Rakstnieks Jānis LEJIŅŠ (Zīmogs sarkanā vaskā, Kamera obscura, Vīrieša sirds, vairāki TV filmu scenāriji) stāsta Neatkarīgajai par saviem Jāņiem un par mūsu Latviju.
- Jāni, saki - kas tev Jāņi?
- Svētki! Bet - man Jāņi ir tā kā drusciņ skumji, jo tad saulīte sāk ripot uz leju. Ziemassvētki man patīk vairāk, tad tu atkal sāc gaidīt to gaišumiņu... Muļķīgi, protams. Svinēšanas gan mēs ar Džīnu (Jāņa sieva - V.A.) sen vairs netaisām. Mēs kaut kur aizbraucam. Jau ilgus gadus ceļamies un sagaidām sauli. Cenšamies ievērot šo lielo gadskārtu ritu arī Ziemassvētkos un Lielā dienā. Esam ar draugiem kādā pilskalnā vai svētvietā, sakuram ugunskuru, dziedam dziesmas...
Latviešiem ir niķis atkārtot svešu iedēstītas muļķības. Vārds Jānis esot cēlies no žīdu Johannāna Kristītāja u.tml. Biju skolā sīks puika. Neatceros, kādā sakarā, bet skolotāja stāstīja - no kā cēlušies latviešu vārdi. Jānis, protams, bija cēlies no Ivana. Ko es varēju iebilst skolotājai? Bet - man ir brālis Mārtiņš, un es jautāju: no kā cēlies Mārtiņš? No Mirona, viņa atbildēja pēc krietna šaubu brīža. Par Ivanu es biju gatavs noticēt, bet tas Mirons man nekādi negāja pie sirds. Mums ir raksturīgi pieņemt muļķības, ko kāds iestāsta, un tās atkārtot pat nopietnās vārdnīcās.
Jānis - sens indoeiropiešu vārds - indiešu Jams, pasaules divdaļības princips - jaņ un iņ, romiešu divsejainais Januss... Lielie gadskārtu svētki, augstākais punkts - skaties uz priekšu un atpakaļ. Domāju, ka tas ir ļoti stiprs vārds.
- Pastāsti kādu pats savu Jāņu stāstu.
- Mēs Jāņus svinam tad, kad Jāņi ir - 20. vai 21. jūnijā. Kādus 20 gadus, kopš mēs to darām, laikam tikai divas reizes ir lijis lietus. Aizpagājušajā gadā bijām izbraukuši pie leišu robežām, piecēlāmies ar saullēktu, izgājām ārā... Debesis pilnīgi skaidras, saule nāca pār kokiem... Skaists brīdis, tu to sagaidi, aizej nopeldies... saulīte uzlec... Pēc tādiem rītiem ir sajūta, ka esi uzlādēts, ka esi pieskāries kaut kam lielam. Tas ir skaisti.
- Daudz runā, ka Jāņos gaist tas, ko tu saki, un ienāk tirgus.
- Zini, lai cik dīvaini, man šķiet, ka tieši pēdējā laikā cilvēki arvien vairāk sāk meklēt tieši šo īsto mantu. Īpaši laukos. Jā, tirgus lien iekšā visur, kur vien iespējams. Un arī saistībā ar šo es bieži domāju, kas mēs esam un kur mēs ejam. Trīsdesmitajos gados Raiņa Uguns un nakts angļu tulkojuma priekšvārdā tulkotājs rakstīja, ka Latvija esot kā rieksts starp diviem riekstkožiem - Krieviju un Vāciju. Bet es vēl atcerējos kādu pētījumu par to, ko dažādām tautām nozīmē caurvējš. Izrādījās, ka viena no retajām tautām, kura uztraucas par caurvēju, ir latvieši.
- Ķīnieši saka: vieni pret vēju ceļ sienas, citi - vējdzirnavas.
- Mēs te vienmēr esam svaidījušies un svaidīti. Esam tik ilgi dzīvojuši caurvējos, bet vienlaikus esam saglabājuši kaut kādu dziļi slēptu kodolu. Kā tautas dziesmā: sveši ļaudis garām gāja, ar migliņu aplaidos. Vai arī atminoties to, kā Margaretas Mičelas grāmatā Vējiem līdzi viena kundze pamāca Skārletu: meitiņ, kad pūš lieli vēji, pieliecies. Bet pēc tam noteikti neaizmirsti atliekties.
