Edžus Arums. Dejā kopš 4 gadu vecuma

«DEJOT SMILTĪS patiešām ir grūti, tāpat arī tehniski visu salāgot, lai skatītāji visu redzētu, dzirdētu, nav vienkārši, bet mēs visu izdarīsim. Arī laikapstākļi mūs nebiedē, izņemot stipru vētru, – principā šai izrādei piestāv jebkuri laikapstākļi,» akcentē producents Edžus Arums, kas uz Vecāķu pludmali ved deju izrādi No zobena saule lēca © Foto: Ģirts OZOLIŅŠ, F64 Photo Agency

Producenta Edžus Aruma profesionālā dzīve cieši savijusies ar kultūras, izklaides un sporta notikumu organizēšanu – viens projekts noslēdzas, otrs uzņem apgriezienus, piešķirot darbam mainīgumu un dinamiku. Taču ir viens projekts, kas nelaiž vaļā jau gadiem – lai ir arī bijusi vēlme likt punktu, allaž sanākusi daudzpunkte un projekts turpina savu dzīvi jau deviņus gadus. Tā ir deju izrāde No zobena saule lēca, kas Latvijas simtgades gadā pie skatītājiem dodas atkal – jaunā veidolā un konceptā.

Negaidīta skatītāju interese

«2008. gadā Tautas deju ansamblis Katvari, kurā tobrīd dejoju, gatavojās savai 90 gadu jubilejai. Man radās ideja šos svētku nosvinēt kā īpaši - bez ierastā repertuāra, bet ar pavisam jaunu pieskaņu. Uzrunāju vairākus horeogrāfus, lai lūgtu padomu, kopīgi meklētu idejas. Meklējumi mani aizveda arī pie viena no maniem deju skolotājiem Agra Daņiļeviča. Viņam bija savas ieceres, kas man šķita interesantas. Saruna notika 2008. gada augustā, un 2009. gada janvārī mēs jau tikāmies Limbažos, kur notika pirmais mēģinājums. Mēģinājumu process bija ļoti intensīvs - tikāmies katru nedēļas nogali. Agris izveidoja ļoti spēcīgas horeogrāfijas, procesā iesaistījām arī režisoru Uģi Brikmani. 3. maijā bijām gatavi ar izrādi doties pie skatītājiem. Pirmā izrāde notika Limbažos. Izrādi noskatījās ap 1800 cilvēku. Tā bija fantastiski liela auditorija. Sapratām, ka jāliek malā provinciālais kautrīgums un ar izrādi jādodas uz Rīgu,» stāsta Edžus.

Uz Rīgu

Domāts, darīts, un jau 2010. gadā deju izrāde tika izrādīta uz Kongresa nama skatuves. Arī Rīga izrādi uzņēma ar lielu sajūsmu - divas izrādes un ģenerālmēģinājums tika pilnībā izpārdoti. «Izrādi noskatījās arī vairāki deju kolektīvu vadītāji, kas izteica vēlmi to iekļaut arī savā repertuārā. Tas pamudināja domāt vēl plašāk, secinot, ka izrādē var iekļaut arī citus deju kolektīvus un šo izrādi ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem dejotājiem padarīt par svētkiem,» teic Edžus.

Un 2010. gada novembrī iecere ieguva reālus veidolus - No zobena saule lēca pieskandināja Ķīpsalas izstāžu halli. «Tā pirmo reizi tika izrādīta tādā formātā, kādu to pazīst vairākums cilvēku.»

Taujāts, kas, viņaprāt, ļāva izrādei izaugt no nelielas izrādes reģionā līdz savā ziņā deju svētkiem, apvienojoties 40 kolektīviem, Edžus atbild: «Visa pamatā ir Katvaru lielā aizrautība ar šo izrādi, tā bija tāda enerģija, kas piesaistīja citus. Un aizgāja ķēdes reakcija. Vēl viens izrādes trumpis - 40 dažādu kolektīvu kļūst par vienu veselu: dejojam vienu deju, dziedam vienu dziesmu. Trešā veiksmes atslēga - pats izrādes vēstījums un pasniegšanas forma. Lai arī izrāde ir stāsts par seno baltu cilti, kuru dalībnieki parāda dejā, mūzikā, rituālos un scenogrāfijas simbolos, tomēr principā izrāde ir arī par mūsdienām. Cilts vietā saprotot valsti un parādot, ka valsts ir tik stipra, cik katrs no mums; tik stipra, cik mēs tajā gribam ieguldīt,» spriež izrādes idejas autors.

