Darba grupa OIK sistēmas likvidācijai nākusi klajā ar valdībai piedāvājamo scenāriju. Tā jēga – samazināt atbalstu elektrības ražotājiem. Uz IKP – maksimums 0,3% no IKP, pašreizējā 1% vietā. Jaunais tirgus kropļošanas mehānisms vairs netiks saukts par obligātā iepirkuma komponenti un arī negarantēs ražotājiem kosmisku peļņu par siltuma palaišanu gaisā. Maksāsim mazāk, bet tāpat maksāsim.
OIK sistēmas kaitnieciskā daba uz Latvijas tautsaimniecību un sabiedrību vairs netiek apspriesta, un partijas priekšvēlēšanu gaisotnē sacenšas ļaunu vārdu teikšanā par OIK un tā ieviesējiem. Tika radīta nepamatoti liela privilēģija ierobežotam uzņēmēju lokam gūt labumu uz sabiedrības un tautsaimniecības rēķina. Skaidrības labad - atbalsta sistēmas sākums elektrības ražotājiem meklējams 1995. gadā, kad pēc Māra Gaiļa pie varas nāca Andris Šķēle, bet īsts zaļās enerģijas bums sākās 2009. gadā Valda Dombrovska laikā.
Taču jāatgādina, ka liela daļa zaļās enerģijas veidu godīgā tirgus konkurencē nevar pastāvēt, jo tā nav ne efektīva, ne rentabla, nedz arī kādam citam vajadzīga, izņemot to sauju uzņēmēju, kas mācējuši izsist valsts atbalstu vai paši bijuši tā piešķīrēju vidū. Turklāt Latvijas gadījumā šis atbalsts ir īpaši kropls, jo arī fosilais kurināmais - no Krievijas atpumpētā dabasgāze - tiek veicināts ar tiešmaksājumiem iedzīvotāju rēķinos. Formālais iemesls, kas pamato šādu naudas slaukšanu, ir Eiropas Savienības nospraustie klimata politikas mērķi - nepieļaut planētas sasilšanu, veicināt atjaunojamo resursu izmantošanu un tādā garā.
Peļņas norma - 9%
Saskaņā ar ekonomikas ministra Arvila Ašeradena prezentēto scenāriju tā pieņemšanas gadījumā maksājumiem triju gadu laikā būtu strauji jākrītas. Paliekot pie pašreizējās shēmas ar 33% mākslīgu sadārdzinājumu elektrībai, 2022. gadā Latvijas sabiedrība šiem dažiem simtiem uzņēmumu un aiz tiem stāvošajiem dažiem desmitiem uzņēmēju samaksātu 153 miljonus eiro. Savukārt, iedarbinot jaunos rīkus, tikai 45 miljonus. Zaļajiem šeptmaņiem tāpat tiks nodrošināta lieliska peļņa. Iekšējās peļņas normu (IRR) plānots noteikt 9% apmērā. Bet ir vēl virkne citu rīku, kas dažādos veidos samazinās elektrības ražotāju pārdabiskos ienākumus. Katrā ziņā viņi vairs nedrīkstēs saražoto siltumu tāpat vien izmest atmosfērā un saņemt par šo nevienam nevajadzīgo produktu valsts un iedzīvotāju naudu.
Lielākie konflikti un droši vien arī tiesāšanās ir gaidāmi par ieceri uz diviem turpmākajiem gadiem atjaunot subsidētās enerģijas nodokli - 15% apjomā no saņemtā atbalsta. Saņēmi miljonu, 150 tūkstošus atdod atpakaļ valdībai, lai tā palielinātu valsts budžeta līdzmaksājumu OIK.
Ļoti daudz naudas tiek samaksāts biogāzes stacijām, taču lielākā daļa no tām nepārstrādā kūtsmēslus, kas būtu ekoloģiski un klimatam draudzīgi, bet pūdē kukurūzu, un siltumu laiž gaisā. Tāpēc turpmāk atbalsts būs proporcionāli saistīts ar organiskas izcelsmes atkritumu daudzumu ražošanā. No 2020. gada minimālā proporcija būtu 30%. No 2030. gada 70%.
Viņiem maksās diskrētāk
Jaudas maksājuma reforma nodrošinās zemāku elektrības tarifu. Savukārt jau minētā IRR norma nepieļaus atsevišķu tirgus spēlētāju pārfinansēšanu.
Tomēr elektrības patērētājiem jāsaprot, ka OIK likvidācija nenozīmē, ka viņiem vairs pilnībā nenāksies maksāt par nelielas uzņēmēju grupas lobēšanu klimata vārdā. Nemanot savos rēķinos vai pa tiešo no valsts budžeta nauda pie viņiem turpinās plūst. Te darba grupa savā scenārijā nav spējusi vienoties par vienu risinājumu, un uz valdību tiks sūtītas divas alternatīvas. Viens variants ir zaļie sertifikāti - obligāts pienākums elektrības tirgotājiem pārdot arī zaļo enerģiju. Princips līdzīgs kā ar obligāto biodegvielas piejaukumu fosilajai degvielai. Tā ir ievērojami dārgāka, taču autovadītājam nav izvēles tādu nepirkt. Savukārt čekā tās cena atsevišķi neparādās. Tāpat notiktu ar zaļajiem sertifikātiem. Ražotājam tiktu piešķirts noteikts daudzums sertifikātu, savukārt tirgotājam kvota, kādā daudzumā sertifikāti obligāti jāiepērk. Un šis zaļais uzcenojums, neparādītos rēķinā kā OIK, bet vienkārši būtu iekļauts gala summā. Alternatīva šim risinājumam ir Tirgus cenas efektivitātes modelis, proti, valdība ražotājiem sniegtu cenas garantijas piemaksas veidā pa taisno no valsts budžeta. Tātad no nodokļu maksātājiem naudu nesavāktu pa tiešo, bet jau pēc tās nonākšanas kopējā valsts kasē.
Kam tas viss vajadzīgs?
Attiecībā par piedāvātā OIK apkarošanas plāna izdzīvošanas izredzēm ekonomikas ministrs izsakās optimistiski. Labi signāli, piemēram, saņemti no Zemkopības ministrijas. Ne tik labi no Finanšu ministrijas.
Skaidrs, ka pseidozaļās elektrības ražotāju lobijs šobrīd izmisīgi cīnās, lai arī turpmākajiem gadiem nodrošinātu sevi ar fantastisku peļņu par konkurētnespējīgu produktu. Tāpēc arī darba grupas dalībnieku slēgtajā memorandā konkrētības diezgan maz. Konkrētākais punkts: «Jebkuri valsts atbalsta pasākumi elektrības ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem būs pēc iespējas mazāki, bet ne augstāki par 0,3% no iekšzemes kopprodukta, ar mērķi veidot reģionāli konkurētspējīgas cenas patērētājiem.»
7. augustā izstrādātais scenārijs tiks prezentēts Ministru kabinetā. Nepieciešamo normatīvo aktu melnrakstus Ekonomiskas ministrija varētu sagatavot mēneša laikā, tātad vēl līdz vēlēšanām.
Taču viens ļoti liels darba uzdevums attieksies jau uz nākamo koalīciju un valdību. Latvijai jāizstrādā Nacionālais enerģētikas un klimata plāns, ar jaunu atbalsta sistēmu sabalansējot ražotāju un patērētāju intereses. Šobrīd vienīgais arguments, kādēļ Latvijas sabiedrība saujiņai uzņēmēju maksā miljardiem eiro vērto OIK, ir zinātniski apšaubāma apņemšanās «censties panākt, lai temperatūra neceltos vairāk par 1,5 grādiem pēc Celsija».