Aizsardzības ministrijas virzītās izmaiņas Nacionālās drošības likumā nonākušas Saeimā un apaug gan ar lietderīgām idejām, piemēram, liegumu apgūt militāro stratēģiju privātās apmācībās, gan gluži dīvainiem priekšlikumiem, kas kara vai okupācijas gadījumā Latvijas iedzīvotājiem uzliktu par pienākumu «iespēju robežās aizsargāt savu un savu tuvinieku dzīvību», bet ne valsti.
Pašlaik miera laikā valsts aizsardzībā iesaistās aptuveni 1% iedzīvotāju, un dara viņi to brīvprātīgi. Strādā armijas profesionālajā dienestā vai no darba brīvajā laikā darbojas Zemessardzē. Kara laikā ar šo vienu procentu būtu stipri par maz, lai nodrošinātu valsts aizsardzību. Tādēļ normatīvajos aktos iestrādāta virkne mehānismu, kā Latvijas aizstāvju skaitu nepieciešamības gadījumā vairot, un tiek noteikti arī civiliedzīvotāju pienākumi.
Visas sabiedrības iesaiste
Valsts aizsardzības koncepcijā jau ir noteikts, ka «valsts aizsardzība ir beznosacījuma. Katra pilsoņa pienākums ir aizstāvēt valsti un aktīvi vai pasīvi pretoties agresoram.»
Kā šis pienākums izpaužas praktiski, detalizēti tiks skaidrots Nacionālās drošības likumā. Aizsardzības ministrijas sagatavotais likumprojekts valdības filtram jau ir izgājis cauri un tagad tiek vētīts Saeimā. Pirmajā lasījumā atbalstīts, arī atbildīgajā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā izskatīts, un tagad tiek vākti deputātu priekšlikumi uz otro lasījumu.
Ar ierosinātajiem grozījumiem Aizsardzības ministrija vēlas risināt divas problēmas. Pirmkārt, tā ir zemessargu un rezerves karavīru operatīva iesaiste apdraudējuma pārvarēšanā, vēl pirms valstī tiek izsludināts izņēmuma vai kara stāvoklis. Valdībai būs tiesības uz 72 stundām izsludināt militāro mobilizāciju un nepieciešamības gadījumā izdarīt to vēl atkārtoti. Līdz apdraudējums novērsts vai arī valstī tiek izsludināts izņēmuma stāvoklis un sākta vispārēja mobilizācija. Otra problēma, kas tiek risināta ar šiem grozījumiem, ir sabiedrības iesaiste apdraudējuma novēršanā. Kā skaidrots anotācijā:
«Valsts aizsardzības mērķu īstenošanā ir nepieciešama visaptveroša valsts aizsardzības pieeja, kas paredz visas sabiedrības iesaisti, tādā veidā efektīvi vēršoties pret jaunās paaudzes karadarbību.»
Ekstremāla nevardarbība
Katra iedzīvotāja - tātad arī nepilsoņa - pienākumos ietilps Nacionālo bruņoto spēku un sabiedroto vienību doto uzdevumu izpilde, kā arī nesadarbošanās ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotajām vienībām, izņemot gadījumus, ja atteikums sadarboties būtiski apdraud personas pamattiesības. Te runa ir par pistoli pie galvas.
Savukārt iedzīvotāju tiesībās ietilpst īstenot pilsonisko nepakļaušanos, pretdarbojoties nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām; izrādīt bruņotu pretošanos agresora bruņotām vienībām, kā arī sniegt visu veidu atbalstu pilsoniskās nepakļaušanās un bruņotas pretošanās dalībniekiem, vienībām, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību. Principā tā ir atļauja nodarboties ar kaitniecību un pretošanās kustības legalizācija sabiedroto acīs. Likumprojekta anotācijā ir paskaidrots, kas ar to saprotams:
«Termins pilsoniskā nepakļaušanās paredz aktīvu masveida piedalīšanos no okupācijas varas viedokļa nelikumīgās akcijās, un tā tiek uzskatīta par visekstremālāko nevardarbīgas pretošanās metodi. Pilsoniskā nepakļaušanās izpaužas kā okupācijas varas izdotu likumu un ierobežojumu neievērošana vai arī masveida streiku rīkošana, atteikšanās dienēt un strādāt nelikumīgo valsts pārvaldes institūciju labā, turpinot radīt izaicinājumus sabiedriskajai kārtībai un padarot valsts pārvaldīšanu neiespējamu vai ļoti apgrūtinātu. Tādējādi šādas nebruņotas pretošanās dalībnieki cenšas sasniegt trīs mērķus: stiprināt sabiedrības noraidījumu pret okupācijas varu; vājināt okupācijas drošības spēku un valdības morāli;
nodarbināt pretinieka resursus un drošības spēkus, atvieglojot bruņotās pretošanās operācijas.»
Peintbols tikai pa jokam
Tātad tas, kurš saņēmis pavēsti, dodas karot armijas rindās, kas nav saņēmis, jo ir vecs, slims vai kā citādi karot nespējīgs - palīdz, kā var, citiem līdzekļiem.
Deputāte Jūlija Stepanova iesniedza alternatīvu priekšlikumu, ka iedzīvotājiem ir tikai divi pienākumi - nesadarboties ar agresoru un «savu iespēju robežās aizsargāt savu un savu tuvinieku dzīvību». Taču komisijā šī ierosme tika noraidīta. Iedzīvotājiem X stundā gan jāsadarbojas ar armiju un jāpilda tās dotie uzdevumi, gan jārūpējas par savas valsts izdzīvošanu. Īpaši tajās pašvaldībās, kur lojālo iedzīvotāju skaits ir mazāks par pusi, paļauties krīzes situācijās tikai uz iedzīvotāju brīvprātību un savstarpēju uzticību varētu būt stipri riskanti.
Bažas par atsevišķu iedzīvotāju grupu lojalitāti ir arī tas iemesls, kādēļ Nacionālās drošības likumā iecerēts ierobežot militārās simulācijas spēles. Šis priekšlikums nāk no Drošības policijas, bet iesniedzējs ir deputāts Kārlis Seržants. Vecpuišu ballītēs rotaļāties ar peintbolu, airsoftu vai lāzertagu drīkstēs arī turpmāk. Taču mācīt un mācīties militāro taktiku, prasmes personu un ēku sagrābšanā, uzbrukuma un aizsardzības operāciju veikšanu civilā kārtā būs aizliegts. Ja gribi spēlēt nopietni - esi lojāls un stājies Zemessardzē.