CILVĒKSTĀSTS. Ratiņkrēsls nav šķērslis sasniegumiem
Latvijā trūkst darbinieku – frāze, kas vairs nevienu neizbrīna. Taču, pirms ievest viesstrādniekus, vai patiesi ir izsmelti visi vietējie darbaspēka resursi? Nebūt ne. Piemēram, bez darba ir ļoti daudz cilvēku ar invaliditāti, jo viņi paliek ārpus darba tirgus dažādu aizspriedumu dēļ.
Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija Sustento apkopotā informācija liecina, ka katram divpadsmitajam Latvijas iedzīvotājam ir invaliditāte, savukārt tikai aptuveni 48 000 personu ar invaliditāti ir darba attiecībās. Taču šoreiz raksts nebūs par sauso statistiku, bet reāliem cilvēkiem, kuri ir spilgti piemēri tam, ka ratiņkrēsls nav šķērslis sasniegumiem. Viņos ir apbrīnojams gribasspēks, kas ļāvis atvērt arī darba tirgus durvis.
Piemēram, Andris Ulmanis jau deviņus mēnešus ir piederīgs Transcom Worldwide Latvia plašajai darbinieku komandai. Viņš ir klientu apkalpošanas speciālists. Apkalpo klientus telefoniski.
Emocionālā noturība uztrenēta
«Esmu komunikabls, tāpēc komunikācija ar citiem man patīk. Protams, klienti ir dažādi un viņu emociju buķete ir daudzveidīga, taču jebkuru sarunu ir jāmāk ievirzīt tādā gultnē, lai saruna būtu konstruktīva - klients iegūtu vajadzīgo informāciju. Uzskatu, ka pieredze trenera darbā (esmu treneris sēdvolejbolā, sēdhokejā) man lieti noder - emocionālā noturība ir uztrenēta. Emocijām varu ļauties sportā (pats spēlēju stājhokeju), ne sarunās ar klientiem,» akcentē Andris.
Viņa ceļi ar uzņēmumu krustojās, pateicoties Nodarbinātības valsts aģentūras īstenotajam pasākumam Atvērto durvju dienas uzņēmumos personām ar invaliditāti. «Atbraucu uz uzņēmumu, un redzētais man iepatikās. Tāpēc pieteicos uz vakanto amatu. Izturēju trīs atlases kārtas un kopš pērnā gada decembra sāku strādāt. Adaptācija jaunā vidē nesagādāja grūtības. Iejusties palīdzēja kolēģi, vadība. Ne mazsvarīgi - šeit man ir piemēroti darba apstākļi - telpas ir plašas, pieejami lifti. Nepazīstu pilnīgi visus darbiniekus, bet šo mēnešu laikā esmu redzējis vēl četrus kolēģus, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Pozitīvi vērtēju arī to, ka tiek piedāvāts elastīgs darba grafiks,» stāsta Andris.
Jau vairāk nekā 30 gadu
Tieši elastīgais darba grafiks ļauj apvienot darba gaitas ar Andra vēl kādu būtisku dzīves sastāvdaļu - paralimpisko sportu, kurā vīrietis rosās jau kopš 1984. gada. «Principā aktīvi sportoju arī skolas laikā, spēlēju volejbolu. Kaut arī problēmas ar kājām man jau sākās agrā bērnībā, tolaik vēl staigāju. Kādā no sporta nometnēm ieraudzīju cilvēku ratiņkrēslā, piegāju klāt aprunāties. Tas bija invalīdu sporta Latvijā aizsācējs Jānis Iluss,» atceras Andris.
Tā arī aizsākās viņa stāsts un nokļūšana paralimpiskajā sportā. Nedaudz vēlāk Andris izveidoja Latvijas Invalīdu sēdvolejbolā asociāciju. «Man patīk komandu sporta veidi - esmu spēlējis hokeju, ratiņbasketbolu,» norāda Andris. Viņš ir Eiropas čempions stājhokejā, kā arī bronzas medaļas īpašnieks pasaules mērogā.
