"Maniaks" sarūpē Grūtupam kriminālprocesu

© f64

Advokāta un rakstnieka Andra Grūtupa dokumentālais darbs Maniaks izraisījis dažādu reakciju.

Daļa lasītāju uzskata, ka tā arī vajadzēja rakstīt, proti, identificējot no maniaka Rogaļova cietušās sievietes, jo dokumentālais žanrs prasa precizitāti un atklātību, savukārt citi ir pārliecināti, ka tādā veidā tiek pārkāptas sieviešu tiesības un līdz ar to arī kāda neredzama, taču svarīga ētiskā robeža.

Iespējams, strīdus mazliet apturēs kāds negaidīts, bet varbūt – tieši otrādi – loģiski sagaidīts notikums.

– Dzirdēts, ka pret jums sākts kriminālprocess.

– Tas, manuprāt, atbilst patiesībai. Es gan vēl neesmu redzējis nevienu dokumentu, kas to apliecinātu. Taču ir cilvēki, kas mani par to informēja. Tas esot noticis pēc Datu valsts inspekcijas ierosinājuma – šajā iestādē esot vērsusies kāda cietusī, kuru Rogaļovs savulaik ir izvarojis, proti, es neesmu viņai lūdzis atļauju grāmatā minēt viņas vārdu un uzvārdu, līdz ar to esmu aizskāris viņas tiesības. Tāpēc ierosināts kriminālprocess.

– Tas bija pārsteigums?

– Tādu pavērsienu es negaidīju. Tas man tiešām ir pārsteigums. Es gan jutu, ka pret mani varētu būt civilprasība. Aprīlī pirms grāmatas iznākšanas saņēmu draudu vēstuli: toreiz Latvijas Avīze publicēja manas topošās grāmatas fragmentus, un man tika atsūtīta vēstule ar prasību no grāmatas izņemt ārā fragmentu par konkrēto sievieti. Vēstulē bija atstāts kontakttālrunis. Jutu, ka šī sieviete no manis grib izspiest naudu. Uz šo vēstuli es nekādi nereaģēju.

– No kā jūs sapratāt, ka viņa grib naudu?

– Tonis bija tāds, kas uz to norādīja. Man tomēr ir 30 gadu pieredze šādos jautājumos – esmu tādas lietas skatījis. Vienu brīdi domāju, ka civilprasība var parādīties kādu laiku pirms grāmatas iznākšanas. Tad tiesnesis varētu uzlikt aizliegumu grāmatas nākšanai klajā. Šobrīd prasība ir iesniegta – no manis prasa 40 000 latu, no Latvijas Avīzes – 10 000 latu. Nekādu atvainošanos šī sieviete no manis vairs neprasa – tikai naudu. Pirmoreiz prasība parādījās 6. maijā, tieši pirms grāmatas iznākšanas, bet prasītāja nebija nomaksājusi valsts nodevu, tāpēc nenotika nekāda virzība. Otrreiz prasība tapusi jūnijā, bet trešā prasība – uz 19 lapām – iesniegta augusta sākumā. Var just, ka pie prasības teksta ir piestrādājuši ļoti nopietni cilvēki.

– Civilprasība jūs acīmredzot nepārsteidza?

– Nē. Jaunums bija tikai kriminālprocess. No vēstures zinu – 1923. gadā par it kā pornogrāfisku noveļu publicēšanu pie kriminālatbildības sauca rakstnieku Pāvilu Rozīti, taču viņu attaisnoja. Līdzīgus gadījumus Latvijas vēsturē vairs nezinu. Mana iekšējā izjūta – vēsture atgriežas, bet, protams, jaunā mērcē. Man jau arī tiek pārmests, ka esmu atklāti aprakstījis izvarošanu.

– Jūs taču saprotat, ko jums pārmet sievietes, kuras ir cietušas no varmākas un kuru vārdi ir publiskoti: jūs esat visiem atklājis viņu pazemojumu, morālās un fiziskās ciešanas. Diez vai varētu atrast sievieti, kas būtu ar mieru, ka tiek publiski atklāts viņas pazemojums. Pāvilam Rozītim bija literārs darbs, kurā netika nosauktas reālas personas.

– Es šo jautājumu pilnībā saprotu. Mans darbs Maniaks ir veltīts tiesu procesu vēsturei. Bet, ja runājam par vēsturi, tad tajā jebkurā gadījumā ir nepieciešams minēt uzvārdu, laiku un vietu. Nav iespējams uzrakstīt vēsturi, aizvietojot īstos vārdus ar pseidonīmiem. Nevar tā – Napoleona un Kārļa Ulmaņa vietā likt "priekšnieks Nr.1" un "priekšnieks Nr.2". Man nav bijis pašmērķis kādu pazemot. Es aprakstu ārkārtīgi nozīmīgu notikumu Latvijas tiesas procesu vēsturē – Rogaļova prāvu. Tas ir interesanti ne tikai topošajiem un esošajiem juristiem, bet arī plašam lasītāju lokam. Dokumentālā žanra nodeva ir konkrētie dati – uzvārdi, vietas, laiks un tamlīdzīgi. Ja runājam par konkrēto sievieti, viņai jau 18 gadus ir cits uzvārds – ne tas, kas minēts grāmatā, proti, tādas personas vairs nav. Civilprasībā šī sieviete cenšas pierādīt savu iepriekšējo identitāti ar dažādiem dokumentiem. Naudas dēļ viņa šobrīd pati sevi publisko. Ja mani tagad sit par 30 gadus vecu vēsturi, nākamie, kam vajadzēs uzmanīties, būs žurnālisti, – arī viņi vairs nedrīkstēs pieminēt konkrētus uzvārdus, pirms to īpašnieki nebūs tam devuši atļauju. Jo man taču nepārmet to, ka es būtu kaut ko uzrakstījis nepatiesi.

Pilnu interviju ar Andri Grūtupu lasiet šodienas "Neatkarīgajā