Aleksandrs Milovs: Esmu absolūts optimists

Inženierzinātņu doktors, holdinga LNK Group direktoru padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Milovs intervijā Neatkarīgajai pauž savas domas par to, kas traucē Latvijai kļūt konkurētspējīgākai, vērtē valsts pārvaldes attiecības ar uzņēmējiem, nodokļu sistēmu un to, kas notiek ar nacionālajām bankām.

- Kāda, jūsuprāt, patlaban ir mūsu valsts konkurētspēja?

- Vispirms es vēlos uzsvērt vienu ļoti pozitīvu īpašību. Man šķiet, ka ļoti pozitīvi ir tas, ka mūsu valsts budžetu tā kopumā veido nodokļi. Tas ir svarīgi. Mūsu budžets ir atkarīgs tikai no nodokļiem. Proti - tas ļauj visai precīzi prognozēt nākamā gada iekšzemes kopproduktu. Tas kļuvis rēķināms uzdevums, neraugoties uz naftas cenām...

- Taču - mums ir valsts parāds. Un tas aug...

- Tas ir kas cits. Budžets var būt stabils, prognozējams, taču - nepietiekams. Tās ir dažādas lietas.

Kāda tad manā uztverē ir mūsu galvenā problēma? Pasaules kontekstā mēs esam konkurētspējīgi. Es te domāju Eiropas, rietumvalstis. Taču - mums ir nepietiekams darba ražīgums. Mūsu darba ražīgums būtiski atpaliek no spēcīgāko rietumvalstu līmeņa un viņu tehnoloģijām. Un es gribu uzsvērt, ka darba ražīgums - tas ir ļoti sarežģīts parametrs. Darba ražīgums - tas ir vairāku nopietnu faktoru kopums. Pirmkārt - mūsdienīgas iekārtas. Tad - mūsdienīgas tehnoloģijas, mūsdienīga ražošanas organizācija. Visi šie faktori nodrošina augstu darba ražīgumu. Tādēļ pretenzijas šajā sakarā jāizvirza drīzāk ražošanas organizatoriem, nevis izpildītājiem.

Pirms divdesmit gadiem mūsu rūpnīcās vēl bija sastopams jēdziens «instrumentu noliktava» (krieviski - kaptjorka - V. A.). No rīta pie tās stāvēja rinda - cilvēki saņēma instrumentus. Un 40 minūšu pirms darba laika beigām viņi tos nodeva. Atceros, atbrauca zviedri un nesaprata, kas notiek. Aizbraucu es pie viņiem uz rūpnīcām un skatos - viss salikts darba vietā. Bet mums bija tāda saprašana - ja mēs tā darīsim, tad visu nozags. Tāpēc 20% no sava darba laika visi saņēma un nodeva instrumentus. Šodien mums ir pareizas darba vietas, tur viss ir pārdomāti, kā pienākas sakārtots. Un, ja tā, tad lietderīgais laiks palielinās ļoti būtiski. Tas ir viens.

Otrs - mēs, protams, esam maza valsts, maza - iedzīvotāju skaita ziņā. Šajā sakarā pie mums jūtams pastāvīgs darbaspēka deficīts. Sākot ar augsti kvalificētiem speciālistiem un beidzot ar vienkāršiem katras kategorijas strādniekiem.

Turklāt - vēl viens apgrūtinājums mums ir mazs iekšējais tirgus, tātad - mazs iekšējais pieprasījums. Tā ir problēma. Tādēļ kaut cik nozīmīgi projekti pamatā var pastāvēt tikai aiz valsts robežām.

- Bet vai tad šiem faktoriem jānorūpē tikai uzņēmēji? Vai valsts politikai tie nerūp? Kaut vai Nacionālā plāna ietvaros.

- Saprotiet, mēs vairs nepastāvam sociālismā, mums nav plānotas ekonomikas, mums nav Valsts plāna. Ir strauji mainīga mūsdienu pasaule ar ļoti ierobežotu valsts ietekmi. Un tas ir ļoti labi. Valstij ir maz iespēju veidot kaut kādus plānus. Kā jūs iedomājaties valsts attīstības plānus?

