Aizsardzības ministrija kara gadījumam rosina sabiedriskās vietās būvēt bunkurus

Ņemot vērā citu valstu praksi un militāro konfliktu raksturu, nepieciešams apsvērt iespēju sabiedriskās vietās būvēt publiskus bunkurus, ziņojuma projektā par visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanu Latvijā norādījusi Aizsardzības ministrija (AM).

Ziņojuma projekta ievadā AM raksta, ka Latvijas apdraudējuma līmenis ir sasniedzis tādu sarežģītības pakāpi, ka valsts aizsardzība tikai ar militāriem līdzekļiem vairs nav pietiekama, jo neaptver visas "hibrīdapdraudējumu šķautnes". Latvijas valsts aizsardzībai jābūt visaptverošai un jābalstās visas sabiedrības un valsts institūciju gatavībā pārvarēt krīzi, noturībā pret ārējo ietekmi, kā arī spējā pretoties un pašatjaunoties pēc krīzēm. Šim nolūkam ir jāpielāgo valsts aizsardzības sistēma, lai tā balstītos iedzīvotāju un valsts institūciju savstarpējā uzticībā un partnerībā.

Visaptveroša valsts aizsardzības sistēma Latvijas izpratnē ir visu Latvijas iedzīvotāju atbildīga attieksme pret valsti un tās drošību. Tās ieviešanas sākotnējā posmā ir nepieciešams fokusēties uz šādām jomām: militāro spēju attīstība un aizsardzības stratēģiju pilnveidošana, sadarbības sekmēšana starp privāto un publisko sektoru aizsardzības jomā, valstiskuma pamatu pasniegšana Latvijas skolās un sabiedrības izglītošana, civilā aizsardzība, psiholoģiskā aizsardzība, stratēģiskā komunikācija un tautsaimniecības noturība.

Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanā AM noteikusi arī termiņus, proti, īstermiņā 2019.-2021.gadā jāpilnveido militārās spējas, jāsekmē sadarbība starp privāto un publisko sektoru aizsardzības jomā, piemēram, attīstot vietējo ražošanu. Tāpat skolās jāievieš valsts aizsardzības mācība un iedzīvotāji jāapmāca pildīt civilās aizsardzības funkcijas krīzes gadījumos. AM rosina arī attīstīt psiholoģisko aizsardzību, proti, veicināt iedzīvotāju kritisko domāšanu un veicināt iedzīvotāju noturību pret apzinātu ietekmi no ārpuses uz informācijas un publisko vidi.

Vēl īstermiņā AM rosina attīstīt valsts vienotu komunikāciju, lai stiprinātu pārliecību par valsts pastāvēšanas mērķi, attīstības virzienu, ārpolitiskajām izvēlēm. Tāpat eksperti rosina izveidot tautsaimniecības noturību pret krīzēm, piemēram, izveidot tautsaimniecības preču rezerves krājumus un veikt pasākumus ekonomisko krīžu seku mazināšanai.

Vidējā termiņā no 2021.-2024.gadam AM rosina turpināt ieviest iepriekšminētos īstermiņa uzdevumus, kā arī pašvaldību un nacionālajā līmenī izveidot lēmumu pieņemšanas mehānismu, kurā tiktos amatpersonas, privātpersonas, pašvaldību pārstāvji, uzņēmēji, eksperti un citas personas, lai koordinētu visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas gatavību reaģēt uz iespējamām krīzēm vai satricinājumiem.

Šīs darbības laikā tiktu pieņemti lēmumi par mācībām, dažādu sistēmu testēšanu, sagatavotības pārbaudi un citiem pasākumiem, kas koordinējošās grupas ieskatā varētu kļūt par Latvijas drošības vai konkrētu reģionu izaicinājumiem nākotnē.

Ilgtermiņā pēc 2024.gada AM ieskatā ir jāturpina iepriekšminētie uzdevumi un jāizveido "partnerības institūts" ar Latvijas uzņēmējiem, NVO un citām valsts pārvaldes institūcijām. Šāds partnerības institūts satuvinātu valsts pārvaldes institūcijas, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un privātā sektora pārstāvjus nepieciešamībā sniegt pakalpojumus un kopīgi darboties valsts aizsardzības funkciju plānošanā un nodrošināšanā.

