Viens mednieks gadā iet bojā

Attēlam ir ilustratīva nozīme © Mārtiņš Zilgalvis/F64

Latvijas medniekiem ikgadējā kopsapulce šogad aizritēja drošības zīmē – kā nejauši neapšaut vienam otru, kā apšaut sliktos, ja valstij būs nepieciešama palīdzība X stundā, un kā pasargāt medības no radikālajiem vides aktīvistiem, kuri šo nodarbi konceptuāli nesaprot. Par to visu pagājušo piektdien tika runāts konferencē Medības. Drošība. Sabiedrība. Valsts.

Drošības noteikumi jebkurā nozarē tiek rakstīti ar asinīm, un jo īpaši tas attiecas uz tām jomām, kas saistītas ar ieroču klātbūtni. Viena aplama kustība, viena aizmāršība vai pārdrošība, un kāds var iet bojā. Pagājušā gada pašā nogalē, kad konferences temati jau bija iezīmēti, notika kārtējais nelaimes gadījums. Tāda nelāga sakritība.

Incidents notika 15. decembrī dzinējmedību laikā Laidzes pagastā. Kā izmeklēšanā noskaidroja policija, viens no mednieku kolektīva biedriem, neievērojot šaušanas sektora leņķi, raidīja šāvienu un trāpīja citam medniekam. Uz nelaimes vietu tika izsaukta neatliekamā palīdzība, taču sašautā vīrieša dzīvību glābt neizdevās. Viņš no cirkšņa apvidū gūtajām traumām mira. Statistika šobrīd ir stabila. Katru gadu pēdējo desmit gadu laikā viens mednieks iet bojā. Vēl kādi tiek savainoti. Konferencē par to stāstīja Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis. Pērn medībās pieļauti 64 vispārīgie medību noteikumu pārkāpumi un 38 drošības pārkāpumi. Biežākie incidenti ir šaušana pa mednieku līniju. Tas nozīmē, ka mednieks tā aizraujas, ka tēmē nevis viņam atvēlētajā virzienā, bet jau pavisam citur. Hroniska kļūda ir šaušana pa neskaidri redzamu mērķi. Kaut kas krūmos kustas - varbūt alnis, varbūt suns, bet galu galā izrādās - kolēģis. Situāciju gan ir ievērojami uzlabojusi prasība pēc koša apģērba medību laikā. Sākumā daudzi mednieki nīgrojušies, ka atstarojošās krāsas grauj viņu apģērbā iekodēto identitāti un tradīcijas, bet nu jau vairums apraduši, un, visticamāk, tas ir izglābis daudzas dzīvības. Raksturīga kļūda medībās esot patvaļīga atrašanās vietas maiņa, kad aizrāvies mednieks ielien svešā sektorā. Visbeidzot - neuzmanīga rīkošanās ar pielādētu ieroci. Kā atzina Valters Lūsis - labāk divreiz izlādēt ieroci nekā vienreiz aizmirst.

Nejauši šāvieni mēdz atskanēt, gan kāpjot iekšā mašīnā, gan kāpjot laukā. Kāpjot tornī, kāpjot lejā. Haltūrēts tiek arī izlādēšanas procedūras laikā - netiek ievērots drošas šaušanas virziens un leņķis. Un pēkšņi atskan šāviens. 60% nelaimes gadījumu notiek tieši medībās ar dzinējiem. Tātad tās ir paaugstināta riska avots.

Pērn medību jautājumi nonāca arī Saeimas uzmanības lokā. Medniekiem izdevās panākt, ka medībās var piedalīties arī pusaudži no 16 gadu vecuma pieaugušo uzraudzībā. Deputāti, kuri nepārzina medību norisi, toreiz spriedelēja, ka tagad nemākulīgi jaunieši apšaus citus medību dalībniekus. Taču paradoksālā kārtā statistika rāda, ka jaunie un mazpieredzējušie mednieki strikti ievēro medību drošības noteikumus. Viņiem ir pietāte pret ieroci un medību procesu kopumā, viņiem ir svaigas zināšanas. Patiesībā riska grupa ir mednieki ar divdesmit un vairāk gadu stāžu, kas visu zina un visu prot. Un arī ļoti vecie mednieki, kas uz medībām sataisās reti, sliktāk redz, sliktāk dzird un katrā krūmā redz cūku. Alkohola lietošana medībās gan ir stingri gājusi mazumā. Vēstījuma morāle - mednieku sabiedrībai jāpanāk tāda izpratne par drošību, lai ikgadējo nelaimes gadījumu statistiku samazinātu līdz nullei.

Plaši iztirzāts jautājums šā gada konferencē bija arī mednieku sadarbība ar iekšlietu iestādēm un armiju. Mednieki pārzina apvidu un nepieciešamības gadījumā var palīdzēt atrast pazudušu cilvēku, var palīdzēt nodzēst meža ugunsgrēku. Ja valstī sāktos lielākas nepatikšanas, noderētu arī mednieki - tie ir 25 000 cilvēku, kam ir šaušanas prasmes un pieder ieroči. Tātad armijai viņi ir potenciāli rekrutējams bruņots spēks.

Te gan jāņem vērā sabiedrības attālināšanās no dabas. Jaunajā paaudzē medības lielā mērā tiek uzskatītas par tādu kā senilu tradīciju kopšanu. Virkne sabiedrisko organizāciju cīnās par medību aizliegšanu, un gada nogalē piedzīvots kārtējais mēģinājums aizliegt lūšu medības, kas gandrīz arī izdevās. Attiecībā uz plēsējiem, kas citur Eiropas Savienībā tiek aizsargāti, pie mums to medības ir atļautas, jo, pirmkārt, tādas ir tradīcijas, un, otrkārt, nekā citādi nav iespējams monitorēt šo aizsargājamo sugu īpatņu skaitu. Nošauj, iegrāmato un rūpējies par sugas saglabāšanu. Tāda īpatnēja kārtība.

Svarīgākais