- Šī valsts ir solījusies būt labklājības, nevis sociālās nevienlīdzības valsts. Šajā sakarā es ar plānu saprotu izglītības reformu, veselības aizsardzība reformu, ceļu savešanu kārtībā, stabilu, attīstību veicinošu nodokļu sistēmu, konkrētu demogrāfiskās problēmas risinājuma perspektīvu...

- Pareizi. Protams. Mums ir ļoti ierobežots valsts sektors, taču valsts sektors noteikti ietver sevī to, kas saistāms ar sociāliem pakalpojumiem: izglītība, medicīna... Šīs lietas ir valsts ziņā. Taču mēs pastāvam visai ierobežota budžeta ietvaros.

Lūk, mēs tagad būvējam otro Latvijas Universitātes ēku Pārdaugavā. Tas ir XXI gadsimts. Un tur tiek plānota ļoti nopietna universitātes pilsētiņas attīstība. Tādēļ, protams, gribas, lai izglītībai, medicīnai tiktu vairāk līdzekļu.

- Tātad jūs nepiekrītat Dzintara vadītājam Iļjam Gerčikovam, kurš uzskata, ka tieši valsts aparāta (tas desmit gados, samazinoties iedzīvotāju skaitam, pieaudzis no 160 līdz 220 tūkstošiem) spiediens radījis «ļoti neveselīgu sistēmu, kas ved uz nekurieni»?

- Mēs ar Gerčikova kungu esam pazīstami. Bet es faktiski nekad viņam nepiekrītu. Pirmkārt, te bieži gadās viena kļūda. Ja par valsts sektoru tiek sacīts «valsts aparāts», tad ir jānošķir valsts aparāts no valsts kalpotājiem. No skolotājiem, ārstiem... Šo ļaužu kategoriju pieaugumam nav sakara ar administratīvo aparātu. Tas ir kas cits.

Bet - ļoti ierobežots valsts sektors saistībā ar biznesu neapšaubāmi ir mūsu priekšrocība. Mums praktiski nav valsts biznesa un ir maz valsts uzņēmumu. Pie mums pārsvarā ir privātie uzņēmumi bez valsts dalības. Tas ir labi. Taču vienlaikus eksperti uzskata, ka mums ir uzpūsts valsts aparāts. Tāds, lūk, paradokss. Ne valsts loma ir liela, bet, salīdzinot ar citām mūsdienīgām valstīm, uzpūsts valsts aparāts.

Un, ja turpinām šo tēmu, tad jāsaka: man ļoti patīk frāze - valsts naudas nav! Ir tikai nodokļu maksātāju nauda. Valsts aparāts ģenerē budžetu. Taču, ja aptaujāt valsts aparāta darbiniekus un jautāt, kas viņiem maksā algu, tad visai iespējams, ka viņi teiks - valsts. Tie ir maldi, kas nāk no padomju sistēmas, kad valsts deklarēja, ka strādā cilvēka labā, skolo, ārstē cilvēku, un viņam, nepateicīgajam, ir jāsaprot, ka viss nāk no valsts.

Taču īstenībā mūsdienu valsts manā uztverē ir servisa valsts, kura kalpo cilvēkam. Tas ir tas pareizais modelis. Tā gādā par valsts drošību, par cilvēka drošību, par izglītību, risina sociālos jautājumus utt. Valsts nav priekšnieks, valstij ir servisa funkcija. Tas ir ļoti svarīgi.

- Taču jūs pats nesen izteicāt ideju, ka laiks atjaunot rūpniecību. Skaidrs taču, ka tik vērienīgai idejai būs jārēķinās ar politikas attieksmi.