Jau detalizētāk skaidrojot iepriekšminētos uzdevumus, AM minējusi vairākas procesus par kuriem ministrija jau līdz šim vairākkārt runājusi publiski, piemēram, par armijas spēju attīstību, kas saistītas ar specvienību, pretgaisa aizsardzības un armijas mehanizācijas attīstību.

Latvijas militārā aizsardzība tostarp balstās psiholoģiskajā gatavībā pretoties okupācijas varai. Tā paredz visas valdības un sabiedrības iesaistīšanos, lai katrs Latvijas iedzīvotājs zinātu savu vietu un lomu pretošanās kustībā. Pretošanās metožu izmantošana NBS ir viens no valsts aizsardzības veidiem, jo pastāv risks krīzes vai militārā konflikta gadījumā zaudēt likumīgās varas kontroli pār daļu vai visu Latvijas teritoriju. Savlaicīga infrastruktūras izbūve, paredzot tās divējādo izmantojumu krīzes vai konflikta laikā, ir atbildīga pieeja, plānojot un izstrādājot valsts aizsardzības un pretošanās modeļus.

Latvijas sabiedrībai jājūt aizsardzības nozares un NBS klātbūtne ne tikai publiskajā telpā un publiskajos pasākumos, bet arī formālajās attiecībās starp NBS un citām valsts pārvaldes institūcijām, privāto sektoru, NVO un citām iesaistītajām pusēm, teikts ziņojuma projektā.

Valsts pārvaldes institūcijām jāpiedāvā sabiedrības pašorganizēšanās modeļi, kas balstīti brīvprātībā un vēlmē iesaistīties krīzes un kara pārvarēšanas pasākumos nacionālajā un pašvaldību līmenī.

AM uzskata, ka katru gadu izlases veidā jānodrošina aizsardzības mācību kurss dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem - sabiedrības domu līderiem, valsts amatpersonām, žurnālistiem, pašvaldību pārstāvjiem, NVO pārstāvjiem un citiem. Šāds dažu nedēļu kurss veicinātu sabiedrības pārstāvju izpratni par valsts aizsardzības nozares procesiem un fokusētos uz tādām tēmām kā krīzes vadība, komunikācija, aizsardzības aktualitātes, drošība kibervidē, cilvēkdrošība un citiem jautājumiem.

AM rosina veicināt apziņu, ka valsts pārvaldes institūcijām nav ekskluzīvu iespēju nodrošināt visu valsts iedzīvotāju aizsardzību krīzes vai kara pirmajās stundās vai pat dienās. Tas nozīmē, ka valsts iedzīvotāji atbild par sevi, savām ģimenēm un tuviniekiem sākotnējā krīzes vai kara posmā. Valsts atbildība ir piedāvāt sabiedrībai konkrētus pašorganizēšanās modeļus, lai iedzīvotāji zinātu un spētu rīkoties atbilstoši savai pārliecībai, taču iedzīvotāju galvenais uzdevums ir spēt pašorganizēties un pārvarēt atsevišķus krīzes vai kara posmus.

Ņemot vērā citu valstu praksi, kā arī militāro konfliktu raksturu, nepieciešams apsvērt iespēju būvēt publiskus bunkurus sabiedriskajās vietās vai jaunceltnēs, lai savlaicīgi nodrošinātu spēju valsts iedzīvotājiem atrast un sasniegt drošas vietas. Tāpat jāizvērtē iespēja un nepieciešamība veikt citas darbības, kas ļauj savlaicīgi pielāgot publisko infrastruktūru krīzes situāciju pārvarēšanai.

Ne mazāk svarīga ir brīvprātīga vēlme iesaistīties valsts aizsardzībā, veicot civilās aizsardzības pasākumus un pildot atsevišķas funkcijas. AM uzskata, ka jāizvērtē iespēja interesentiem nodrošināt brīvprātīgu iesaisti, piemēram, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā brīvprātīgā ugunsdzēsēja statusā.