Tagad nāk dziesmu svētki, un mūsu dziļi slēptā kopības sajūta atkal uzplaukst kā zieds. Bet pārējā laikā dzīvojam kā pa grāvjiem. Vienā galā šķiet - no tiem latviešiem vairs nekā nav. No otras puses - ir tik daudz gaišu cilvēku... Līdzsvaru mēs vēl neesam atraduši. Un tas nav brīnums, jo pēdējās simtgades laikā esam zaudējuši tik daudz labo gēnu, ka 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas gaidīt līdzsvaru ir pāragri.
Nupat mazmeitas izlaidumā direktore absolventiem teica: sapņojiet, sapņojiet, sapņojiet - jo kā citādi Dieviņš zinās, ko jūs gribat. Un tajā brīdī domāju - simtgade... Bija 20 gadi pirms kara, un tagad ir
25 gadi pēc kara. Ir tikai puse no simta, bet pa vidu - karš, kolhozi un gulagi... Simtgade - tas ir simbols. Ja mēs brīvībā patiešām būtu nodzīvojuši simt gadu, mēs būtu daudz savādāki. Ir jāpaiet laikam, kamēr atjaunosies izšķiedētie gēni.
- Mana baža ir tāda, ka pasaules globālo spekulāciju dēļ un paši savas patēriņa attieksmes pret tautu dēļ varam šo brīdi kā nācija nesagaidīt. Gribētos tomēr, lai rodam savu patību.
- Es ļoti bieži domāju par to. Un man nez kāpēc ir kaut kāda nenosaucama un neizskaidrojama ticība, ka šis kodols, par ko runāju, nekur nepazudīs. Un arīdzan paskatoties lielos vilcienos vēsturē... Livonijas karš, Ziemeļu karš, mēri, vieni iekarotāji, otri, trešie un... pa to vidu... cik ir izkauti, cik ir aizgājuši, cik ir pārtautojušies... Bet vienalga mēs esam kaut kā noturējušies.
Tas ir fenomens... Cik tautas, dzīvodamas šādos krustceļos, nav noslaucītas no pasaules virsas... Man dažkārt jautā: Jāni, tu tur Zīmogā sarkanā vaskā raksti: mēs bijām varonīgi, mēs cīnījāmies. Bet - mēs taču zaudējām. Es saku: mīļie draugi, ja mēs būtu zaudējuši, tad mēs te runātu par citām lietām un citā valodā.
- Viens no mūsu kritiķiem, ja atmiņa neviļ, Guntis Berelis, domādams par Zīmogu sarkanā vaskā, rakstīja apmēram tā: Lejiņš vēsturi ne pārvērtē, ne pārvar... Ko tu dari ar vēsturi?
- Es lasīju kaut ko līdzīgu par Vīrieša sirdi: Lejiņš no vēstures izloba labu stāstu. Arī skaisti teikts. Ļoti vienkāršoti runājot - ir divējādas vēstures. Viena - oficiālā jeb formālā, tā, ko māca skolā vai apraksta vēstures grāmatās. Tajā un tajā gadā notika tas un tas... Un - ir mūsu iztēles vēsture jeb vēsture mūsu iztēlē. Katram sava un tomēr arī visiem kopīga. Tajos dziļajos aizapziņas apcirkņos, par kuriem es te jau runāju. Un tā nav lineāra - no gaduskaitļa līdz gaduskaitlim, no notikuma līdz notikumam. Tā ir kā kamols, kurā viss satīts un savīts, viss vienkop - laiks, notikumi, mūsu senču nodzīvotās dzīves... Kā krāšņs un noslēpumains dārzs - gan sāpes un zaudējumi, gan prieks, gan naids, gan mīlestība - viss būtiskais, kas piepilda mūsu dzīvi. Ne jau gaduskaitļi un apkārtējie notikumi. Manuprāt, tieši literatūrā ir svarīgi atrauties no formālās vēstures un atklāt citas kopsakarības. Tas ir iztēles uzdevums. Iespējams, ka tas, ko mēs saucam par savu mūžu, ir vienvienīga iztēles rotaļa.
Bet - tā arī ir taisnība, ka no vēstures jāmācās. Jo vairāk tu esi tajā iekšā, jo vairāk spēj samērot. Mēs dzīvojam šajā brīdī, protams, viss, kas notiek, ir baigi svarīgi... Bet - esam paēduši, mums ir jumts virs galvas, uz mums neviens nešauj... Toties Livonijas kara laikā latviešus un igauņus Maskavā pārdeva verdzībā par kapeikām gabalā. Šeremetjevs raksta Pēterim I, ka viss izpildīts, kā bija pavēlēts - no Valkas līdz Rīgai nedzird ne gaili dziedam, ne suni rejam.
