt, ka viņi varēs brīžiem tīklu jaudas atslēgt. Tā ir pilnīga bezjēdzība. Un tāpēc viņiem liekas, ka pie kaut kā vainīgi Sadales tīkli. Bet šajā epopejā nav nekāda sakara ar tīklu uzņēmumiem. Tā ir ar enerģijas izmaksām saistīta pārdale. Te visa tā lieta ir sajaukta, un grāmatvedība ir nesaprotama.

Tīkla uzņēmumam ir pienākums, lai elektrība tiktu fiziski piegādāta, lai tā būtu nomērīta, lai tā nonāktu gan pie patērētāja, gan tirgotāja. Viss!

- Kā prātīgi atcelt OIK?

- Man pagaidām nav ne mazāko ideju.

- Kāpēc Rēzeknē koģenerācija tika saukta par katastrofu?

- Tādēļ, ka pašlaik ir uzstādījums - izdarīt visu, lai pēc iespējas vairāk šo staciju izietu no ierindas.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tas ir OIK. Jo vairāk nomirs, jo labāk Latvijas patērētājiem. Es jau teicu - lielo uzņēmumu diskrētais šarms.

- Bet vai tad koģenerācija neietilpst AER kontekstā?

- Tā ir tehnoloģija, kas to izmanto. Jo vairāk staciju novedīsim, tā teikt, līdz bankrotam, jo labāk Latvijas ekonomikai? Protams - murgi. Tā dod vislielāko pienesumu ekonomikai un darba vietām.

- Kāda jums šķiet Latvijas enerģētikas nākotne?

- Gaiša. Tādēļ, ka tehnoloģijas, kuras ienāk dzīvē, ir nenovēršamas. Tās maina biznesa modeļus. Nākotne ir gaiša arī tāpēc, ka mums, pateicoties tieši šo tehnoloģiju ienākšanai, būs vairāk tehniski un ekonomiski izglītotu, gudrāku ļaužu. Arī dabasgāze kā tradicionālais resurss vēl ilgi spēlēs lomu elektrības sistēmā. Tāpēc, ka atvieglo atjaunojamo resursu ienākšanu sistēmās. Mums ir ļoti laba ražošanas struktūra, mums ir absolūti jaunākās elektrības ražošanas iekārtas ES. Nevajag šausmināties, ka mūsu elektrība ir dārga. Jo esam samaksājuši par jaunu un ļoti modernu sistēmu, kurai ir laba nākotne. Un - mums praktiski vairs nebūs jāiegulda nauda fosilās enerģijas ražošanas ierīcēs. Mēs to esam jau izgājuši. Bet - tas maksāja. Tā ka - nevajag brīnīties… Nevar būt tā, ka viss ir moderns, bet atnācis ne par ko. Resursu mums pietiek. Skaidrs, ka ir divi enerģijas veidi, kas attīstās visstraujāk - vējš un saule. Nav nekādu šaubu par to, ka šī resursa mums pietiek. Bet acīmredzot visvairāk sinerģijas ir… vislielākie mūsu resursu piegādātāji ir saistīti ar biomasu. Mēs varam uzbūvēt ļoti modernu un labu sistēmu. Un te mēs varbūt jau esam dažus soļus priekšā mūsu kaimiņiem.