Laikapstākļi nebiedē

Lai arī ik pa laikam uzplaiksnī doma - šī ir pēdējā izrāde un stāsts ir izstāstīts, tomēr tā atgriežas pie skatītājiem atkal un atkal. Arī šogad - 24. un 25. augustā. Šoreiz vairāk nekā 1000 dejotāju izrādi izdejos jūras krastā - Vecāķu pludmalē. Jūra, smiltis, saulriets. Uzburot šādu ainu, izskatās ļoti skaisti, bet līdz tam vēl daudz darāmā, jo šāda netipiska izrādes vieta ietver arī virkni izaicinājumu, piemēram, pludmalē jāceļ skatītāju tribīnes, jāpielāgo jūras krasts izrādei, jāveido jauns koncepts ar ūdens iekļaušanu izrādē. Turklāt pati deja nenotiks uz cietas virsmas - nevis uz ierastās dēļu grīdas, bet smiltīs. «Dejot smiltīs patiešām ir grūti, tāpat arī tehniski visu salāgot, lai skatītāji visu redzētu, dzirdētu, nav vienkārši, bet mēs visu izdarīsim. Arī laikapstākļi mūs nebiedē, izņemot stipru vētru, - principā šai izrādei piestāv jebkuri laikapstākļi,» akcentē Edžus. Paredzētas četras izrādes.

Dejotāji pārstāvēs visu Latviju un gribētāji būtu vēl vairāk, taču daļai nākas atteikt, jo ir jāņem vērā dejotājiem paredzētā laukuma kapacitāte un režisora iespējas uzrunāt un pilnvērtīgi strādāt ar noteiktu skaitu cilvēku.

Producenta darba specifika

Edžus šobrīd ir 100% visos procesos iekšā, lai pasākums izdotos. «Protams, es neesmu viens, organizatorisko komandu veido pieci cilvēki, taču mana loma šajā projektā ir visu uzraudzīt un koordinēt, vai visiem viss ir skaidrs un darbi rit savu gaitu,» stāsta producents.

Lai arī šobrīd viņa galvenā uzmanība vērsta uz deju izrādi, Edžus turpina arī savus ikdienas pamatdarbus - viņa darbības lauciņš ir dažādu pasākumu organizēšana, piemēram, viņš iesaistās arī Lattelecom Rīgas maratona, Riga wine champagne festivāla rīkošanā. «Producenta darbs ir dinamisks. Tas ir gan pluss, gan reizē arī mīnuss. Ātri var redzēt sava darba augļus, bet tie tik pat ātri arī izgaist, jo nāk jauns projekts. Īsā laika periodā ir jāieliek milzu enerģija, kas dažreiz balansē uz izsīkuma robežas. Taču gandarījumu sniedz iecerētā rezultāta sasniegšana. Bet, kā jau teicu, tas mirklis ir īss,» skaidro Edžus.

Daudzveidīga pieredzes bagāža

Pirmo pieredzi producenta darbā viņš guva, strādājot BT1. Tur tika aizvadīti 11 darba gadi, pēc tam sekoja jauns izaicinājums - kļūšana par Cēšu kultūras centra vadītāju. «Tā arī bija fantastiska pieredze kultūras dzīves organizēšanā,» akcentē Edžus. Bet tagad viņš ir pievienojies Nords Event Communications komandai.

Paralēli viņš ir arī Tautas deju ansambļa Katvari vadītājs. Pavisam nesen tas piepulcējās dalībnieku tūkstošiem Dziesmu un deju svētkos, bet tagad visu enerģiju un spēkus novirza No zobena saule lēca mēģinājumiem. Starp citu, simtgades Dziesmu un deju svētkos tika iekļauti daži šīs izrādes fragmenti. «Esam provinces kolektīvs. Līdz ko cilvēks nolemj uzsākt mācības vai studijas Rīgā vai kur citur, kolektīvs mainās. Taču jaunu dejotgribētāju netrūkst.»

Dejo no 4 gadu vecuma

Edžus pats dejo jau no četru gadu vecuma. «Iet uz mēģinājumiem likās tik pašsaprotami kā ēst un gulēt. Visa ģimene dejoja. Es melotu, ja teiktu, ka deja mani aizrāva no mazotnes. Tā nebija. Uz mēģinājumiem negāju ar lielu interesi, tā radās aptuveni 16, 17 gadu vecumā. Tad arī nokļuvu deju grupā Dzirnas pie Agra. Lai arī tur vairs aptuveni desmit gadu nedejoju, ar Agri komunikācija nav pārtrūkusi.»

Viņš stāsta, ka dejai viņa dzīvē ir liela nozīme. «Deja - tā ir daļa no manas ģimenes, jo man visi tuvie cilvēki dejo. Deja ir socializēšanās, dejot ir veselīgi, kā arī dejošana sniedz iespēju paiet malā no ikdienas steigas,» secina Edžus.



Latvijā

Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) aicina ikvienu dalīties ar saviem unikālajiem pieredzes stāstiem par Latvijas mežiem, sēņošanu un ogošanu, iesaistoties projektā "Savvaļas stāsti." Šī iniciatīva veltīta Latvijas dabas, kultūras un identitātes mantojuma dokumentēšanai un saglabāšanai, informē RSU.

Svarīgākais