Pierādīts: Izdegšanas sindroms ir slimību priekšvēstnesis

© depositphotos.com

Jau vairākus gadu desmitus mediķi, bieži vien ar mediju starpniecību, ir centušies izglītot sabiedrību par izdegšanas sindromu, tā saistību ar stresu, brīdinošām pazīmēm un sekām. Bet cilvēki joprojām turpina izdegt. «Problēma kā bija, tā ir aktuāla,» atzīst psihiatre Lada Stoligvo.

Uzziņai:

* Lai spriestu par izdegšanas sindromu, jāizprot stresa jēdziens. Stresa teorijas tēvs kanādietis Hanss Selje definēja, ka stress ir organisma fizioloģiska reakcija uz pārslodzi (fizisku, psihisku, saistītu ar slimību).

* Stress var būt gan negatīvs, gan pozitīvs. Arī notikumi, kurus cilvēks pats viennozīmīgi vērtē pozitīvi (kāzas, bērna dzimšana u.c.), rada stresu.

* Stresu izraisa gan būtiski un dramatiski notikumi cilvēka dzīvē (darba zaudēšana, slimība, tuvinieka slimība vai nāve, šķiršanās, ugunsgrēks, avārija u.c.), gan arī vāji stresori, kurus mēs pietiekami nenovērtējam, bet kas savstarpēji summējas (piemēram, ilgstoša fiziska piepūle, nakts darbs, centieni savienot darbu ar mācībām un ģimenes rūpēm).

* Stress raksturīgs cilvēkiem, kuri izvirza sev pārspīlētas prasības vai arī tādas viņiem izvirza vecāki, partneri, darba devēji u.c. Nespēdams tās izpildīt, cilvēks nekad nav ar sevi apmierināts, bet dzīve bez gandarījuma izjūtas arī ir pastāvīgs stress. To piedevām sekmē atzinības trūkums, piemēram, kad darbinieks jūt, ka uzņēmuma vadība viņu neredz, viņš nezina, kā tiek vērtēts.

* Pieņemts uzskatīt, ka stresu rada nemitīgas pārmaiņas, bet tikpat liels stresors ir rutīna, monotons dzīvesveids, tāpat arī ilgstoša seksuāla neapmierinātība.

* Stresa ietekmi var iedalīt trīs fāzēs: trauksmes jeb mobilizācijas posms, rezistences posms un izsīkuma posms. Par izdegšanas sindromu ir runa tad, ja stresa līmenis pārsniedz tās robežas, kuras cilvēks ir spējīgs pārvarēt.

Trauksmes posms

Tas iestājas brīdī, kad kaut kas izsit cilvēku no ierastā ritma, viņš gatavojas vai nu cīņai, vai bēgšanai - notiek mobilizācija. Fizioloģiski tam raksturīga pastiprināta siekalu izdalīšanās, muskuļu tonusa pazemināšanās, virsnieru dziedzeru palielināšanās, ķermeņa masas samazināšanās. Ja šāds stāvoklis ieilgst, tas apdraud veselību.

Rezistences posms

To sauc arī par adaptācijas stadiju, kas iestājas jebkura kaitīga faktora ilgstošas iedarbības rezultātā. Organisms vai nu tiek, vai netiek galā ar stresa faktoru. To nosaka gan faktora stiprums, gan cilvēka spēja sadzīvot ar stresu. Neizturīgāki pret stresu ir mazi bērni un gados vecāki ļaudis, arī cilvēki ar vāju veselību, tie, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm. Lielu lomu spēlē temperaments, iedzimtība, iepriekšējā dzīves pieredze, spēja pieņemt lēmumus. Jo stresaināka bijusi cilvēka dzīve, jo mazāka ir iespēja tikt galā ar kārtējo stresu.