Sirdslieta - hokejs
Hokejs tiek spēlēts joprojām. Andris ir vārtsargs. «Jelgavā mums ir sava komanda, kurā darbojas cilvēki ar kustību traucējumiem. Spēlējam stājhokeju. Tas nav paralimpiskais sporta veids, taču arī stājhokejā notiek Eiropas un pasaules čempionāti. Nākamgad piedalīsimies pasaules čempionātā Kanādā. Mūs atbalsta Latvijas Paralimpiskā komiteja, Latvijas Hokeja federācija, pašvaldības.»
Starp citu, Andris vairākus gadus bija arī Latvijas Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretārs. Par savu lielāko veikumu šajā amatā viņš uzskata Latvijas komandas aizvešanu līdz paralimpiskajam spēlēm Pekinā un Londonā. «Jāteic, ka tikai 2012. gadā valdība beidzot saprata, ka visiem sportistiem, tostarp paralimpiskajos sporta veidos, ir jāizmaksā vienādas prēmijas par augstiem sasniegumiem. Līdz tam mūsu medaļniekiem maksāja 50%.»
Pēc izglītības Andris ir feldšeris laborants. Ilgus gadus - aptuveni 15 - nostrādājis dažādās medicīnas iestādēs par reģistratoru, vecāko administratoru.
Būtisks tuvinieku atbalsts
Par spīti invaliditātei, viņš principā visu laiku ir bijis apritē. Kā tas izdevies, zinot, ka kopējā aina par darba devēju atvērtību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nav ļoti rožaina?
«Uzskatu, ka abām pusēm ir jābūt aktīvām - gan cilvēkiem ar invaliditāti, gan darba devējiem. Ja cilvēks sēdēs vien mājās un sūkstīsies, cik viss ir slikti, labāk no tā jau nekļūs. Ir jāmēģina, jādara. Jā, tas prasīs spēkus - gan emocionāli, gan fiziski, bet esmu pārliecināts, ka ikviens cilvēks var dzīvē ko sasniegt, var būt sabiedrībai noderīgs. Ir sev jānotic. Nenoliedzami - ļoti būtisks ir tuvāko cilvēku atbalsts, iedrošinājums. Viens nav cīnītājs, izņemot retus gadījumus. Arī darba devējam, protams, ir jābūt pretimnākošam, ieinteresētam. Turklāt mūsdienās daudzi darbi ir paveicami attālināti - strādājot no mājām vai citur, kur ir interneta pieslēgums. Pēdējos gados NVA dažādi projekti palīdz savest kopā abas šīs puses, piemēram, jau pieminētās Atvērto durvju dienas. Un šādi projekti ir ļoti apsveicami,» ir pārliecināts Andris.
Palīdz citiem
Arī gulbeniete, sociālā uzņēmuma SIA Typical dibinātāja Elīna Bērziņa, ar savas dzīves piemēru ir pierādījusi, ka kustību traucējumi nevar liegt cilvēkam realizēt savus sapņus un sasniegt veiksmīgu rezultātu. Elīnas uzņēmums darbojas jau trīs gadus. Pamata darbība ir pastkaršu izdošana. Tās ir pastkartes, kurās iemūžināti tipiskie latvieši un latviskums cilvēku sadzīvē. Elīna vēlas iedvesmot arī citus, nepadoties izmisumam un nenolaist rokas likteņa priekšā. Tāpēc daļa no uzņēmuma Typical ieņēmumiem tiek novirzīti labdarībai - par brīvu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām organizējot apmācību un dodot vajadzīgās zināšanas un drosmi īstenot sapņus. 10. augustā Rīgā Elīna sāka vadīt divu dienu nodarbības īpašai cilvēku grupai. Katrs no šiem cilvēkiem ir uzrunāts personiski caur paziņām vai sociālajos tīklos. Elīna sadarbojas ar Sociālās uzņēmējdarbības asociāciju. Ar kontaktiem ir palīdzējusi arī invalīdu un viņu draugu biedrība Apeirons.
