VID vadītāja konkurss: Arī šoreiz bez skandāla neiztiks
Pēc vairākiem neveiksmīgiem un skandaloziem mēģinājumiem ielikt amatā jaunu Valsts ieņēmumu dienesta ģeneraldirektoru finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola ir lūgusi Valsts kanceleju izsludināt jaunu konkursu uz šo amatu, un šāds konkurss 17. augustā tiešām ir izsludināts.
Konkursam ir jābeidzas īsi pirms Saeimas vēlēšanām - 14. septembrī -, tomēr vairākas pazīmes liecina, ka arī šoreiz bez skandāla neiztiks. Pirmkārt, konkursa komisijas sastāvs nekādi neatbilst tiem solījumiem, kādus Valsts kancelejas vadītājs un finanšu ministre D. Reizniece-Ozola deva uzreiz pēc neveiksmīgā iepriekšējā VID ģenerāldirektora atlases konkursa, un jaunās komisijas sastāvs ir vismaz dīvains, jo uzskatāmi demonstrē Latvijas valsts pārvaldes vājumu. Otrkārt, konkursa prasības rada iespaidu, ka tās domātas konkrētam pretendentam jeb - pilnīgi noteikti - konkrētam pietiekami šauram pretendentu lokam.
Solījumi - kaķim zem astes
Proti, lai gan pēc iepriekšējā neveiksmīgā VID ģenerāldirektora konkursa tika solīts, ka tiks ņemtas vērā iepriekšējā konkursa kļūdas un tiks izsludināts jauns konkurss «ar nelielām izmaiņām konkursa vērtēšanas komisijas sastāvā», «nopietnāk iesaistot KNAB un Drošības policiju», jaunajā konkursa komisijā veiktas radikālas izmaiņas, iekļaujot tās sastāvā triju nevalstisko organizāciju pārstāvjus, nevis drošības iestāžu darbiniekus. Līdz ar to nav arī iespējams, ka konkursa komisija spēs izpildīt tās vadītāja Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska doto solījumu, ka, «izvērtējot kandidāta atbilstību», «jāvelta lielāka uzmanība reputācijas risku izvērtēšanai». Proti, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem nav pielaides valsts noslēpumam, līdz ar to viņi nevar (ja netiek izdomātas kaut kādas nepubliskas atrunas) strādāt ar informāciju, ko sniedz drošības iestādes par kādas personas reputācijas riskiem.
Turklāt komisijas sastāvā iekļauta Ārvalstu investoru padomes Latvijā valdes vicepriekšsēdētāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska un Latvijas Finanšu nozares asociācijas (vēl pavisam nesen - Latvijas Komercbanku asociācija) padomes locekle, zviedru miljardieru Vallenbergu ģimenei pastarpināti piederošās SEB bankas prezidente Ieva Tetere, kas liek uzdot jautājumu, kāpēc Latvijas valsts pārvalde nevar pati tikt galā ar savu augstu pārstāvju izvēli, bet atkal jāaicina palīgā ārvalstu investori?
Nodokļus var nezināt
Otrkārt, iepriekšējā konkursā pretendentiem tika prasīta «ne mazāk kā trīs gadu darba pieredze vadošā amatā ar vismaz 40 padotiem darbiniekiem, kā arī «zināšanas un izpratne par Valsts ieņēmumu dienesta darbības jomu».
Turpretī šajā konkursā «zināšanas un izpratne par Valsts ieņēmumu dienesta darbības jomu» vairs netiek prasītas, bet ļoti ierobežojoša ir prasība «vismaz trīs gadu nepārtraukta pieredze privātā sektora organizācijā ar vismaz piecu miljonu eiro apgrozījumu un 50 darbiniekiem vai publiskā sektora organizācijā ar vismaz trīs miljonu eiro budžeta atbildību un 150 nodarbinātajiem, šīs organizācijas vadot vai ieņemot vadošu amatu organizācijas vadītāja tiešā pakļautībā. Pieredze zemākā amata pozīcijā pieļaujama, ja pretendenta tiešā vai netiešā padotībā bijuši vismaz 200 darbinieki».
