Spēļu uzņēmēju tiesības pelnīt naudu ir svētākas par sabiedrības tiesībām uz labvēlīgu vidi
Tiesnese Daiga Lubāne ir izdarījusi milzīgu pakalpojumu azartspēļu nozarei, apturot administratīvo tiesvedību Vecrīgas spēļu zāļu lietā un nosūtot to izskatīšanai Satversmes tiesā. Var izrādīties, ka spēļu uzņēmēju tiesības pelnīt naudu ar ļaužu atkarību no azarta ir svētākas par sabiedrības tiesībām uz labvēlīgu vidi.
Atkarība ir liels posts, vienalga, vai runa ir par alkoholismu, narkomāniju vai azartspēlēm. To apzinās gan anonīmo pašpalīdzības grupu dalībnieki, gan viņu tuvinieki. Azartspēļu posts iet rokrokā ar atkarību no ātrajiem kredītiem. Kad paša nauda iztērēta, atliek zagt vai uzrunāt augļotājus. Vienam zaudējumam seko nākamais, vienam ātrajam kredītam seko nākamais. Un cilvēki šajā atkarību purvā stieg arvien dziļāk, nespējot kontrolēt savas dziņas.
Sākas otrais cēliens
Lai neļautu šai sērgai nekontrolēti izplatīties, valsts azartspēļu nozarei uzliek dažādus ierobežojumus, nodevas, nodokļus. Taču ne pārāk skarbus, lai neapturētu nozares iemaksas budžetā.
Līdz šim arī pašvaldības varējušas netieši piedalīties azartspēļu izplatības regulēšanā, atļaujot vai attiecīgi neatļaujot kādos īpašumos atvērt laimētavas. Taču Rīgas pilsētas mēģinājums iesaistīties azartspēļu kontroles lietās saskāries ar milzu pretestību. Strīds ir par Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem, kas pieņemti 2006. gadā un atsvaidzināti 2013. gadā. Noteikumu 459. punkts vēsta: «Aizliegts ierīkot spēļu zāli JC, JC1, JC2, JC3 un JC4 teritorijās, izņemot četru un piecu zvaigžņu viesnīcas.» Tātad teorētiski visā Rīgas vēsturiskajā centrā nodoties azartspēlēm drīkst tikai viesnīcās. Taču noteikumos ietvertais azartspēļu ierobežojums no pašas domes puses gadiem ilgi netika pildīts. Precīzāk - pašvaldība ļāva darbināt 30 esošās spēļu zāles, tikai jauni dalībnieki šajā teritorijā netika ielaisti. Vecrīga un tās apkaime kļuva par siltumnīcu septiņu azartspēļu uzņēmumu biznesam. Tad uzradās viens komersants, kas ar to nebija mierā. Uzņēmumam NB tika atteikta atļauja spēļu zāles atvēršanai Čaka ielā, un tas vērsās tiesā. Aizcīnījās līdz pat Augstākajai tiesai, bet galīgais spriedums tāpat bija uzņēmumam nelabvēlīgs. Proti, tiesa atzina, ka pašvaldībai ir tiesības pateikt nē azartspēļu rīkošanai. Taču īpaši būtisks bija blakuslēmums, kas vērsa uzmanību uz Rīgas domes bezdarbību vēsturiskā centra teritorijas sakārtošanā atbilstoši saistošo noteikumu 459. punktam un uzdeva trīs mēnešu laikā atrisināt problēmu. Tātad spēļu zāles bija jāslēdz. Pērn domnieki ķērās šim darbam klāt, un tagad šai azartiskajā inscenējumā sācies otrais cēliens.
Ekonomiskais labums svarīgāks
Visas spēļu zāles, kam jāklapējas ciet, vēršas administratīvajā tiesā, un nule sagaidīts pirmais lēmums - lietā, kas ierosināta pēc SIA ALFOR pieteikuma par domes pieprasīto spēļu zāles slēgšanu Brīvības ielā 48/50. Bingo halli. Lēmums var izrādīties sevišķi labvēlīgs ne tikai šim vienam komersantam, bet nozarei kopumā. Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nams tiesneses Daigas Lubānes izpildījumā ir pateicis, ka Rīgas dome nav mācējusi pamatot, kā azartspēles kaitē sabiedrības interesēm:
«Tiesas ieskatā Rīgas dome nav meklējusi risinājumu, kā aizsargāt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas iedzīvotāju tiesības ar tādiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu pieteicējas īpašuma tiesības.»
Tāpēc tagad lieta sūtāma uz Satversmes tiesu:
«Lai izvērtētu, vai apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru vēlējusies sasniegt Rīgas dome, nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp pieteicējas un Rīgas vēsturiskā centra iedzīvotāju interesēm. Apstrīdētajai normai ir jānodrošina līdzsvars starp pieteicējas tiesībām netraucēti izmantot savas īpašuma tiesības un gūt no sev piederošā īpašuma pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu, no vienas puses, un Rīgas vēsturiskā centra iedzīvotāju tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, no otras puses.»
Tāds bizness
Lēmuma tekstā atrodami vairāki diskutabli secinājumi. Piemēram, trūkstot objektīva pamatojuma, kādēļ iedzīvotāji, kuri ikdienā uzturas Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonā, no azartspēļu atkarības būtu jāpasargā vairāk nekā iedzīvotāji jebkurā citā Latvijas teritorijā.
Kaut gan ir vispārzināms, ka tieši Rīgā ir visvairāk iedzīvotāju, visvairāk tūristu un attiecīgi lielākais spēlmaņu skaits.
Lēmumā arī lasāms, ka «likumdevējs apzināti nav vēlējies, lai pašvaldības minētos jautājumus regulētu ar saistošiem noteikumiem un tādējādi būtībā likumdevēja vietā risinātu jautājumus, kuri noregulēti Azartspēļu un izložu likuma 41. pantā». Patiešām, spēļu zāles nedrīkst ierīkot valsts iestādēs, baznīcās, slimnīcās, skolās, tirgos un citviet, bet par Rīgas vēsturisko centru šajā pantā minētajos ierobežojumos nekas nav teikts. Vai tas nozīmē, ka pašvaldības nedrīkst plānot, kāda veida uzņēmējdarbība tās teritorijā ir un kāda nav atbalstāma? Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas vadītāja Signe Birne ir citos ieskatos. Tiesas nedrīkstētu pašvaldību deputātiem diktēt, kas un kā viņiem lemjams. Cita lieta, ka azartspēļu bizness arvien meklēs ceļus, kā apiet tam noteiktos ierobežojumus. Piemēram, Izraēlā, kur azartspēļu bizness ir vispār aizliegts, spēles tiek organizētas jūrā uz kuģiem.