«Mērķis ir palīdzēt šiem cilvēkiem saprast viņu spējas un iespējas, kas ir apkārt. Dodam padomus, kā var realizēt savas idejas ar mērķi - pašiem sevi finansiāli nodrošināt. Nevis gaidīt maģisko darba devēju, kurš klauvēs pie durvīm un teiks: «Es tevi gaidu.» Tā tas nenotiek. Tāpēc mēs mācām cilvēkiem viņiem pašiem sevi ieraudzīt no cita skatpunkta. Lai saprastu, ka neviens no mums nav nemaz tik nevarīgs. Katram ir prasmes, kuras var likt lietā. Sevišķi mūsdienu tehnoloģiju laikmetā,» saka Elīna.
Jauna tikšanās oktobrī
Viņa stāsta, ka augustā klausītāji, ar kuriem strādās piesaistītie brīvprātīgie lektori, tiks iedrošināti sevis realizācijai darba tirgū jaunā kvalitātē. Viņi saņems padomus, uzdevumus. «Katrs būs lūgts uzskicēt savu plānu, mērķi, ko vēlas sasniegt,» stāsta Elīna. Tad apmācību dalībnieki turpinās neklātienē komunicēt savā starpā, jo, cerams, būs kļuvuši ne tikai par domubiedriem, bet arī draugiem un būs izveidojuši savstarpēja atbalsta grupu. Oktobrī tiks sarīkota jauna tikšanās visiem kopā. Tad jau apmācības dalībnieki būs aicināti pastāstīt un prezentēt, ko ir paveikuši, un dalīties savā pieredzē par veiksmēm un neveiksmēm. «Tad mēs kopā varēsim saprast, kas bremzējas, kur un ko vajag piepalīdzēt, lai iecerētais virzītos uz priekšu,» saka Elīna.
Spīts pierādīt pretējo
Šāda veida apmācības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām viņa pēc savas iniciatīvas ir organizējusi arī agrāk. Pieredze liecinot, ka apmācāmajiem mēdz būt gan lieli, gan mazi sapņi, kurus īstenot. Elīna domā, ka var sākt arī ar mazumiņu. Pats galvenais esot, lai cilvēku vadītu vēlme nedzīvot tikai no pabalstiem vien, bet materiāli nodrošināt sevi cilvēka cienīgai dzīvei. Elīna saka - viņai dzīvē ir laimējies ar ģimenes, ar mammas atbalstu. Taču ne visiem cilvēkiem ar invaliditāti no radinieku puses ir tāda uzticēšanās un stimuls, nenolaist rokas. Tieši tāpēc Elīna saka tā: «Cilvēkam vajag atbalsta plecu! Ja paša ģimene netic, tad kāds cits var palīdzēt dot tos spārnus kaut ko darīt.» Viņa atzīst - ja cilvēks ar invaliditāti grib paļauties tikai uz valsts vai pašvaldības atbalstu, tur nekas nevar sanākt. Oficiālās iestādes nerosinot cilvēkos pašiniciatīvu, saka Elīna. Pirmā personīgā pieredze, sākot meklēt savu vietu darba tirgū, viņai bijusi šokējoša, jo valsts iestādes darbinieks teicis: «Invalīdi var būt tikai kurpnieki. Nekur citur viņi darbam nav derīgi.» Viņā radās spīts pierādīt pretējo. «Cilvēki ar invaliditāti ir atraktīvi, gudri. Viņi ir tādi paši kā visi citi. Vienkārši mums valstī esošā sistēma nepalīdz. Mums pašiem ir jāmeklē iespējas,» saka Elīna. Viņa vēlas par to stāstīt arī darba devējiem, lai lauztu sabiedrībā iesakņojušos domāšanas stereotipus.