Ļoti svarīga ir arī sociālā vide: ja cilvēks saņem emocionālu atbalstu ģimenē vai arī viņš ir sociāli labi nodrošināts un jūtas aizsargāts, tad vieglāk tiek galā ar savām problēmām. Viens cilvēks varbūt var stresa apstākļos nostrādāt mēnesi, otrs - 10 gadus; daži nespēj strādāt naktīs, citi nav piemēroti darbam ar cilvēkiem utt. Mums pašiem jāsaprot, kas katram ir pieņemams un kas ir par grūtu.

Rezistences posmā cilvēks spēj paveikt pat 2-3 reizes vairāk darba nekā pirms tam, turklāt pašam liekas, ka viss ir kārtībā. To diemžēl mēdz izmantot darba devēji, pamazām palielinot un palielinot darbinieku slodzi. Ja tas turpinās ilgstoši, spēja sadzīvot ar stresu sāk mazināties, spēki iet uz beigām, un attīstās izsīkums. Darbinieks sāk slimot, sevi liek manīt arī senās hroniskās kaites.

Izsīkuma posms

Tas iestājas ilgstošas stresa faktoru iedarbības rezultātā, un beigās tiešām ir klāt izdegšanas sindroms - sarežģīts psihofizioloģisks stāvoklis, kurš sevī ietver gan emocionālo, gan domāšanas, gan fizisko izsīkumu. Šīs stadijas simptomi atgādina trauksmes reakciju, taču jau iegūst patoloģijas iezīmes.

Galvenās izdegšanas sindroma sūdzības:

* Emocionālajā sfērā: apātija, nevēlēšanās neko darīt, interešu trūkums, skumjas, nomāktība; var būt nemiers, uzbudinājuma sajūta un bažas, īgnums. Lai cik dīvaini tas būtu, šādam cilvēkam raksturīgas pārmērīgas rūpes par citiem, tajā pašā laikā savu jūtu noliegšana un savu vajadzību ignorēšana.

* Ar uzvedību saistītās sūdzības: saskarsmes grūtības, raudulīgums vai kašķīgums, cilvēks nepamatoti saskata aizvainojošus momentus citu izteikumos. Nespēja atpūsties, atslābināties, mokoša spriedzes sajūta, spontānas dusmu lēkmes, rīcības lietderīguma samazināšanās.

* Ar domāšanu saistītās sūdzības: kļūst grūtāk koncentrēties, samazinās lēmumu pieņemšanas spējas pat niecīgās lietās. Zūd loģisku spriedumu veidošanas spēja.

* Fiziskajā veselībā: nogurums, slikts miegs, diezgan bieži dažādas sāpes - sāp galva, vēders, mugura; paaugstināts, pazemināts vai svārstīgs asinsspiediens; gremošanas traucējumi un hronisku slimību paasinājums vai akūtu situāciju attīstība, piemēram, hipertoniskā krīze. Astēnija - viegla nogurdināmība ar emocionālu nestabilitāti.

Kas noskaidrots pētījumos

«Pēdējo gadu laikā parādās arvien vairāk zinātnisku pierādījumu, ka hronisks stress un trauksme var bojāt smadzeņu audus un veicināt nopietnu psihisku traucējumu veidošanās risku,» saka psihiatre. «Ir pamats uzskatīt, ka hronisks stress, bailes, patoloģiska trauksme, kas cilvēkam var būt sakarā ar hronisku stresu, saistīta ar strukturālu deģenerāciju un neiropsihiskiem traucējumiem, tātad - neiroplasticitātes traucējumiem. (Neiroplasticitāte ir salīdzinoši nesen atklāts fenomens, kas nosaka nervu šūnu spēju atjaunoties un uzņemties papildu funkcijas, līdz ar to smadzenes spēj pielāgoties un mainīties atkarībā no cilvēka un apkārtējās vides faktoru mijiedarbības.) Šie traucējumi ar laiku var veicināt gan depresijas attīstību, gan arī deģeneratīvo slimību attīstību, pie kurām pieder arī Alcheimera slimība; mēs varam runāt arī par autoimūnām slimībām, tādām kā multiplā skleroze. Ir hipotēze, ka arī daļai depresijas un hroniskas trauksmes gadījumu ir autoimūna izcelsme, jo hronisks stress veicina tādu specifisku imūnsistēmas reakciju kaskādi, kas provocē uzbrukumu sava organisma audiem.»