- Mans labums ir tas, ka es nepaļaujos uz valsts sektoru. Patlaban jūs esat mūsu ofisā. Tikko redzējāt divas ļaužu pilnas istabas. Tie ir pasaulē lielākās vācu korporācijas ThyssenKrupp pārstāvji. Mēs apspriežam kopēju projektu. Kopā ar viņiem mēs veidosim lielu tehnoloģisko iekārtu kompleksu. Un turklāt es nekādā ziņā nepaļaujos uz valsts atbalstu.

Tātad valstij, ja runāt par atbalstu, ir tikai viena funkcija - izveidot saprātīgu nodokļu sistēmu un nemainīt to katras piecas minūtes.

- Un cik tad saprātīga tā mums ir?

- Jā, man ir pretenzijas, un es varu tās konkrēti noformulēt. Mana, kā to teikt, galējā pozīcija ir sekojoša. Ir mikrouzņēmumi, un ir lielie uzņēmumi. Vieniem un otriem ir dažāda ekonomika. Un - dažāda grāmatvedība. Tāpat ir valstis ar milzīgu ekonomiku un ir mazas valstis. Piemēram - Vācija un Luksemburga. Abas ir ES. Vācijā ir viena veida nodokļu sistēma, Luksemburgā - pilnīgi cita, vienkārša sistēma... Mēs ekonomikas jaudas ziņā drīzāk esam Luksemburga, bet grāmatvedības, norēķinu sarežģītības ziņā esam apsteiguši Vāciju. Kas notiek? Mums jābūt pilnīgi cita veida grāmatvedībai. Taču - nesanāca. Mūsu institūciju grāmatvedība ir ļoti sarežģīta.

Bet ar to par maz. Mums jāveic vēl kādi nodokļu manevri. Piemēram, ir zināms, ka nodokļu pazeminājums īsā distancē izraisa iekasējuma samazinājumu, bet pēc tam - palielināšanos... Lūk, Donalds Tramps pazemināja divkārt. Te var strīdēties, ka neesam Amerika, ka mēs nodokļu samazināšanu nespēsim izturēt, bet viņiem ir pasaules valūta...

- Bet jūs taču pats kādreiz teicāt, ka šajās lietās nevajag būt sīkumainam?

- Tiešām - nevajag veikt nebūtiskas izmaiņas. Nekādas! Bet pie mums - maina kādu nodokli par vienu procentu. Turklāt - vienā vietā par procentu samazina, citā - par procentu palielina. Man kā uzņēmējam tas nav nekas. Bet no grāmatvedības puses tas ir neiedomājams juceklis. Saprotiet? Viss jāpārtaisa. Viņi iekarsuši jau tiktāl, ka vienkāršam cilvēkam, bez īpašas sagatavošanās, grūti vērtēt, kas notiek. Tādēļ, ka uzskaites procedūru un instrukciju ir tik daudz, ka aiz kokiem vairs nevar saredzēt mežu. Turklāt tas rada vajadzību piesaistīt grāmatvedībai lielu cilvēku skaitu. Uzņēmumā, kurā strādā 300 cilvēku, grāmatvedībā jābūt pieciem. Viens sēž uz algām, otrs uz nodokļiem...

Starp citu, saistībā ar nodokļiem tomēr ir izdomājuši vienu saprātīgu lietu - reinvestīcijas ražošanā tiek atbrīvotas no nodokļa. Beidzot tas ir izdarīts. Toties citās lietās ir ieviestas kaut kādas izmaiņas, kuru jēgu pat saprast nevar. Grāmatveži katru nedēļu dodas uz kursiem un precizē kaut kādas atskaites procedūras. Kādam nolūkam izdomāti šie sarežģījumi? Viss ir maksimāli jāvienkāršo. Taču tā vietā bez gala tiek izdomāti sarežģījumi. Acīmredzot var piekrist tam, ka tad, kad šis administratīvais aparāts aug, tam sevi ar kaut ko itin kā jānodarbina. Un, lūk, - tas darbojas.