Un - Otrais pasaules karš, kad letiņi vienā grāvī, otrā grāvī. Pirmajā pasaules karā - vācieši lielie ienaidnieki, sitīsim viņus, trieksim ratā! Otrajā pasaules karā - krievi lielie ienaidnieki. Šīm svārstībām vienreiz vajadzētu norimties. Galu galā - sāc ar sevi un tad skaties, ko tev svešie nodarījuši.
Un - vēl viena lieta. Lai man piedod kolēģi, bet šie bezgalīgie bēdu stāsti par mūsu ciešanām... Jā, literatūrā ir vajadzīgs viss. Bet nevajag to visu pārvērst par bezgalīgu ciešanu stāstu vai, kā es saku, par salijušām siena kaudzēm. Gaušanās ir par daudz...
- Es vienā savā komentārā ierakstīju frāzi, ka gandrīz to pašu, ko var teikt par politikas, varas attieksmi pret tagadni, var teikt par jaunākās latviešu literatūras attieksmi pret tagadni. Tur nav konflikta ar tagadni. Un zināmā mērā - arī ar sevi pašu tagadnē. Jā, tur ir politiskas intrigas, ģimenes drāmas... Bet tās ir, kā sacīt, horizontālas, sadzīves drāmas. Horizontāli konflikti. Bez pacēluma, bez izrāviena.
- Cilvēki koncentrējas uz kaut kādu notikumu, it kā uz objektīvu patiesību un tad pieliek klāt savu vērtējumu. Iznāk stāsts ar morāli, bet idejai, domai, kādēļ tu šo stāstu vispār liec uz papīra, jābūt pirms. Tāpat, man šķiet, ir politikā. Cilvēks lien tur iekšā un tikai pēc tam domā, ko darīt.
- Varam ironizēt, bet var arī teikt, ka tieši te atklājas vai nu tas, ka arvien blandāmies pa tuksnesi, vai arvien esam pārlieku jauni, lai pienācīgi savāktos tagadnei un nākamībai.
- Tā varētu būt.
- Bet, redz, tomēr ir cilvēki, kas uzvelkas. Tātad tā varētu būt arī līderības problēma. Varbūt vārdi «tauta bez elites» patlaban ir attiecināmi arī uz mums.
- Pilnīgi noteikti. Pēdējā laikā sadarbojos ar Nacionālo aizsardzības akadēmiju un esmu priecīgs par to, ka mums aug īsti virsnieki. Tu ieej akadēmijā un jūti - te ir gaiši, te veidojas elite. Virsniekiem ir jābūt sabiedrības elitei, un elite nevar būt pavirša.
Turklāt - man ir bijušas daudzas tikšanās skolās. Un es esmu pārsteigts, cik gaiši un zinātkāri ir mūsu jaunieši.
- Kā tev liekas - cik kvalitatīva ir mūsu neatkarība?
- Man liekas, ka mūsu neatkarību raksturo tas, par ko mēs te tagad runājam. Un - kamēr nebūsim sapratuši, kas mēs esam... Viena gudra sieviete man definēja, kas ir province: province vienmēr nokavē un pēc tam pārspīlē. Man tas ļoti patīk, taču man liekas, ka mums tagad ir tā - nevis nokavē, bet vienmēr steidzas pa priekšu un tad pārspīlē...
- Es tev jautāju par neatkarības kvalitāti tāpēc, ka man bail - mēs izklīdīsim ātrāk nekā iznāksim no tuksneša, nekā beigsies mūsu nācijas jaunība. Lielā mērā - varas muļķības dēļ.
- Bet, Viktor, te atkal noder vēsture. Kad latvieši nav klīduši pa pasauli? Visos laikos - cara Krievija bija pilna ar godkārīgiem un talantīgiem latviešiem, Brazīlija, Amerika, rau, Londonā bankas laupīja... Bet - kā teicu, man ir vārdos nedefinējama ticība, ka mēs iziesim šim te cauri un atkal atgriezīsimies pie savākšanās. Un - man liekas - process jau notiek, kaut kur, kaut kas jau pamazām, pamazām atgriežas...
- Tas tā var būt. Bet vienlaikus, pateicoties ārējām spēlītēm, es redzu centienus pārvērst Latviju par teritoriju. Tas mani baida.
- Domāju, ka tas notiek. Bet kā tad ar mums latviešiem ir... Esam tāda kā vaļīga atspere, bet, kad tu to saspied līdz zināmai robežai, tad tā nāk atpakaļ. Šī sajūta mani neatstāj nekad.
- Tomēr - pasaule tagad ir vaļā, un mūsu enerģētiskie resursi tam, ko tu saki, var būt jau pasaulē, nevis Latvijā.
