NRA SECINA: nolemtības sajūtai aizsardzībā nav pamata

Ko no šīs domu apmaiņas izmantos Aizsardzības ministrija, zināms vien pašai ministrijai. Savukārt dalībniekiem: iestāžu, uzņēmumu un nevalstisko organizāciju vadītājiem, politiķiem, akadēmiskās vides pārstāvjiem un žurnālistiem šis bija ekskluzīvs ieskats valsts aizsardzības spējās, apdraudējumos un iespējamajos risinājumos.

Ja runa ir par iespējamu konvencionālu karu ar militāra spēka pielietošanu - tankiem, lielgabaliem, raķetēm utt., Latvijai ir spējas tādā piedalīties un tās arvien tiek audzētas. Ne tikai vēsture, bet arī mūsdienu piemēri rāda, ka asimetrisks karš ir iespējams un mazas valstis spēj stāvēt pretī lielajām.

Protams, sadarbība ar sabiedrotajiem te ir izšķiroši svarīga komponente, un praktiski to bija iespēja vērot Ādažu militārajā poligonā tehnikas paraugdemonstrējumos, kad arī semināra dalībnieki tika sasēdināti lielākos un mazākos tankos - labākai izpratnei par to, kas mums ir, ko mums vēl vajag un kā to visu vienlaikus darbināt. Mūsu militāristi ir ļoti apmierināti ar neseno haubiču iepirkumu. Tiešām vareni atbalsta ieroči, un blīkšķis pamatīgs. Bruņoto spēku mehanizācijas projekts turpinās. Taču ir kāda būtiska problēma - tehnika, tas ir labi un skaisti, bet tās vadīšanai ir vajadzīgi cilvēki. Šobrīd situācija esot tāda, ka armija cilvēkus apmāca, iegulda viņos naudu, un tad viņi dodas prom uz bagātīgākām nozarēm. Arī rekrutēšana rada grūtības. Un šis joprojām ir būtisks domstarpību avots - vajag vai nevajag Latvijai obligāto militāro dienestu, jo brīvprātīgi valsts aizsardzībā iesaistās 1% iedzīvotāju. Aizsardzības politiķi saka draudzīgu nē, jo OMD esot «novecojusi atbilde uz mūsdienu izaicinājumiem», kas mazā valstī nenodrošinās visas sabiedrības iesaisti.

Viņi liek lielas cerības uz aizsardzības mācības ieviešanu skolās no 2024. gada. Ka skolēniem, pateicoties šai vienai dienai mēnesī, radīsies padziļināta interese saistīt turpmāko karjeru ar bruņotajiem spēkiem, bet arī tad, ja nē - viņi tāpat būs labāk sagatavota rezerve karam vai jebkurai civilai krīzei.

Par daudz Krievijas fanu

Militāristi runā atklāti - pašlaik jauniešu interese par vardarbību ir zema, bet karš ir nogalināšana. Savas gribas varmācīga uzspiešana, nerēķinoties ar pretējās puses gribu. Lietuvieši šo problēmu esot atrisinājuši caur obligāto dienestu. Katru gadu iesauc 4000 cilvēku, un no tiem pēc dienesta virs 20% paliek profesionālajā dienestā. Turklāt nenovērtēts aspekts esot sabiedrības integrācija. Krievi valsts valodu kārtīgi iemācās un kļūst lojālāki valstij. Latvijā OMD ieviešanai būtu nepieciešami gadi pieci un papildu ieguldījumi infrastruktūrā. Šis jautājums paliek atvērts. Taču visaptverošās valsts aizsardzības kontekstā sabiedrības integrācijas problēma ir risināma nekavējoties, un tāpat jāceļ kopējā gatavība aizstāvēt savu zemi. Šobrīd tā ir kritiski zema. Jaunāko pētījumu rezultāti drīzumā tiks prezentēti plašākai sabiedrībai, taču seminārā izskanējušie skaitļi biedē, cik daudzi cilvēki būtu gatavi atteikties no savas neatkarīgās valsts, cik daudzi kara gadījumā censtos bēgt un cik maz būtu gatavi karot. Kaut gan ar likumiem jau ir noteikts, ka nepretošanās ir aizliegta jebkurā līmenī, un krīzes apstākļos informācija par padošanos vai nepretošanos arī no vissvarīgākās mutes būtu viltus ziņa. Te vietā piesaukt Ukrainas pieredzi - separātistu vidū absolūtā pārsvarā ir vietējie iedzīvotāji. Tie paši, ar ko pirms tam gadu desmitiem dzīvots mierā un saticībā. Kaut kur zemapziņā ir gruzdējis naids. Un arī Latvijā 8% iedzīvotāju sevi deklarē par Krievijas patriotiem, bet 12% izjūt piederību Krievijai. Destabilizācijas gadījumā tas būtu liels spēks. Tāpēc sabiedrības vienošana ap Latviju kā vislielāko dārgumu ir izšķiroši svarīga. Un tas nenozīmētu, ka kara gadījumā visiem iedzīvotājiem bez izņēmuma jāraujas pie ieročiem. Sabiedrībai arī krīzē jāturpina funkcionēt, un tas nozīmē, ka vairākumam vienkārši jāturpina darīt to pašu, ko iepriekš. Jācep maize, jāpieskata bērni, jādzēš ugunsgrēki, jāraksta raksti. Vienalga vai runa par konvencionālo karu, hibrīdkaru vai partizānu karu. Valsts aizsardzības plānā visiem apdraudējumu veidiem esot ierakstīta atbilde.

Mēs varam kapāt

To, cik komplicētas var būt krīzes, arī vēl pirms lielo stobru pielādēšanas, semināra dalībniekiem parādīja krīzes scenāriju galda izspēle. Vispirms, lai iesildītos, kauja par Lucavsalu 1919. gada 4. novembrī, kur mūsējie apspēlēja vāciešus ne tādēļ, ka pielietoja izsmalcinātas stratēģijas vai spēcīgākus ieročus. Pārsvars bija vāciešiem, toties komandierim Ernestam Ķeselim un bērniem viņa komandētajā nodaļā drosmes bija pārpārēm.

Bet jau pēc tam mūsdienu situācijas izspēlē nepatikšanas gāzās kā no pārpilnības raga - karš starp ASV un Irānu, ar Latviju ietekmējošu kiberuzbrukumu, īpaši riebīgs gripas vīruss, elektrības pārrāvumi, sprādziens Daugavpilī, Latvijas virzienā no Krievijas ripojošs humānās palīdzības konvojs un, protams, karadarbība sociālajos tīklos. Visiem seminārā pārstāvētajiem dienestiem, iestādēm un uzņēmumiem bija ko domāt - kā no sava redzespunkta pārvaldīt šo konkrēto krīzi un turpināt strādāt, darbojoties kopēja mērķa labā.

Tas ir izdarāms, un nolemtības sajūtai, domājot par iespējamajiem apdraudējumiem, nav pamata. Arī armijas cilvēki atzīst - ja šajā pusē ir nozīmīgas ģeogrāfiskās priekšrocības un tanki netiek nost no Pleskavas šosejas, ja sabiedrība ir motivēta agresīvai cīņai, kaut kādā brīdī ienaidnieka pārspēkam vairs nav nozīmes: «Tur ir loģika. Mēs varam kapāt!»