Divi sevišķi bīstami ugunsgrēki viens pēc otra apliecinājuši, ka Latvijas civilās aizsardzības sistēma praksē nestrādā. Un runa nav tikai par dienestu neprasmi komunicēt ar iedzīvotājiem, bet arī absolūtu savstarpējas koordinācijas trūkumu, kas liedz efektīvi novērst apdraudējumus.
Kamēr armija Ādažu poligonā dzēsa vienu ugunsgrēka flangu, bet Valsts meža dienests otru, skrejuguns pa vidu turpināja virzīties uz priekšu. Valsts ugunsdzēsības dienests talkā izsaukts ar nepiedodamu novēlošanos. Savukārt Olainē, iedzīvotājiem sešarpus stundas nebija nekādas informācijas - kas deg, kas sprāgst un vai nepieciešams evakuēties. Olaine nav nekāds štrunta malkas šķūnītis, bet gan ķīmiskās rūpniecības pilsēta ar vairākiem bīstamiem uzņēmumiem. Un iedzīvotājiem, kas dzīvo uz pulvera mucas, ir tiesības zināt, kādā stāvoklī ir viņu muca.
Reāli apspriesti nevis brīnišķīgi plāni uz papīra, bet nemākulīgas
darbības praksē
Izgāzās kā vecas sētas
Ik pa laikam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) rīko sirēnu pārbaudi, māca, ka ārkārtas situācijās jāslēdz iekšā radio un jāmeklē ziņās vadoši norādījumi. Taču tas viss ir pilnīgi bezjēdzīgi, ja reāli bīstamu incidentu laikā stundām ilgi ēterā valda informācijas vakuums un pat pašvaldību Civilās aizsardzības komisiju vadītājiem informācija jāmeklē sociālajos tīklos viena tante teica līmenī. Un, arī ar būtisku novēlošanos parādoties oficiālajai informācijai, iedzīvotājiem un pašvaldību amatpersonām ir pamats tai neuzticēties. Kad 12. jūnijā ziņās jau tika stāstīts, ka lielais ugunsgrēks Ādažu poligonā ir sekmīgi ierobežots, no Sējas puses bija labi redzams, ka nekas tur nav ierobežots un poligons deg ar atklātu liesmu trijās vietās. Jau drīzumā atsevišķās saimniecībās iedzīvotāji patstāvīgi uzsāka evakuāciju. Dienestu sniegtā informācija par apdraudējumu bija pretrunīga.
Dega vēl divas dienas, un tikai 14. jūnijā vēlreiz tika paziņots, ka ugunsgrēks nodzēsts, un šoreiz tā bija taisnība. Kopumā izdega 770 hektāri un no tiem aptuveni 350 hektāri jaunaudžu.
Ādažu mērs Māris Sprindžuks, tagad ar zināmu laika distanci novērtējot šai ārkārtas situācijā iesaistīto institūciju veiktos pasākumus, skarbi secina:
«Mēs neviens un neko tur nenovadījām kā nākas. Izgāzāmies kā vecas sētas. Visi - sākot no armijas, beidzot ar Ādažu domi.» Nesen tas pārrunāts sanāksmē Iekšlietu ministrijā, uz kurieni pašvaldības bija aicinātas runāt par civilās aizsardzības plāniem, bet reāli apspriesti nevis brīnišķīgi plāni uz papīra, bet nemākulīgas darbības praksē.
Štābs netika izveidots
Armija, pielaidusi poligonam uguni, ne tikai vilcinājusies saukt palīgā citus dienestus, bet, kad tie paši sākuši interesēties, kas notiek, nav laidusi tos iekšā poligonā. Kad militāristi beidzot sapratuši, ka vairs netiek galā, saukuši palīgos Valsts meža dienestu. Kad arī pa diviem apdzēst uguni neizdevās, beidzot izsaukuši Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Atlidojis helikopters, un uzreiz viss kļuva skaidrs. Militāristi dzēsa vienu sānu, mežinieki otru, tikmēr pa vidu uguns skrējusi tālāk uz priekšu. Visa problēma izrādījās komunikācijas trūkumā. Dzēšanas darbiem trūcis viena koordinatora. Tāpēc darbi veikti aplami, un arī publiskajā telpā informācija nepareizi sniegta. Ādažu mērs secina, ka šādā gadījumā obligāti ir jāveido koordinējošais štābs - kaut vai mežā zem lietussarga, bet ir jābūt vienam koordinatoram, kurš regulē darbus un arī informācijas plūsmu. Un pareizākais, ja šis koordinators būtu VUGD, kam darbā ar uguni ir lielākā pieredze.
Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem savukārt vajadzētu domāt par sava ugunsdzēsēju dienesta izveidi. Militārajām mācībām ir tāda specifika - kur šauj, tur deg, un tam ir pienācīgi jasagatavojas. Turklāt automašīnas uz reaktīvās platformas nevajag desantēt izkaltušos viršos.
Dienestu sanāksmē izdarīti vairāki secinājumi. Pirmkārt, ir jāveic Civilās aizsardzības komisiju apmācība, jo mērs agronoms vai mūziķis nav izglītots dažādu glābšanas darbu specifikā. Otrkārt, pašvaldībās jāizveido ārkārtas situāciju risku un resursu plāns. Lai gadījumā, ja, piemēram, dambis pārrauts, pašvaldības vadītājam būtu zināms tā uzņēmēja tālrunis, kuram ir ekskavators un šādiem gadījumiem pietaupīta grants krava. Un, treškārt, ir jāizstrādā informācijas algoritms: kas kam ko ziņo un kā šī informācija tiek aizvadīta līdz iedzīvotājiem. Viņiem ir jāzina, kas notiek, lai neizplatītos baumas un panika.
Labie sprādzieni Olainē
Otrs uzskatāms nemākulīgas komunikācijas piemērs bija Olaines ugunsgrēks. Naktī uz 29. jūniju dega uzņēmumam BAO piederoša ķīmisko atkritumu noliktava. Likumsakarīgi, iedzīvotāji par to satraucās, īpaši, kad līdztekus melnu dūmu mutuļiem pilsētā atskanēja sprādzieni. Vēlāk ziņu, ka sprādzieni iedzīvotājus neapdraud, nezin kādēļ izplatīja Valsts vides dienests, tviterī, turklāt 13 stundas pēc ugunsgrēka sākuma, kad viss jau bija beidzies:
«Ugunsgrēka likvidācijas laikā sprādzienus radīja metāliskais nātrijs. Tas, reağējot ar dzēšanas darbos lietoto ūdeni, uzliesmo ar sprādzienu. Sprādzieni nerada bīstamību iedzīvotājiem.»
Savukārt naktī neviens nezināja, ka tie ir «labie» sprādzieni. Olaines domes mājaslapā centrālā ziņa bija uzaicinājums uz koncertu, par bīstamo ugunsgrēku ne vārda. Olainiete un Vides aizsardzības kluba vadītāja Elita Kalniņa stāsta, ka pirmās oficiālās ziņas par notiekošo parādījās tikai no rīta. Līdz tam iedzīvotāji paši uz ielas un sociālajos tīklos aktīvi apspriedās, kā rīkoties - cits rekomendēja logus nolīmēt, cits braukt prom no pilsētas, krievu tantes arī baumojušas, ka deg radioaktīvie atkritumi. No visa šī satraukuma varēja izvairīties, ja iedzīvotājiem tiktu paziņots, kas notiek un kādas ir iespējamās sekas. Kaut vai apbraukājot pagalmus un izmantojot skaļruņus. Taču dienesti un to amatpersonas baidās uzņemties atbildību, rezultātā klusē visi. Pašvaldības civilās aizsardzības komisijas sēde sasaukta tikai pulksten 14.30.
VUGD pozīcija
Saskaņā ar normatīvajiem aktiem iedzīvotāju apziņošana jāveic atbildīgajam darbu vadītājam. Ādažos agrīnās brīdināšanas sistēmu neiedarbināja Valsts meža dienests. Olainē - VUGD. No ugunsdzēsēju atsūtītā skaidrojuma izriet, ka nav bijusi tāda nepieciešamība. Iedzīvotāji par situāciju informēti dispečerdienestā. Tātad to, kas notiek, uzzināja tikai tie, kas zvanīja uz 112. Un Ādažu gadījumā dispečerdienesta ieteikumi nesatraukties bijuši pretrunā tam, ko iedzīvotājiem teikuši ugunsdzēsēji uz vietas - labāk taisīties projām. Kontekstā ar šiem abiem sliktas komunikācijas piemēriem gluži bezjēdzīgs ir VUGD ieteikums:
«Līdzīgās situācijās, kad nepieciešama informācija par turpmāko rīcību, aicinām iedzīvotājus sekot informācijai plašsaziņas līdzekļos, pašvaldību tīmekļa vietnēs, oficiālo iestāžu kontos sociālajos tīklos, kā arī zvanīt 112.» Nevar sekot informācijai, ja tās vienkārši nav. Tikai viens teikums liecina, ka arī VUGD skatījumā iedzīvotāju apziņošanā pieļauts komunikācijas brāķis:
«Minētie gadījumi tika izvērtēti ar iesaistītajām institūcijām (VVD, VMD, pašvaldībām), aicinot turpmāk būt aktīvākiem komunikācijā ar sabiedrību un pašvaldībām.»