Cirks un šovs
Neatkarīgā aptaujāja bijušos VID vadītājus, vaicājot, vai ir pareizi, ja valsts VID vadītāju uztic izvēlēties nevalstiskajām organizācijām.
Bijušais VID ģenerāldirektors Dzintars Jakāns teica: «Piesaistīt nevalstiskās organizācijas var, bet ne jau uzticēt tām vērtēt kandidatūras. Nevalstiskās organizācijas var piesaistīt, lai gūtu pārliecību par izvēles procesa caurspīdīgumu. Taču es nedomāju, ka arī tas ir vajadzīgs. VID ir pietiekami liela iestāde - aptuveni 4000 darbinieku -, un, ja šāda iestāde pati sev nespēj ģenerēt priekšniekus, tad arī jau tas vien ir kaut kas jocīgs. Normatīvā bāze ir atbilstoša, lai ministrs varētu izvēlēties cilvēku no VID un nozīmētu viņu par ģenerāldirektoru. Šī būtu pareizā pieeja, nevis taisīt cirku ar kandidatūru atlases komisijām pirms vai pēc Saeimas vēlēšanām. Tas būs kārtējais sērijveida pasākums ar skaļu lamāšanos valsts līmenī. Es tā īsti nesaprotu: Dace Pelēkā vairāk nekā pusgadu pilda vadītāja pienākumus. Vai tad viņa ar šiem pienākumiem netiek galā? Es uzskatu, ka tiek! Ir arī otra vietniece - Baiba Šmite-Roķe. Arī viņa tiek galā ar viņai uzticētajiem pienākumiem. VID pietiek cilvēku, no kā izvēlēties vadītāju. Tad arī nebūtu tāda ļembasta, kāds šobrīd ir izvērsies saistībā ar kandidāta apstiprināšanu šim amatam.»
Politiķu bailes
Vaicāts, kādēļ finanšu ministre, neraugoties uz to, ka likums to paģēr, baidās izvēlēties savu kandidatūru, Dz. Jakāns teica: «Izskatās, ka politiķi kandidāta izraudzīšanu mēģina iegriezt tā, lai izvēle no malas izskatītos skaisti un caurspīdīgi. Acīmredzot tās ir politiķu bailes.»
Runājot par to, ko tad nevalstisko organizāciju pārstāvji spēj izvērtēt VID ģenerāldirektora amata pretendentos, Dz. Jakāns skaidroja: «Viņiem šādas funkcijas likums neparedz. Normatīvie akti skaidri nosaka, ka kandidatūru apstiprināšanai izvirza finanšu ministrs. Kādas nevalstiskās organizācijas? Tās varbūt var piedalīties procesā, izteikt savu viedokli, bet ne jau vērtēt vai virzīt kādu. Mēs jau nesen redzējām, kāds no tā visa bija iznākums. Nekas labs tur nav sanācis. Pareizākais ceļš: finanšu ministram no VID darbinieku vidus jāizvēlas savs kandidāts, piemēram, pašreizējais pienākumu izpildītājs vai kāds cits no četriem tūkstošiem VID darbinieku, un jāvirza viņu apstiprināšanai. Viss! Punkts! Nav ko smīdināt tautu!»
Uz jautājumu, vai no malas labi izskatās, ka kandidāta atlases komisijā strādā SEB bankas valdes priekšsēdētāja, Dz. Jakāns norādīja: «Līdz šim tas tā nav bijis. Ja jau reiz tur kādam jābūt no Komercbanku asociācijas, tad šai pārstāvniecībai atbilstošākais būtu Komercbanku asociācijas vadītājs. Ja jau taisa šovu, tad asociācijas pievilkt var un varbūt, ka arī vajag, un tādējādi var jau būt, ka tas šo caurspīdīgumu arī kaut kā nodrošina.»