- Bet - ārējais spiediens neattiecas tikai uz Latviju. Tā ir visas pasaules tendence. Šī vienādošana, ko tagad sauc gudrā vārdā - globalizācija. Tas nozīmē - labs saimnieks nopļaus mauriņu gludu, gludu, lai vieglāk staigāt basām kājām un nekas neduras pēdās. Bet pasaule nebeidzas ar mauriņiem un pļāvējiem, Dievs nemīl vienādību, to mēs redzam ik uz soļa.
- Cik tad to saimnieku ir - viens, divi...?
- Es domāju, ka lielie pļāvēji ir tie, kuri tur lielos naudas makus. Visticamāk, ka vairāki, un paši dažreiz saplēšas savā starpā. Ar citu rokām, protams. Bet - šodien, kā reiz, impērijai aizejot no Indijas, teica viens angļu lords - ja ir pietiekami liberāla politika un liberāls tirgus, koloniālais karaspēks nav vajadzīgs. Karaspēks ir dārgs, viss notiek tāpat.
- Tomēr izrādās, ka šis liberālais tirgus vairs netur vērtības, mūsu patību, individualitāti par politikas pamatu. Nu priekšā nāk intereses. Tādēļ tu, politiķis, vari mainīt savu krāsu vai partiju, kā tev kurā mirklī sagribas.
- Tā ir naudas vara. Tā nav runa par vērtībām... Taču - kā jau teicu - pasaule necieš vienādību. Un arī tad, kad globalizācija plūdīs pāri, sāksies citi procesi.
- Jāni, raksturo latviešu izredzes šajā kontekstā.
- Es atkal atgriezīšos pie savas dziļās ticības... Man liekas, ka nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad sāksies atgūšanās, esošā apjēga. Tā nāks pamazām.
Vēl viena lieta, ko es ļoti gribu novēlēt latviešiem - mācieties, mīļie, smaidīt! Mācieties uztvert lietas no humoristiskās puses, jo no mūsu vārīšanās iekšējās dusmās, mūsu aizskartās taisnīguma sajūtas, mēs zaudējam tik vien kā paši savu enerģiju, mēs ar to barojam citus. Mācieties smaidīt! Mācieties nesatraukties, ja kāds tev iet garām un nejauši pieduras. Reiz biju Anglijā, vēl šodien atceros tos smaidus... Vilcienā nāk biļešu kontrole. Nāk ar jokiem, ar smiekliem, ar visiem aprunājas... Bet mūsu kontrolieri nāk, kulakus savilkuši...
- Kā mēs kopjam savu valodu? Ja gribam palikt latvieši?
- Visdīvainākais man liekas tas, ka šodien, brīvā Latvijā, kad ar putām uz lūpām lamā krievus un padomju varu, kas mums nodarījusi tik daudz pāri, latviešu valoda ir pilna ar krievu kalkiem.
Bet valoda nav tikai saziņas līdzeklis. Valoda ir mūsu domāšana, mūsu jušana, un - ja mēs sākam greizi runāt, ja sākam savu skaisto, vienkāršo, daudznozīmīgo valodu piesārņot ar visādiem sūdiem, tad mēs tā arī domājam. Mēs domājam greizi, ja greizi runājam. Latviešu valoda ir tik bagāta! Lasiet dzeju! Mums katrā paaudzē ir ducis lielisku dzejnieku. Palasiet!
- Ko novēli Latvijai simtgadē?
- Man oficiālie svētki nekad nav raisījuši kaut kādas īpašas jūtas. Tas, ko es jūtu un domāju par Latviju, ir manī vienmēr. Oficiālie svētki ir skaisti, un šīs piemiņas dienas vajag, bet man ir aizdomas, ka tās lielā mērā atkal pārvēršas par tādu birokrātisku izrādīšanos un iemeslu diletantisku pasūtījuma darbu tapšanai.
Latvijai simtgadē es varētu novēlēt - neskaitīt tik daudz gadus, bet katru dienu turēt Latviju savā sirdī un domās. Un tad - vai Latvijai 101, vai 105, vai trīs gadi... lai tev beidzot ir sajūta, ka tev ir sava valsts, ka šī valsts pastāv tikai tādēļ, lai mēs, latvieši, būtu. Es pazīstu daudzus cilvēkus, kuros nav ne piles latviešu asiņu, bet kuri sajūt Latviju un ir latvieši. Nav jau runa par asins tīrību, bet sajūtu, kas tevī rodas šajā kopībā, ko sauc par latviešu tautu. Turēt un lolot to savā sirdī un neļaut caurvējiem nopūst šo liesmiņu.