Ai, kā gribas jaunu dzīvokli!
Lai tiktu jaunuzceltas mājas dzīvoklī, vajag pārdot veco dzīvokli padomju laiku blokmājā par 800 eiro kvadrātmetrā un pārliecināt banku aizdot naudu, par ko nopirkt tikpat kvadrātmetru par 1600 eiro kvadrātmetrā.
Šeit dots standartpadoms rīdziniekiem, bet modificētā veidā tas derīgs arī citu pilsētu un lauku iedzīvotājiem. Ja viņi var pārdot tikai dzīvokli ārpus Rīgas, tad starta kapitāls nākamā dzīvokļa pirkumam būs niecīgs. Tomēr daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir privātmājas, zeme vai nu ar lauksaimniecības vērtību, vai ar skaistu skatu un ūdensmalu, vai ar mežu. Ja to visu pārvērš naudā, tad ceļš uz Rīgu vai Pierīgu ir pavēries. Tā ir tikai fakta konstatācija, nevis aicinājums vai padoms, ka cilvēkiem noteikti vajag pārcelties uz Rīgu, kur palēnām atsākusies jaunu daudzdzīvokļu māju celtniecība.
Jauno dzīvojamo māju būvniecība Rīgā attīstās pietiekami lēni, lai pieprasījumu un piedāvājumu varētu gandrīz perfekti salāgot. Pēc Swedbank savāktajām ziņām, šobrīd būvniecības stadijā ir 1500 jaunu dzīvokļu cenu līmenī līdz 1600 eiro par kvadrātmetru un cenu ap 100 tūkstošiem eiro. Banka tos klasificējusi par ekonomiskā segmenta dzīvokļiem. Tālāk seko biznesa klases segments ar dzīvokļu cenu līdz 2500 eiro kvadrātmetrā. Attīstītāji drīz vien piedāvās apmēram septiņus simtus šādu jaunu dzīvokļu. Ekskluzīvo dzīvokļu segmentā vidējā cena ir ap 3300 eiro par kvadrātmetru. Jaunu dzīvokļu piedāvājums skaitāms desmitos, bet piedāvājums tik un tā būtiski lielāks nekā pieprasījums.
«Visgrūtāk apmierināt ekonomiskās klases dzīvokļu pircējus,» stāsta vairāku Rīgas un Pierīgas daudzdzīvokļu māju arhitekts Gatis Didrihsons. Cilvēki, kuriem jāskaita katrs eiro, ko viņi izdod tagad un izdos vēl 25 gadus līdz hipotekārā kredīta atmaksai, cenšas par šo naudu iegūt maksimālu daudzumu labumu. Viņu prasība ir noturēt cenu pēc iespējas tuvāk 1500 eiro par kvadrātmetru, bet arhitekts brīdina, ka šāds pirkums ir saistīts ar risku. Lai par tādu cenu iegūtu labu dzīvokli, jāsakrīt vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, tas iespējams tikai ļoti lielā būvapjomā (drīzāk kvartālā nekā tikai vienā mājā) ar daudziem dzīvokļiem. Otrkārt, celtniecības firmai (firmām) jābūt tik ievērojamai, lai varētu dabūt lētākus būvmateriālus un labākus darbiniekus. Treškārt, attīstītājam jāgroza pamatā tikai sava nauda, nemaksājot procentus bankām. Tad vēl var cerēt uz gadījumiem, kad kāds attīstītājs izputējis un nākamais par lētu naudu pārpircis pusuzceltu būvobjektu, kas tomēr nav bijis brāķis pēc sava projekta vai sākotnējā izpildījuma. Ja visi šie apstākļi nesakrīt, tad par 1500 eiro kvadrātmetrā dabūjami dzīvokļi, ar kuriem vēlāk būs problēmas: varbūt būs vēsi, varbūt - smacīgi; varbūt būs drīz vien jāmaina caurules, varbūt - apdares materiāli utt.
Latvijas «trekno gadu» (2006.-2008.) pieredze ļoti apgrūtina izteikt negatīvu vērtējumu par to, ka tagad mājokļu cenas Rīgā aug ļoti lēnām un pārējā Latvijā neaug nemaz. Ar lēno pieaugumu te domāts cenu salīdzinājums starp triju Baltijas valstu galvaspilsētām, bet ar nekādu pieaugumu tas fakts, ka cenas ir zem būvniecības izmaksām. Līdz ar to ārpus Rīgas būvē vai nu privātmājas (vismaz agrāk populāras bija «muitnieku mājas»), vai daudzdzīvokļu mājas pēc īpašiem pasūtījumiem. Piemēram, Cēsīs šādai mājai naudu sametusi pašvaldība kopā ar armiju, kam ir gan nauda, gan grūtības šo naudu iztērēt, lai attaisnotu 2% izdevumus no iekšzemes kopprodukta. Varbūt kaut kur vēl līdz dzīvokļu tirgum tiek bīdīti relikti no laika, kad Latvija 2011.-2014. gadā plaši tirgoja uzturēšanās atļaujas Šengenas zonā komplektā ar dzīvokli Latvijas perifērijā. Par to Latvija dabūja brāzienu un darījumus ar ārzemniekiem apturēja, bet vietējā maksātspējīgā pieprasījuma dzīvokļiem ārpus Rīgas nav.
Rīgā daudzdzīvokļu mājas būvē, bet ne pēc daudzuma, ne cenām nekas neatgādina treknos gadus. Knapināšanās ar naudu ir drauds celtniecības kvalitātei, bet mierinājumam der atgādinājums, ka arī treknajos gados varēja uzbūvēt slikti, jo būvēja bez apdoma; un sliktus dzīvokļus pirka, jo pirka nevis dzīvošanai, bet pārdošanai. Tagad it kā būtu izdevīgi lēti pirkt ar apdomu būvētus dzīvokļus labā cerībā, ka dzīvokļu cenām vismaz Baltijā vajadzētu pārskatāmā nākotnē izlīdzināties (daudzmaz izlīdzināties). Tas nozīmētu dzīvokļu cenu celšanos Rīgā par 15 līdz 40% atkarībā no darījumu segmenta. Šī turklāt būtu tikai cenu izlīdzināšanās komponente, bet gala cenu pieaugums būtu vēl straujāks vispārējās inflācijas un tieši būvniecības izmaksu pieauguma dēļ.
Pretarguments cenu izlīdzināšanās solījumam ir Bībelē fiksētā tēze, ka došot tam, kam jau ir, bet toties atņemšot tam, kam nekā nav. Proti, mājokļu cenu kāpumu līkņu salīdzinājums varbūt apliecina tik pārliecinošu Latvijas un tieši Rīgas atpalicību, ka cilvēku un kapitāla bēgšana no šejienes pastiprināsies, kas padziļinās arī mājokļu cenu atpalicību utt. aizvien un aizvien nākamajā ciklā līdz šobrīd neparedzamām pārgrozībām Latvijas ekonomikā un kopējā iekārtojumā.