Jāliek savējais
VID izveidotājs, pirmais valsts ieņēmumu valsts ministrs, vēlāk arī premjers Vilis Krištopans teica: «VID ir vajadzīgs tāds vadītājs, kurš labi prot vadīt lielu kolektīvu, labi pārzina grāmatvedību un nodokļu aplikšanas mehānismu. Tas, ko nevēlas saprast mūsu vidējais bāleliņš - VID ir tikai valdības nodokļu politikas instruments. VID nav jāpieņem nodokļu likumi un nav tie jākomentē. Saeima pieņēma tādu un tādu likumu par tādu un tādu PVN procentu likmi, un VID šis nodoklis ir jāiekasē. Punkts! Bet mums te tiek rīkots teātris, it kā tas VID vadītājs tagad noteiks toni valsts nodokļu politikā. Tā nav. Tā arī nekad nav bijis. Tādu VID mēs pirms divdesmit pieciem gadiem veidojām, un tādam tam jābūt. Tādēļ ir pilnīgi vienalga, kurš izvēlas VID vadītāju. Protams, ja mums būtu nopietns valdības vadītājs kā, piemēram, Čērčils, viņš pateiktu: «Šis būs VID vadītājs! Tādēļ, ka es par visu valstī atbildu.» Ņemšanās ar šīm nevalstiskajām organizācijām ir varas vājuma pazīme.»
Lūgts precizēt, vai tā ir premjera vai finanšu ministres vājuma pazīme, V. Krištopans teica: «Abu divu. Taisa šovu - «Redziet, mēs esam godīgi un caurspīdīgi! Lai tikai kāds nepadomā, ka mēs esam tādi vai šitādi un ieliekam VID vadītāja amatā savējo.» Bet tur ir jāliek savējais! Tāpēc, ka tikai savējiem var uzticēties! Ja reiz tu atbildi par visu valsti, tu nevari likt svešu. Tā taču ir visās normālās pasaules valstīs. Paskatieties, kā /ASV prezidents/ Tramps rīkojas. Viņš vienmēr amatos liek savējos un, ja tie neklausa, tad liek nākamos, jo viņš par visu atbild. Tā ir jābūt! Jūs taču savā privātajā kompānijā neliksiet par grāmatvedi kaut kādu žuļiku vai neuzticēsiet kaut kādai sabiedriskai organizācijai Delna atrast grāmatvedi, lai pēc tam brīnītos, ka jūs apzog. Tagad tas viss tiek pārvērsts par šovu, līdzīgi kā viss pārējais šajā valstī.»
Komisijas darba kvalitāte
Bijusī VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone sprieda: «Ja ministre nepiedāvā nevienam no valsts pārvaldē strādājošajiem rotācijas kārtībā ieņemt šo amatu, tad vienīgais, kas atliek, ir atklāts konkurss.»
Vaicāta, kādi varētu būt iemesli, kādēļ ministre VID ģenerāldirektora kandidatūru neizvēlas no esošajiem 4000 VID darbiniekiem, I. Pētersone teica: «Ja ministre vēlas VID veikt kardinālas izmaiņas un nesaskata vajadzīgo potenciālu esošajos VID ģenerāldirektora vietniekos vai citos darbiniekos, tad konkurss ir tas pareizākais ceļš, bet tas, kādēļ ministre kandidatūru neizvēlas no esošajiem darbiniekiem, jājautā pašai ministrei. No malas atnākušajam izmaiņas izdarīt ir vienkāršāk, nekā tur jau ilgāku laiku strādājušam.»
Runājot par NVO iesaistīšanu kandidatūras atlasīšanā, I. Pētersone norādīja, ka tas ir pieļaujams, taču jebkurā gadījumā «par komisijas paveikto darbu un atlasītās kandidatūras atbilstību atbild komisijas vadītājs. Viņš nav tikai tas, kurš organizatoriski novada sēdes. Viņš vada un organizē šo procesu, un līdz ar to cita atbildīgā par rezultātu šeit būt nevar. Atlasītais kandidāts liecina par komisijas vadītāja darba kvalitāti».