Stresa noturība - individuāla

«Parasti ir noteikti personības faktori, kas veicina izdegšanas sindroma veidošanos,» skaidro psihiatre. «Piemēram, zems pašvērtējums, uzmanības trūkums pret savām vajadzībām un vēlmēm, darbaholisms, personības neelastīgums - rigiditāte, kategoriskums, autoritārisms, vēlme pēc situācijas kontroles, iekšējas sacensības nepieciešamība, izteikta nepacietība un agresivitāte, arī bezcerības izjūta, bailes piedzīvot neveiksmi, nespēja mainīt ierasto darbu, nespēja novilkt robežas.

Katra cilvēka reakcija uz to visu ir atšķirīga, katram ir individuāla stresa noturības pakāpe, ko iepriekš grūti prognozēt, tāpat kā nav iespējams «norūdīties» pret stresu.»

Pēdējais brīdis pārmaiņām

«Izdegšanas sindroms vēl nav slimība, bet nopietns signāls, ka klāt pēdējais brīdis, kad vēl kaut ko var mainīt, izdegšana sastopama pirms depresijas un pirms neirozes - tas ir stāvoklis, kurš būtu jāpārtrauc, ja vien mēs to varam,» saka psihiatre. «Steidzami jātiek skaidrībā par situācijas cēloņiem un jāmaina tā kaut vai daļēji, citādi drīz vien būs nepieciešama gan vispārējās prakses ārsta, gan arī garīgās veselības speciālista ilgstoša palīdzība.» Protams, ir situācijas, kad grūti ko mainīt, piemēram, ja nākas kopt zīdaini vai aprūpēt smagi slimu tuvinieku. Bet, ja cilvēkam ir pastāvīgas nesaskaņas darba kolektīvā un parādās izdegšanai raksturīgās sūdzības, nevajag sevi mocīt, jādomā par cita darba meklējumiem. Arī tas ir stress, un cilvēks nereti turas pie principa: labāk zināms ļaunums nekā nezināms labums. Kamēr pozitīvo un negatīvo faktoru attiecība ir 50:50, cilvēki vilcinās spert izšķirošo soli, bet visbiežāk to dara, ja šī attiecība viņu skatījumā ir vairs tikai 30:70.

Darba vidē

«Izdegšanu var veicināt neskaidri noformulēti darba pienākumi, prasības un kvalitātes standarti, neīstenojamas prasības, pārāk liela atbildība materiālā ziņā vai par citiem cilvēkiem, darbs bez garantijām, nepieciešamība strādāt vairākās darbavietās, zema atlīdzība un statuss, atzinības trūkums, karjeras izaugsmes iespēju trūkums, pastāvīgi ierobežojumi, nespēja piedalīties lēmumu pieņemšanā, atbalsta trūkums no vadības un kolēģu puses, nemaz nerunājot par tādām parādībām kā mobings vai bosings, vardarbība un seksuāla uzmākšanās,» stāsta L. Stoligvo. «Par labu nenāk arī monotons darbs, fiziski smags darbs un darbs maiņās. Ir pētījumi, kas liecina, ka cilvēki, kuri strādā maiņu darbu, ir vairāk tendēti uz depresijas un trauksmes veidošanos sakarā ar to, ka traucēts normāls diennakts miega un nomoda ritms. Ja miegs bijis saraustīts, ar pārtraukumiem, tad, neskatoties uz to, ka cilvēks kopumā ir gulējis septiņas stundas, tik un tā miega kvalitāti var pielīdzināt 3-4 gulētām stundām. Pētījumā šādos apstākļos testu rezultāti sāka kristies gan studentiem, gan vecākiem ļaudīm. Maiņu darbs ir ne tikai viens no izdegšanas faktoriem, bet tas var veicināt arī smadzeņu audu novecošanos.»

