Ceļu būvētāji pašlaik strādā 114 no šai sezonai ieplānotajiem 150 objektiem, no kuriem 14 vietās darbi jau pabeigti.
Tagadējā ceļu būves sezona ieies vēsturē ar būvdarbu finansējuma apjoma un būvdarbu objektu rekordskaitu. Nozares finansējums salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu pieaudzis par 36 miljoniem eiro un sasniedzis 307 miljonus, no kuriem 183 miljonus sagādājusi Latvijas valsts, nevis Eiropas Savienība.
Aprūpēto ceļa posmu skaits audzis atbilstoši ne tikai finansējuma pieaugumam, bet arī tā pārdalīšanai par labu valsts reģionālajiem autoceļiem un jo īpaši grants ceļiem.
Šādu ceļu labošanā uz katru kilometru jāiztērē būtiski mazāk naudas, nekā klājot uz ceļa asfaltu vai, precīzāk sakot, sagatavojot ceļu asfalta uzklāšanai. Līdz ar to pieaug salaboto kilometru skaits, bet ne vienlaikus laboto ceļa posmu garums. Finansējums tiek izkliedēts daudzos objektos tajās vietās, kur ceļa stāvoklis kritisks. Ir gadījumi, kad kritiskākā vieta visā ceļa garumā ir tilts, kas jālabo pirmām kārtām. Tādi gadījumi palielina salaboto ceļu posmu kopgarumu formāli kaut tikai par 100 metriem, bet toties padara vispār izbraucamus ceļu posmus desmitiem kilometru garumā. Ja tilta nebūtu (būtu ierobežots pāri tiltam braucošo automobiļu svars), daudzām mašīnām nāktos braukt pa pilnīgi citiem ceļiem.
Finansējums vietējiem ceļiem palielināts, novirzot tiem 25 miljonus eiro, cik valsts cer šogad iekasēt papildu naudu sakarā ar degvielas akcīzes likmes paaugstināšanu šā gada 1. janvārī. Tomēr nodokļa likmju celšana ceļu nozares uzturēšanas dēļ ir runga, kas vismaz ar vienu galu sit pa to pašu ceļu nozari - lielu degvielas patērētāju. Valsts a/s Latvijas valsts ceļi (LVC) valdes priekšsēdētājs Jānis Lange pārskatā par ceļu būves sezonas gaitu atzīmēja, ka būvdarbi šogad sadārdzinājušies par 7-10-12% atkarībā no būvdarbu specifikas. Šajā izteiksmē vidējiem 10% atbilstošie -30 miljoni reālo būvdarbu apjoma izteiksmē ir ļoti tuvi +36 miljoniem, cik valsts nomināli pielikusi ceļu budžetam.
Protams, ceļu būves sadārdzinājums nav tikai un vienīgi akcīzes nodokļa pieauguma sekas. Bet, no otras puses, ceļu nozari šīs sekas skar arī pastarpināti kā J. Langes atzīmētais būvstrādnieku trūkums. Algu pieaugums netiek līdzi nodokļu celšanas iekustinātajam dzīves dārdzības pieaugumam, tāpēc strādāt spējīgie (spējīgākie!) turpina atrast darbu ārzemēs un mazāk spējīgie izrēķina, ka nestrādāt vispār ir izdevīgāk nekā strādāt.
Šā gada īpatnība ir būvuzraugu trūkums, kas fiksēts, tiklīdz LVC ieviesusi sistēmu, kas ļauj elektroniski izsekot, lai būvuzraugs visu laiku atrodas būvobjektā. Vismaz LVC nolīgtie cilvēki vairs nevar vienlaikus figurēt kā būvuzraugi vēl citu pasūtītāju objektos. Salaboto ceļu būves kvalitāti šāda sistēma paaugstina, bet salaboto ceļu kopgarumu apdraud. Konkrēto speciālistu iztrūkums atbilst ne tikai kopējai situācijai valstī. Šo speciālistu skaitu izretinājusi Latvijas Saeima un valdība, paredzot 2021. gadā atņemt uzraugu sertifikātus cilvēkiem, kuri desmitiem gadu šo darbu darījuši, bet nav tikuši pie augstākās izglītības. Tādā veidā politiķi un augstskolas centās izmantot savā labā Zolitūdes 2013. gada traģēdiju, bet rezultātā būvuzraugi jau tagad atrod sev citas nodarbošanās. Pēc Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāja Mārtiņa Straumes teiktā Neatkarīgajai, ceļu būvuzraugu skaits Latvijā pēdējo pāris gadu laikā sarucis no 513 līdz 307 cilvēkiem - tātad par 40%; un vēl lielākus zaudējumus cietuši tiltu būves speciālisti. Tagadējā valdība gan sola nokārtot Būvniecības likuma un valdības noteikumu grozīšanu, lai būvuzraugi drīkstētu palikt darbā, bet grūtāk nekā grozīt likumus ir atjaunot cilvēkiem ticību divām lietām. Pirmkārt, ka nākamā Saeima un valdība šos likumus nesagrozīs vēl dīvainākā veidā, un, otrkārt, ka būvniecības bums Latvijā nebeigsies līdz ar ES 2014.-2020. gada plānošanas perioda naudu.