Un - man šķiet svarīgi nošķirt divus jēdzienus: valsts un zeme. Lūk, zeme - Latvija. Satriecoša zeme. Paskatieties, kāds skaistums visapkārt. Lieliska zeme. Iespējams, viena no labākajām pasaulē. Un - ir valsts. Ar valsti es saprotu nevis zemi (dzimteni), bet administratīvo aparātu. Priekšniecību. Un, lūk, šī priekšniecība manā uztverē slikti saprot vai nevēlas saprast to, ka tai nav tāda avota, no kura budžets satecētu tieši kabinetos, ka budžetu ģenerē uzņēmēju kopums. Ka viņiem jāmīl uzņēmēji un jārada tiem labvēlīga vide. Jo tas ir vienīgais avots, kurš var uzlabot, tajā skaitā arī viņu, eksistenci. Un - neuzlūkot mūs kā uzbāzīgas mušas. Mēs neesam uzbāzīgas mušas, mēs esam tie, kuri neizvazā budžetu pa kabatām, bet ģenerē to. Un to pašu ar saviem nodokļiem dara tie cilvēki, kuri pie mums strādā. Bet šai priekšniecībai ir viens vienīgs uzdevums - izdomāt, kā to darīt labāk, kā to darīt efektīvāk. Kas jādara valstij? Ikvienam cilvēkam jāsaprot, ka valsts viņam neko nav parādā. Taču - tai jārada apstākļi un nekas vairāk.

- Vaicāšu par citu aktualitāti. Kādu iespaidu uz jūsu biznesu atstās tas, kas tagad notiek ar bankām?

- Tā ir katastrofa. Es to vērtēju kā katastrofu. Tas ir vēl viens nepieļaujamas valsts attieksmes piemērs. To nesaprot vai nevēlas saprast pat augstākās valsts struktūras. Man liktos interesanti uzzināt, kas būtu, ja kāds piedāvātu samazināt nerezidentu klātbūtni banku jomā līdz 5% Šveicē? Ko tādu nav iespējams iedomāties.

Bet mēs uzreiz ieņēmām miera stāju. Dabūjām kaut kādu papīru, un tas bija pamats, lai sagrautu banku ar augstāko leģitimitātes pakāpi. Šai bankai ir meitasbanka Luksemburgā. Luksemburgas administrācija iesniedza prasību tiesā, un pēc trim dienām viņiem licenci atjaunoja. Bet Latvija nostājās miera stājā un iznīcināja banku.

- ABLV?

- Jā, es domāju ABLV. Tas ir kolosāls zaudējums. Valsts zaudēja vairākus miljonus nodokļu, kurus ģenerēja ABLV. Ļoti daudz seku. Es pat nerunāju par to, ka viņi būvēja veselu pilsētu par miljardu blakus man. Hanzas sity. Taču pats galvenais ir tas, ka dažas atlikušās bankas, nekavējoties, tā sacīt, pārlūkoja savu politiku, un tagad dominējošā situācijā nonāks vien dažas monopolbankas.

Banku sistēmai mazā valstī nevar tikt noteikts likums, kad tai ir vien 5% nerezidentu. No kurienes tai ņemt rezidentus? Bet te visas bankas, kurām ir kaut kādi nerezidenti, labi vai slikti, paliks bez darba. Paliks pavisam maz dominējošo banku, kuras nepārtraukti sarežģīs savas prasības. Swedbank, SEB banka, Luminor… Paliks trīs četras bankas, kuras ieņems dominējošu stāvokli. Un tas, protams, sarežģīs, pasliktinās ekonomiskos rādītājus.

Turklāt - šāda lēmuma pieņemšana atstāj nomācošu iespaidu uz kādu desmitu citu banku. Un sarežģī visu banku sistēmu. Nobeidza šo banku un paralizēja valsts banku sistēmu. To mēs tagad redzam.