Stresainākās profesijas

Vislielākais izdegšanas risks ir profesijās, kuras prasa pastāvīgu komunikāciju ar citiem cilvēkiem, iespējams, konfliktu risināšanu. Šim riskam pakļauti skolotāji, ārsti, policisti, operatīvie darbinieki u.c. Viņiem darba kontaktos jāapslāpē savas emocijas un jācenšas virzīt sarunu korekti, pat ja pārējie izgāž uz viņiem savu neapmierinātību.

Otra grupa ir vidējā un augstākā līmeņa menedžeri, jo viņiem laika vienībā jāpieņem diezgan daudz atbildīgu, izšķirošu lēmumu, no kuriem atkarīga gan viņu pašu, gan uzņēmuma, gan citu cilvēku turpmākā dzīve.

Stresa menedžments

Sastopot arvien vairāk izdegušo cilvēku, gribas jautāt: vai tad darba likumdošanā nebūtu jānosaka speciāli izdegšanas profilakses pasākumi? «Šaubos, vai tas ir iespējams,» komentē psihiatre. «Tas galvenokārt ir atkarīgs no katra cilvēka, kādā vidē viņš dzīvo, kādai slodzei, kādām attiecībām piekrīt vai nepiekrīt. Darba devējs ir ieinteresēts, lai darbinieks strādātu vairāk un produktīvāk par zemāku atalgojumu, savukārt darbiniekam ir citas intereses - tāds konflikts ir absolūti racionāli izskaidrojams. Turklāt cilvēku savstarpējās attiecības gan sabiedrībā, gan ģimenē, gan darba vidē var būt ārkārtīgi negatīvas, un to ar likumdošanas palīdzību regulēt nav iespējams. Korporatīvajā kultūrā to mēģina menedžēt, bet reizēm no tā, ka tiek ieviesti kaut kādi nosacījumi, piemēram, kādus izteicienus nevajadzētu lietot, attiecības kļūst vēl sarežģītākas, bet spriedze nemazinās, gluži otrādi, parādās jauni argumenti vai ieroči, lai ar nevēlamo cilvēku izrēķinātos.

Tiek praktizēti arī komandas saliedēšanas pasākumi, bet nevar visus darbiniekus mērīt ar vienu mērauklu. Ir introverta tipa cilvēki, kuriem visas šīs spēles, balles un citas aktivitātes būs mokošas. Dažās organizācijās tās patiesībā pārvēršas par emocionāla tipa vardarbību: neviens it kā neliek piedalīties spaidu kārtā, tomēr cilvēki baidās, ka neierašanās tiks ņemta ļaunā un pēc tam pret viņiem mainīsies attieksme. Pastāv arī dažādas lekcijas un nodarbības, kur māca pārvarēt stresu. Uz tām, protams, var aiziet, bet smagais ikdienas darbs būs jāveic katram pašam.

Svarīgi, lai cilvēkam būtu ne tikai darbs, bet arī pilnvērtīga atpūta, lai būtu draugi, ar kuriem iespējams runāt par kaut ko citu, nevis par darbu. Profesijā jāatrod laiks mācībām un kvalifikācijas celšanai, jātiekas ar kolēģiem, lai apmainītos ar nozares jaunumiem. Darbā vismaz viena ceturtdaļa laika jāatvēl nevis rutīnai, bet saskarsmei ar jaunu informāciju. Nepieciešams pilnvērtīgs miegs, fiziski vingrinājumi, sabalansēta diēta. Jārūpējas, lai ēšana būtu patīkams process, nevis mehāniska gremošana, skatoties viedtālrunī. Ikdienā liela nozīme ir arī elementārai laipnībai pret sastaptajiem cilvēkiem - pārdevējiem, kaimiņiem, namu pārvaldes darbiniekiem u.c. Ja mēs esam pozitīvi noskaņoti pret citiem, tad lielākoties, kaut arī ne vienmēr, viņi pret mums arī izturēsies labvēlīgi. Ja uztversim otru cilvēku kā sev līdzīgu, tad atradīsim kādus saskarsmes punktus arī konflikta situācijā.»

Svarīgākais