Izdegšana sindroms sabiedrībā joprojām tiek uztverts kā māžošanās, nevis slimība

«Pieceļoties no rīta un saprotot, ka man atkal jādodas uz darbu, es sāku raudāt. Un tā aptuveni trīs mēnešu garumā es cīnījos ar sevi, līdz sapratu, ka ilgāk tā nevar turpināties. Tā bija pirmā reize, kad piedzīvoju izdegšanu. Ir bijušas arī citas epizodes, bet tad es jau biju iemācījusies laikus pamanīt simptomus un rīkoties,» atklāj rakstniece Dace Rukšāne. Viņa par savu pieredzi ir gatava runāt, taču vairums no mums – nē, jo sabiedrība izdegšanu vairāk uztver kā cilvēka untumus nestrādāt, nevis kaiti, kas jāārstē. Tāpēc cilvēki izvēlas klusēt, tikmēr izdegšana var pāriet smagākā stadijā un attīstīties depresija.

Labas zāles - atpūta

Rukšāne stāsta, ka viņas gadījumā izdegšana bija pamatīgas pārslodzes sekas. Viņai tolaik bija darbs reklāmas aģentūrā, trīs mazi bērni, kā arī naktīs viņa vēl rakstīja grāmatu. «Kad sapratu, ka ilgāk tā dzīvot nevar, darbā uzrakstīju atlūgumu un pamazām sāku no bedres rāpties ārā - ļoti palīdzēja ģimene, arī auklīte, kas pieskatīja bērnus,» teic rakstniece.

48% darbinieku nav gatavi runāt par izdegšanu, tostarp darba devējam atzīt, ka to piedzīvojuši.

Savukārt apavu dizainere Elīna Dobele norāda - viņai ļoti palīdz atpūta laukos. «Tad, kad ir sajūta, ka visa ir par daudz, brīvdienās dodos uz laukiem: ravēju, atgūstu saikni ar sevi. Tas vismaz man palīdz. Es intuitīvi sajūtu tos brīžus, kad darbā jāpaņem pauze, jo bez dzirksteles es nevaru radīt,» stāsta E. Dobele.

48% nodarbināto piedzīvojuši izdegšanu

«Mēs redzam, ka gadu no gada pieaug to darbinieku skaits, kas darba vidē saskaras ar profesionālo izdegšanu. Jaunākās iedzīvotāju aptaujas, ko veicām sadarbībā ar pētījumu aģentūru Kantar TNS, dati liecina, ka pēdējā gada laikā 48% nodarbināto ir piedzīvojuši izdegšanu darbā. Domāju, ka to skaits ir vēl lielāks, jo daļa nevēlas atzīt, ka tas skāris arī viņus, vai arī neapzinās, ka izdegšana ir problēma, kam jāpievērš uzmanība,» uzskata Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane.

Viņa skaidro, ka nav strikti noteikta pazīmju kopuma, kas liecina - cilvēkam ir profesionālā izdegšana. To veicina ilgstošs stress, kas sāk ietekmēt darba kvalitāti, komunikāciju ar kolēģiem, ģimeni, atstāj negatīvas sekas uz veselību, pārstrādāšanās (starp citu, aptauja atklāj, ka 40% nodarbināto strādā vairāk nekā 40 stundas nedēļā), cilvēku nepamet trauksmes izjūta, viņš zaudē interesi par darbu, kļūst apātisks, pazīmes var būt arī straujas garastāvokļa maiņas, bezmiegs.

«54% uzrunāto atzīst, ka darba dēļ nav varējuši naktīs izgulēties, bet 28% stresa mazināšanai regulāri lieto alkoholu,» stāsta D. Helmane.

Apkārtējo nosodījums un neizpratne

Zīmīgi, ka gandrīz puse jeb 48% darbinieku nav gatavi runāt par izdegšanu, tostarp darba devējam atzīt, ka to piedzīvojuši. «Viens no iemesliem ir līdzcilvēku, kolēģu neiecietība. Ja cilvēkam ir lauzta kāja vai kādas citas ieraugāmas veselības likstas, mēs tās redzam un tad esam saprotoši, bet ja runa ir par izdegšanu, ja cilvēks apgalvo «man ir depresija», ļoti bieži viņš saskaras ar lielu skepsi no apkārtējiem, kas uzskata, ka «tas ir izdomājums», «tas ir sīkums», «tā nav problēma». Jāteic, ka arvien vairāk darba devēju pasaulē izdegšanas problemātikai pievērš uzmanību, jo izdegšana ietekmē arī pašu uzņēmumu - darbinieks nav produktīvs, ir vajadzība pēc slimības lapām,» skaidro D. Helmane, piebilstot, ka darba devēju pirmais veicamais solis būtu noskaidrot, kā darbinieki patiesībā jūtas, un izdarīt attiecīgus secinājumus, kas maināms, piemēram, varbūt strādājošais ilgi nemaz nav bijis atvaļinājumā.

Padomi, kā izvairīties no izdegšanas:

Nepārvērtē savus spēkus;

Izvirzi reālus un sasniedzamus mērķus, nelidinies pa mākoņiem;

Uzturi labas attiecības ar kolēģiem un izmanto iespējas strādāt komandā;

Ja tev nepieciešama palīdzība, atzīsti un palūdz to;

Saglabā līdzsvaru starp ziedošanos darbam un privāto dzīvi;

Plāno savu laiku un paredzi tajā atpūtas brīžus;

Atvēli pietiekami daudz laika miegam.