- Es esmu globalizācijas piekritējs. Tātad - esmu pārliecināts, ka šodien ekonomika nevar attīstīties izolētos apstākļos. Šodien tā ir tik sarežģīta, tik diferencēta sistēma, kuru veido tik sarežģītas tehnoloģiskas ķēdes, ka dzīvot iespējams vien, iekļaujoties pareizās tehnoloģiskās, finanšu un citās ķēdēs. Tas ir ļoti svarīgi.

Un pretēji tam, kas patlaban notiek ģeopolitiskā līmenī, nenoliedzami ir negatīvs iespaids. Īpaši uz tādu valsti kā Latvija.

- Vai eironaudas aiziešana iespaidos jūsu biznesu?

- Protams, iespaidos. Eironaudas aiziešana iespaidos visus bez izņēmuma. Mēs te runājam, ka mūsu budžets ir nepietiekams. Un te jāņem vērā, ka... bīstos saukt precīzu skaitli... 25, ja ne 30 procentu mūsu budžetā nosaka eironaudas jautājumi. Visi kaut cik nozīmīgie infrastruktūras, celtniecības projekti un daudzi citi projekti dažādos apjomos līdzfinansējas no eironaudas. Tā ir ļoti būtiska daļa. Es pat nerunāju par to naudu, kas tiek piešķirta kompensācijai. Piemēram, jūs gribat nopirkt kādu mūsdienīgu darbgaldu, jūs visu paskaidrojat, un Attīstības aģentūra tādus projektus līdzfinansē. Mēs esam to izmantojuši un izmantojam. Tas ir svarīgi. Tas vispār ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kādēļ esam ES. Plus citi faktori - vienota valūta, vienots tirgus un izlīdzināšanas fondi...

- Lasīju, ka vidējais jūsu darbinieku vecums ir 30 gadu. Vai tas nozīmē, ka Latvijā gūtās izglītības kvalitāte jūs apmierina?

- Ko jums teikt? Es negribu aizskart privātās augstskolas, taču, šķiet, ka mums ir daudz ne visai labu privāto augstskolu. Taču Latvijas Universitāte un Tehniskā universitāte ir nopietnas augstskolas. Mēs esam ar tām. Tās gatavo pietiekami kvalificētus speciālistus. Tās mūs apmierina. Turklāt mēs visai lielu skaitu cilvēku vērojam jau agrīnās stadijās, uzturam ar šīm mācību iestādēm pastāvīgu kontaktu, izvēlamies tos, kuri mums patīk, un dažiem maksājam pat stipendiju. Un tādā, selektīvā, veidā mums ir radies ļoti labs, jauns kolektīvs.

Bet - kādēļ mūsu valstij jāgatavo tāds lērums nepieprasītu speciālistu humanitārajā jomā? Mums bija vajadzīgs ofisa menedžeris, mēs izsludinājām konkursu un saņēmām 60-70 CV. Kā tik tur nebija - maģistri, filologi, politologi un vēl lērums profesiju, kuru nosaukumus grūti pat izrunāt. Bet - vienlaikus - mums ir liels celtniecības un ražošanas speciālistu deficīts. Inženierukonstruktoru, inženierumehāniķu, mehanizatoru... Mēs publicējam sludinājumu un nedēļām nesaņemam kaut vienu CV. Te, lūk, valsts regulējošā loma varētu būt ārkārtīgi efektīva. Vai tiešām ir tik grūti dot budžeta vietas tām profesijām, kas ir pieprasītas? Bet, ja kāds vēlas būt politologs, lai viņš tāds top par savu vecāku naudu.

- Ko jūs novēlat Latvijai simtgadē?

- Uzplaukumu! Turklāt esmu pārliecināts, ka esam uz pareizā ceļa. Esmu absolūts optimists. Mums pakāpeniski palielinās budžets un dzīve patiesi top labāka. Jā - cilvēku maz. Tā ir ļoti nopietna problēma. Bet - pienāciet pie mana loga un redzēsiet, ka gandrīz viss, kas augstāks par hruščovkām, ir uzbūvēts šajā laikā. Es vēlu Latvijai uzplaukumu!